Cilvēka pētījums padomju vēstures fonā 0
Jaunajā Rīgas teātrī (JRT)šajā sestdienā pirmizrādi piedzīvos režisores Ineses Mičules veidotais iestudējums “Muša”, kas tapis pēc Latvijas lasītāju auditorijai pazīstamās somu rakstnieces Sofijas Oksanenas romāna “Attīrīšanās”.
Vēsturiskais romāns ir vairāk nekā skarbs stāsts par kādas sievietes traģisko izdzīvošanas maksu Padomju Igaunijas represīvajā sistēmā. Tas raisījis milzu ievērību visā pasaulē, tomēr režisori Inesi Mičuli uzrunājis ne jau tādēļ, ka pašlaik ir ārkārtīgi populārs un daudz iestudēts Rietumos. “Iespējams, pirmais impulss nāca no tā, ka stāsts, kuru autore aprakstījusi, man šķita neviennozīmīgs, ārkārtīgi subjektīvs un kaut kādā ziņā arī šausminoši iedarbīgs,” saka režisore.
“Attīrīšanās” (2008) ir stindzinoša divu paaudžu sieviešu drāma, kas norisinās četrdesmitajos gados kara laika Igaunijā pēc padomju okupācijas, kā arī deviņdesmitajos gados, valstī ienākot jaunās Eiropas realitātei. Te sastopas Alīde Trū, veca igauņu sieviete, kuras padomju laika pagātnē slēpjas izdzīvošanas vārdā izdarīti noziegumi, un Zāra, jauna bēgle, upuris, kas meklē patvērumu. Sievietēm satuvinoties, atklājas traģiska un sarežģīta ģimenes drāma, kurā vieta sāncensībai, zaudējumam un kaislībām, kas norisinājušās ļaunākajos padomju okupācijas gados un atklāj šā laika baiso seju, dziļi saprotamu arī latviešu lasītājam.
Vēsture kā katalizators
Lai arī gandrīz četrdesmit pasaules valodās tulkotais romāns dienas gaismu vispirms ieraudzīja kā luga, par gaidāmās izrādes pamatu I. Mičule izraudzījusies tieši romānu. “Luga režisorei likās pārāk plāns, pat didaktisks materiāls, un es viņai pilnīgi piekrītu, tāpēc tika nolemts strādāt ar romānu,” skaidro romāna dramatizētāja, rakstniece Andra Neiburga.
Nav noslēpums, ka romāna vērtējums nav viennozīmīgs: vieni to kritizē kā viegli pārdodamu produktu, citi autori slavē par spēju iedzīvināt un rosināt no jauna pārdomāt smagas vēstures tēmas. Ne velti S. Oksanena par šo darbu saņēmusi prestižo “Finnlandia” balvu, viņa ir jaunākā rakstniece, kas jebkad saņēmusi Ziemeļu padomes balvu literatūrā, saņēmusi arī Runeberga apbalvojumu, kā arī bijusi pirmā ārzemniece, kas ieguvusi Francijas lielās grāmatu veikalu ķēdes “Fnac” romānu prēmiju.
Romāna dramatizējuma autore Andra Neiburga teic, ka nevarot iedomāties analogu latviešu literāru darbu par padomju iekārtas ietekmi uz cilvēku likteņiem.
“S. Oksanenas romānā tiešām ir sabāzts pārāk daudz aktuālu un “ejošu” tēmu biezā slānī – izsūtīšanas, spīdzināšanas, meiteņu pārdošana prostitūcijā –, un tas viss arī man radīja tāda pēc “pareizas” bestsellera receptes sarakstīta darba iespaidu,” spriež A. Neiburga.
“Taču galvenās varones Alīdes Trū līnija ir psiholoģiski ļoti spēcīga. Vēsture šai darbā ir visu varoņu personisko stāstu katalizators, bez vēstures šo stāstu vienkārši nebūtu. Izrāde nav par režīma pārestībām, bet par cilvēku likteņiem un spēju vai nespēju saglabāt cilvēcisko kodolu laikmetu griežos.”
Svarīgākais – vēsturiskais aspekts
Režisore Inese Mičule padomju režīma pēdas sievietes psiholoģijā līdz šim veiksmīgi atklājusi darbā “Smagais metāls”, kas tapis pēc Gundegas Repšes romāna un pašlaik iekļauts JRT repertuārā. Acīm redzami, ka jaunāko sabiedriskās dzīves notikumu fonā vēstures jautājumi atkal nokļuvuši priekšplānā.
I. Mičule uzsver, ka, iestudējot “Mušu”, svarīgākais ir vēsturiskais aspekts. “Ja izrādes varoņi dzīvotu citā vietā un laikā, viņu likteņi būtu absolūti citādāki. Veidojot izrādi, nelauzām galvu, ko iesākt ar šiem vēsturiskajiem faktiem, mēs tos pieņemam un meklējam katra varoņa iekšējo motivāciju.”
Kādēļ izrāde top tieši tagad? “Iespējams, savā darbā intuitīvi pievelku tās tēmas, kuras man ir aktuālas un interesantas. Ir vērtības, kurām nekad nepaiešu garām, pat ja autors tās nav tieši postulējis, kā šajā gadījumā. Iespējams, vienojošais abām izrādēm būs tas, ka kāda cilvēka dzīves stāsts atgādinās briesmīgus faktus, par kuriem ērtāk ir nerunāt,” piebilst režisore.
Aktrise Elita Kļaviņa, kuru redzēsim igaunietes Alīdes Trū lomā, stāsta: “Necenšos viņu ne nosodīt, ne arī padarīt varonīgāku. Cenšos izsekot tai emociju, apstākļu ķēdītei, kas Alīdi noved no viena liktenīga notikuma līdz nākamajam un galu galā arī līdz nodevībai. Alīdes dzīves stāsts apliecina, ka bieži vien to lielo vārdu, ko zinām kā likteni, rada daži acumirkļi.”
S. Oksanena kādā intervijā izteikusies, ka darbu rakstījusi Rietumu lasītājam, lai skaidrotu to, kas norisinājās Igaunijā padomju gados. Varbūt šāds skaidrojums nepieciešams ne tikai rietumniekiem, bet arī mums pašiem?
“Paskaidrot vai izskaidrot man patiešām negribētos nevienam neko. Vismazāk jau vēsturi,” teic I. Mičule. “Izrādes mērķis ir pamodināt latviešos apziņu, ka mēs paši un ne jau kāds cits no malas mūs padara par upuriem. Ir, bija un būs apstākļi, kuros tomēr pastāv izvēle. Ko izvēlamies – cīnīties, padoties, nodot vai ne, kļūt par upuriem, tas viss ir mūsu pašu rokās.”
Jautāta, vai izrāde varētu kļūt par sava veida pētījumu par latviešiem, kurus savulaik aizsāka JRT, režisore teic – šis drīzāk būšot cilvēka pētījums. “Tautībai nav nozīmes. Protams, man ir izdevīgi, ka varu pētīt cilvēku apstākļos, par kuriem man ir informācija, intuitīvs priekšstats un vēlme izzināt.”
Uzziņa * Lomās: Elita Kļaviņa, Baiba Broka, Gatis Gāga, Inga Alsiņa, Gundars Āboliņš, Jevgeņijs Isajevs, Andis Strods. * Scenogrāfs – Gints Sippo * Kostīmu māksliniece – Ieva Veita * Izrāde notiek JRT Mazajā zālē |
Viedoklis
Elita Kļaviņa, JRT aktrise: “Mēs, latvieši, pārāk maz runājam par savu vēsturi. Nevar iepazīt cilvēku, nezinot par viņa pagātni, kur nu vēl iepazīt nāciju, ja nav zināma tās vēsture. Esmu pārliecināta – ja Krievija būtu atzinusi Latvijas okupācijas faktu, šobrīd Latvijā ne tikai latvieši, bet arī krievi justos daudz labāk un nejauktu pagātni, staļinisma nodarījumus kopā ar šodienu. Bez skaidras vēstures sākas putra. Nesenais referendums to apliecināja. Mūsu izrāde gan nekādā ziņā nebūs politisks plakāts vai vēstures manifests, drīzāk krimināldrāma uz igauņu–latviešu vēstures fona.”
