Cilvēka rašanās pamatā – ļoti aktīvi gēni vai maitu ēšana? 0
Klasiķa teiktie vārdi par to, ka darbs mērkaķi pārvērtis cilvēkā, šķiet, mūsu apziņā iedzīti gluži kā pamatīga nagla. Taču tā nav zinātniska, drīzāk sociāli izdevīga teorija. Piemēram, nav saprotams, kāpēc gan vienam mērkaķim pēkšņi tik ļoti sagribējies pastrādāt, kamēr citi to nevēlas vēl šodien?
Līdztekus kreacionistiskajai un kosmiskajai homo sapiens rašanās versijai, kuras bieži vien saplūst, šodien zinātne piedāvā arī virkni alternatīvu cilvēka izcelšanās versiju, tostarp teoriju par īpašu gēnu aktivitāti un to, ka cilvēka senči nav bijuši diži mednieki, bet gan pārtikuši ar plēsoņu maltīšu pārpalikumiem.
Cilvēka izcelšanās vēl aizvien ir mīkla
Frīdrihu Engelsu bieži asociējam kā autoru teorijai par darba lomu mērkaķa pārvērtībā par cilvēku, lai gan tā izteikta jau sen pirms viņa. Un daudziem aizvien ir ļoti grūti samierināties ar antropoloģijas sarūpētajiem neapgāžamajiem faktiem, ka homo habilis (prasmīgais cilvēks, kurš pirms aptuveni 2,5 miljoniem gadu pirmo reizi paņēma rokā darba instrumentu) faktiski ir evolūcijas strupceļa atzars, eksistējis mazāk par miljonu gadu, pēc kā bez pēdām izzudis.
Pirmie hominīdi, nodēvēti par australopitekiem, pasaulē uzradušies vidēji pirms 3 – 4 miljoniem gadu, un daudzi uzskata, ka tas noticis Āfrikā. Tieši australopiteki esot spējuši pirmo reizi nostāties uz kājām un izgājuši no tropiskajiem mežiem savannā, kur viņu jauniegūtā divkājainība izrādījās īpaši noderīga savu upuru tvarstīšanai. Pirms diviem miljoniem gadu Āfrikā esot parādījies homo erectus – taisni staigājošais cilvēks. Bet pirms 800 000 gadu aizvien vēl tajā pašā Āfrikā parādījies vēl viens hominīds – homo antecessor, cilvēks – sencis. Atbilstoši valdošajai hipotēzei dažādi hominīdu atzari kļuvuši par sākumpunktu neandertāliešiem un mūsdienu tipa cilvēkiem, kurus dēvē par kromaņoniešiem, un tie uzradušies jau tikai pirms apmēram 40 000 gadu.
Atbilstoši vairākumam teoriju tieši nostāšanās uz divām kājām izraisījusi mūsu tālīno senču morfoloģiskās izmaiņas. Smaguma centrs pacēlies mazliet augstāk, gūžas kļuvušas šaurākas un cilvēkveidīgo būtņu mazuļi sākuši ierasties pasaulē ar kopā nesaaugušām smadzeņu puslodēm. Tāpēc viņi salīdzinoši ilgāk par visiem citiem zīdītājiem palikuši neaizsargāti un viņiem bijis nepieciešams ilgāks kopšanas un audzināšanas laiks.
Atbilstoši savas dzīves garumam cilvēks aug un attīstās lēnāk par jebkuru citu šīs planētas dzīvo būtni. Primātiem jaundzimušā smadzenes jau uzreiz sasniedz 70% pieauguša īpatņa apjoma, atlikušos 30% tie papildina dažu turpmāko mēnešu laikā. Cilvēka zīdaiņa smadzeņu apjoms ir tikai 20% no “pieaugušā apjoma”, bet viss to attīstības posms noslēdzas tikai 23 gadu vecumā. Tādējādi tēviņš bija cieši piesaistīts mātei un visam baram, bet sievietei, lai uzturētu nepieciešamo interesi pret sevi, atšķirībā no citiem zīdītājiem, kuri izrāda dzimumtieksmi tikai un vienīgi dzimtas turpināšanas nolūkā, uzradās atšķirīgas dzimumuzvedības izpausmes. Iezīmējās arī pirmās sociālās saites – ģimene, visa pirmatnējā sabiedrība. Un viss sācies no tā, ka viņam radusies nepieciešamība skraidīt gluži kā maratonistam.
Šā iemesla dēļ izrakumu vietās antropologi vispirms aplūko un novērtē tieši gūžas kaulu. Ja tas ir piemērots staigāšanai stāvus, var droši rakstīt – cilvēka sencis. Stāvus staigāšana izraisīja nākamās izmaiņas – parādījās galvaskausa, kakla, augšējās plecu joslas uzbūves atšķirības, kas savukārt ļāva galvaskausam attīstīties vēl intensīvāk, kļūt vēl darbaspējīgākam. Hārvardas antropologs Deniels Libermans uzskaitījis 26 anatomiskās atšķirības, kas ļāvušas senajam cilvēkam ilgstoši skriet. Dažas no šīm atšķirībām piemitušas homo erectus, vēl citas arī homo habilis, bet nekad nav novērotas viņu priekštečiem.
Nesen antropologs Hensels Stedmens no Pensilvānijas universitātes nācis klajā ar jaunu, paradoksālu, bet arī gana pārliecinošu teoriju par cilvēka izcelšanos. Viņš veicis vērienīgu pētījumu, salīdzinot no visas pasaules nostūriem nākušu cilvēku genomus ar šimpanzes un gorillas genomiem. Cilvēkam gēns “MYH16” ar informāciju par žokļu muskuļu olbaltumu ir sabojāts, bet primātiem tas palicis neskarts. Molekulārā analīze apliecinājusi, ka cilvēka gēns “MYH16” deformējies aptuveni pirms 2,4 miljoniem gadu, kad arī sācies cilvēka evolūcijas uzvaras gājiens.
Šeit it kā veidojas gluži loģiska ķēdīte: jaudīgie košanas muskuļi primātu galvaskausu novilka uz leju, tādējādi nedodot galvai iespēju brīvi elpot un attīstīties. Ja arī kāda iemesla dēļ primātiem varēja konstatēt kādu gēna “MYH16” defektu un žokļi kļuva ļenganāki, tad tas katrā ziņā bija nācis viņiem par labu – galva ieguva iespēju strauji attīstīties. Tiesa, oponenti vērsa uzmanību uz to, ka pirms 1,8 miljoniem gadu hominīdu – vairs ne mērkaķu, bet arī vēl ne pilnībā cilvēku – smadzeņu apjoms bijis ļoti mazs jeb, vienkāršāk izsakoties, sanāk, ka 600 000 gadu laikā žokļu muskuļu gēna defekts ne mazākā mērā nav iespaidojis cilvēka galvaskausa un smadzeņu izmērus. Un, ja tas ir tā, tad tomēr nav skaidrs, kas gan šeit bija cēlonis un kas sekas – vai nu smadzenes iespaidoja žokļu uzbūvi, vai arī košanas aparāts radījis iespēju mūsu tālīnajam sencim ar šo unikālo iespēju izcelties uz pārējās dzīvnieku pasaules fona.
Smadzeņu rievas ir svarīgākas par to apjomu
Iepretim izplatītam uzskatam, izrādās, ne jau smadzeņu apjoms iespaido intelekta spējas, bet gan to struktūra, proti, tieši to rievas. Izpētot vismaz 400 dažādu mugurkaulnieku smadzenes, zinātnieki noskaidrojuši, ka cilvēkiem ir īpaši attīstīts neokorterkss – tā galvas smadzeņu garozas daļa, kas atbild par komunikāciju ar apkārtējo pasauli, domāšanu un citām sarežģītām apziņas funkcijām. Tūlīt aiz cilvēka seko augstākie primāti, aiz viņiem – lemūri.
Ja salīdzina tikai genomus, tad veidojas aina, ka cilvēks un makaks ir gluži kā dvīņi – viņiem sakrīt vismaz 95% gēnu. Vācu antropologs Svante Pābo pierādījis, ka cilvēku no mērkaķa atšķir to gēnu aktivitāte, kas atbild par smadzeņu attīstību. Cilvēkam šie gēni ir vismaz piecas reizes aktīvāki. Tomēr aizvien paliek noslēpums: kad un kāpēc cilvēka gēni sākuši tik ļoti aktivizēties?
Savukārt Jūtas universitātes antropologs Džeimss O’ Konels uzskata, ka cilvēks tapis par cilvēku, pateicoties tam, ka barojies ar maitu. Proti, evolūcijā izšķirošā loma nav bijusi vīrietim medniekam, bet gan sievietei vācējai. Ļoti daudzi senajos izrakumos atrastie kauli saglabājuši ne tikai akmens darbarīku, bet arī plēsoņu zobu pēdas. Ļoti iespējams, ka nav bijis nekādu diženo medību, ka patiesībā cilvēki barojušies ar to, kas palicis pāri no lielo plēsoņu mielasta. Raksturīgs ir arī fakts, ka vairākums šādu kaulu atrasts izrakumos vietās, kas atrodas līdzās upēm, proti, kur plēsoņas allaž uzglūn saviem upuriem. Izrādās, kaulu izvietojuma “musturs” ir ārkārtīgi līdzīgs tam, kādu aiz sevis atstāj mūsdienu Austrumāfrikā sastopamā cilvēku maitēdāju cilts hadza. Iespējams, ka vislielākais varoņdarbs, uz ko bijuši spējīgi senie cilvēki, bija veiksmīga mazāk bīstamo plēsoņu atgaiņāšana no līdz galam neapēstā lielā plēsoņas upura atliekām.
Bet antropologi no Mičiganas universitātes Rašels Kasparijs un Kalifornijas universitātes Sangs Hī Lī izpētījuši izrakumos atrastās žokļu paliekas, kas piederējušas aptuveni 800 hominīdu saimes pārstāvjiem – no pirms 3 miljoniem gadu dzīvojušajiem australopitekiem līdz neandertāliešiem un mūsu tiešajiem priekštečiem kromaņoniešiem. Izrādās, akmens laikmeta beigu posmā cilvēku dzīves ilgums strauji palielinājies, un tas kļuvis par svarīgu priekšnosacījumu civilizācijas attīstībai. Par cilvēku vecumu zinātnieki sprieduši pēc zobu nolietojuma pakāpes. Pirms 30 000 gadu to cilvēku skaits, kas spēja nodzīvot līdz 30 gadu vecumam un ilgāk, pēkšņi palielinājies vismaz pieckārtīgi. Tādējādi pirmatnējie “sirmgalvji” varēja sēdēt mājās un piedalīties mazdēlu audzināšanā. Tas nopietni sekmējis vispārēju demogrāfisko sprādzienu, kas savukārt uzlabojis pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzē un izraisījis cilšu palielināšanos un sociālās organizācijas procesa paātrinājumu.
No visas hominīdu saimes mūsdienu cilvēks sastapa tikai neandertālieti, kurš vairākus desmitus tūkstošus gadu bija brīvi saimniekojis visā Eiropā. Jau zināma lieta, ka “mēs” pamatīgi izkonkurējām neandertāliešus. Salīdzinoši jaunākais jeb pēdējais atrastais neandertālietis dzīvojis aptuveni pirms 29 000 gadu. Viņa parametri ir gana iespaidīgi: augums – 180 cm, svars – vismaz 100 kg. Tāpat zināms, ka tieši fiziskais spēks kļuvis par neandertālieša lāstu, jo tuvcīņā kromaņonieši viņiem zaudēja, toties viņiem talkā nāca saprāts un spēja organizēties.
Vai Āfrika patiešām ir vienīgais cilvēces šūpulis
150 gadu laikā, kopš tiek pētīta cilvēka izcelsme, kas aizsākās ar neandertālieša atlieku atrašanu, ir izvirzītas, pieņemtas, apstrīdētas un noraidītas neskaitāmas teorijas. Un ar katru jaunu atradumu aizvien tālāk atbīdās laiks, kad lēš, ka vispār parādījušies mūsu senči. Ar katru jauno atklājumu mazāk nekļūst arī būtisku jautājumu. Piemēram – no kura pirmsenča tad īsti cēlušies visi hominīdi, tostarp cilvēks? Vai patiešām Āfrika ir vienīgais cilvēces šūpulis? Un, ja tas tā ir, tad – kad un cik reizes senais cilvēks pametis šo kontinentu? Un – kad senais cilvēks droši savaldīja uguni? Tomēr vissvarīgākais – kad un kā cilvēks sāka runāt? Tieši spēja runāt taču ir visraksturīgākā pazīme, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.
Pēdējā laikposma pētījumi liek mazliet citādi palūkoties uz homo erectus. Tieši viņš, apsēsts ar vēlmi uzmeklēt jaunas mītnes vietas, no Āfrikas devies pretim nezināmajam, samērā neilgā laikā pamanoties izmitināties plašā areālā – no Ibērijas pussalas līdz pat Indonēzijas arhipelāgam. Pa kādiem ceļiem viņš virzījies?
Jaunākie izrakumi Spānijā likuši ievērojamam antropologam Filipam Tobaijesam izvirzīt teoriju par homo erectus spējām pārvarēt arī ievērojamas ūdens platības. Piemēram – ienākt Spānijā pāri Gibraltāra jūras šaurumam. Arī atradumi Indonēzijas salā Floresā šo teoriju var pilnā mērā apstiprināt, lai gan tradicionālās versijas atbalstītāji tik viegli nepadodas un zinātnes aprindās izvērsusies nopietna diskusija par to, cik nopietni šī jaunā teorija būtu vērtējama. Alternatīvā hipotēze pauž, ka senā cilvēka ceļš prom no Āfrikas vedis cauri Tuvajiem Austrumiem.
Āfrika ir kontinents, kas jau dāvājusi virkni īpaši interesantu antropoloģisko atradumu un acīmredzami slēpj vēl gana daudz noslēpumu par cilvēka izcelšanos un evolūciju. Cilvēka senči ilgstoši klīduši plašajās savannas ārēs, pakāpeniski uzlabojot barības iegūšanas iemaņas un paņēmienus, kā slēpties no sliktiem laika apstākļiem un spēcīgākajiem dzīvnieku valsts plēsoņām. Taču kādā mirklī apkārtējā vidē kaut kas sācis netverami mainīties, kaut kas mainījies arī pašos cilvēkos, un viņi sākuši nepārvarami ilgoties doties kaut kur tālu prom.
Bet varbūt viss bijis daudz prozaiskāk? Tajos tālajos laikos, kad cilvēka izdzīvošana tiešā veidā bija atkarīga no tā, ko un kādā veidā viņš iegūs medībās, seno mednieku ciltis bija spiestas sekot lielo dzīvnieku bariem – tādām savdabīgām pārvietojamām produktu bāzēm. Tāpēc, aplūkojot iespējamos senā cilvēka izceļošanas virzienus no Āfrikas, jāņem vērā ne tikai konkrētie arheoloģiskie vai antropoloģiskie izrakumi, bet arī liecības par dzīvnieku, īpaši lielo zīdītāju izplatīšanos pasaulē pirms 1,5 – 2,5 miljoniem gadu. Lai kādi arī būtu pamudinošie motīvi, kas vadījuši mūsu tālīnos senčus, aizvien atklāts paliek jautājums: kā gan viņi nokļuvuši Eiropā? Gibraltāra migrācijas hipotēzes atbalstītāji izvirza šādus argumentus:
– ļoti iespējams, ka tolaik bijusi sauszemes josla, kas Gibraltāra rajonā savienojusi Āfriku un Eiropu, vai arī vismaz attālums starp šiem kontinentiem tad bijis daudzkārt mazāks;
– varēja būt kāds īpašs “pārcelšanas punkts”, piemēram, sala jūras šauruma vidū, kurai cauri notikusi migrācija;
– Eiropu no Āfrikas piekrastes vienkārši varēja saskatīt ar neapbruņotu skatienu…
Ja gribam izprast “lielo tautu pārceļošanu”, vispirms jāpievērš uzmanība dabas apstākļiem, kas valdīja pirms 2,5 – 2 miljoniem gadu. Un to nosaka divi iespaidīgi faktori – tektoniskā aktivitāte un globālās klimata izmaiņas. Tobrīd jau bija beigusies mūsdienu Ziemeļāfrikas, Eiropas un Priekšāzijas reljefa līniju formēšanās, turklāt pirms 2 – 1,5 miljoniem gadu lielais zīdītāju migrācijas vilnis no Āfrikas bija tiešā veidā saistīts ar būtiskām klimata izmaiņām – ar kārtējā aukstuma perioda pastiprināšanos, kas Eirāzijā izraisīja plašas ledus segas izveidi.
Taču sasalums, kas ziemeļu platuma grādos izraisa strauju dzīves apstākļu pasliktināšanos, dienvidu platuma grādos gluži otrādi – palielina atmosfēras nokrišņu daudzumu, kas ļoti labvēlīgi iespaido dabas apstākļus. Tādējādi mūsdienās faktiski mirušajos Sahāras tuksneša smilšu laukos pleistocēna apledojuma laikos zēla lekna savanna, kurā kūsāja rosīga dzīve. Turklāt aukstuma periodos Eiropas un Āzijas plašumos, kas nebija ledus segas pārklāti, klaiņoja milzīgi lielo zīdītāju bari – neizsīkstošs seno cilvēku barības avots. Tas noteikti ievērojami paplašināja viņu apdzīvotos apgabalus.
Ledājiem veidojoties, tika akumulētas milzīgas ūdens masas – samazinājās okeānu akvatoriji, tomēr pēc ledus kušanas ūdens atkal atgriezās tajos. Tas izraisīja vispārējas jūras līmeņa svārstības. Ledus valdīšanas periodos šis līmenis attiecīgi pazeminājās. Pēc dažādiem aprēķiniem, vidēji par 85 – 120 metriem, ja salīdzina ar mūsdienu līmeni –, tādējādi atsedzot dažādus sauszemes apgabalus, pa kuriem senie cilvēki varēja pārkļūt, piemēram, uz Dienvidaustrumu Āzijas salām.
Šķita – lūk, tas arī izskaidro, kā varēja veidoties savdabīgais brasls tagadējā Gibraltāra šaurumā, taču – diemžēl – jārēķinās arī ar to, ka apjoma ziņā lielākie ledāji veidojās nevis pirms 1 – 1,5 miljoniem gadu, bet gan krietni vien vēlāk – aptuveni pirms 300 000 gadu, vidējā pleistocēnā. Maksimālā apledojuma laikā ledāju mēles aizsniedzās līdz Austrumeiropas līdzenuma 48., bet Ziemeļamerikā pat līdz 37. platuma grādam. Ja arī mūs interesējošajā periodā Gibraltāra šaurums ir izžuvis, tad ne tik ievērojami, kā varētu vēlēties. Ievērojot tā salīdzinoši mazo platumu, tur tomēr ir pietiekams dziļums – visdziļākā vieta: 1181 metrs šaurā šelfa zonā. Tātad paveras ļoti šaura, bet dziļa aiza, kas savieno divus kontinentus.
Kas tajā laikā notika dzīvajā dabā? Pirms 2 miljoniem gadu Ziemeļāfrikas un Priekšāzijas rajonā dzīvnieki ļoti labprāt devās labāku ganību meklējumos. Parasti priekšgalā gāja zālēdāji, pakāpeniski pārvietojoties pa plašajām ganībām, bet viņiem pa pēdām, sekojot savam likumīgajam laupījumam, devās plēsoņas, no kuriem centās neatpalikt arī cilvēks.
Tajā laikā bija divas galvenās pārvietošanās straumes – no Āfrikas uz Āziju un atpakaļ. Vieta, kurā notika šo straumju krustošanās un sajaukšanās, bija Arābijas pussala. Vēlīnajā pliocēnā tajā mita savdabīga zīdītāju fauna, kurā brīnumainā kārtā bija sajaukušies visdažādākie dzīvnieki – gan atnācēji no Āfrikas, gan Āzijas. Izmantojot labvēlīgos apstākļus, Āfrikas migranti virzījās aizvien tālāk uz ziemeļiem un austrumiem, sasniedzot Kaukāzu. Par to liecinot šajā apvidū (Dmanisi apmetne) atrastās tikai Āfrikai it kā raksturīgu dzīvnieku, piemēram, žirafes atliekas. Ņemot vērā šādu dzīvnieku pārvietošanos, ir iemesls pilnā nopietnībā aplūkot tā dēvējamo dmanisi cilvēku kā izceļotāju no Āfrikas. Tajā pašā laikā Eiropas seno faunu pārstāvju izrakumos Āfrikas elementu, gluži tāpat kā Āfrikā eiropeisko elementu, ir ārkārtīgi maz.
Nesen britu pētnieku grupa veica iespējamo Āfrikas dzīvnieku migrācijas ceļu izpēti, izanalizējot mitohondrālo DNS datus. Pētnieku galvenais secinājums bija šāds: pēdējo 2 miljonu gadu laikā galvenā dzīvnieku pārvietošanās no Āfrikas uz Eiropu notikusi pa apkārtceļu – apkārt Vidusjūrai cauri Priekšāzijai un Balkāniem. Līdztekus daudzajiem paleontoloģiskajiem atradumiem viens no piemēriem, kas apliecina šīs atziņas pareizību, ir mūsdienu sikspārņu mitohondrālo DNS izpēte. Šie dzīvnieki no Ziemeļāfrikas ir daudzkārt tuvāki saviem sugas brāļiem Kanāriju salās, Turcijā un Balkānos, nekā Ibērijas pussalā. Daudzi dzīvnieki, iespējams, pat vairākkārt peldus šķērsojuši Gibraltāra šaurumu, piemēram, dažas amfībijas un reptiļi.
Spāņu paleontologs Jans van der Made pauž, ka pārvietošanos pāri jūras šaurumam pirms 1 – 1,5 miljoniem gadu ir ārkārtīgi grūti pierādīt. Pat gadījumā, ja tajā laikā attālums starp pretējiem krastiem bijis neliels un līča vidū bijusi kāda sala, kas it kā padarītu iespējamu šo šķērsošanu “divos piegājienos”. Šīs teorijas ģeoloģiskie un ģeogrāfiskie apstiprinājumi tikai norāda uz to, ka migrācija pāri šaurumam bija iespējama, taču nekādā ziņā nepierāda, ka tāda patiešām bijusi.
Kāpēc tomēr visa pleistocēna laikā Gibraltārs bija un palika ļoti nopietns šķērslis? Spāņu paleontologs Jans van der Made uzskata – iespējams, tāpēc, ka šaurumā bijusi ārkārtīgi spēcīga virsējā straume, kas pārcelšanos padarījusi faktiski neiespējamu.
Būtībā visi argumenti pret dzīvnieku iespējamo pārvietošanos uz Eiropu cauri Gibraltāram der arī hipotēzes noliegšanai par līdzīgu cilvēka pārvietošanos. Tomēr vairākums Vidusjūras salās atrasto liecību runā par cilvēkveidīgo būtņu, galvenokārt homo sapiens, klātbūtni vēlīnajā pleistocēnā un holocēnā.
Visvecākais joks
Zinātnieki noskaidrojuši, kāds cilvēces vēsturē bija pirmais joks, un apgalvo, ka humors dzimis vismaz pirms 2 miljoniem gadu. Turklāt – izrādās – alu cilvēki cienījuši visai rupjus un mazliet pliekanus jokus. Piemēram, klasisks ir alu cilvēka zīmējums, kurā attēlots viņa ciltsbrālis, paklūpot pret akmeni. Tieši tas uzskatāms par visvecāko joku.
Arī mūsdienās otra cilvēka paklupšana izraisa smieklu vētru. Tieši šādu epizožu ir daudz Čārlija Čaplina kinokomēdijās, tostarp arī nežēlīgās animācijas filmas “Toms un Džerijs” sērijās u. c. Vairākkārtēja klupšana, aizķeršanās, spērieni pa pēcpusi un sitieni pa galvu nezin kāpēc skatītāju zālē allaž izraisa smieklus…
Iespējams, ka mūsu senie senči izmantoja humoru, lai mazinātu ikdienas spriedzi un novērstos no problēmām – gluži tāpat, kā to dara mūsdienu homo sapiens. Alu cilvēks humoru lietojis arī tāpēc, lai savas jūtas ciltsbrāļiem paustu vēl pirms tam, kad radīsies pilnvērtīga iespēja par tām pastāstīt. Turklāt zinātnieki uzskata, ka spēja radīt skaņas, kas atgādina smieklus, cilvēkiem radusies jau vismaz pirms 4 miljoniem gadu. Viņi domā, ka šīs skaņas sākotnēji līdzinājušās rūkšanai un pastāvīgai čerkstēšanai. Savukārt smiekli to vispārpieņemtajā izpratnē varēja parādīties pirms 2 miljoniem gadu, kad sejas muskuļi jau bija tiktāl attīstījušies, lai smiekli varētu izpausties.
