Cilvēka nemirstība ir dabiski iespējama. Bet vai mēs to tiešām gribam? 2
Transhumānisma pamatā allaž galvenokārt ir šķietami fantastiskā ideja par virtuālo nemirstību – vai nu dzīves paildzināšana principā, vai novecošanas procesa apturēšana, vai pat dažādu nanotehnoloģiju attīstība nolūkā nekavējoties un nepārtraukti novērst jebkādus bojājumus organismā. Zinātnei tas ir patiešām neslikts ilgtermiņa mērķis.
Biologi pauž, ka uz krietni vien ilgākas dzīvošanas iespēju norāda vienlaikus vairāki fakti. Piemēram, augi vairojas veģetatīvi un savā ziņā faktiski neiet bojā, nenomirst. Atsevišķas jūras ežu sugas Sarkanajā jūrā dzīvo vismaz 200 gadus, ne uz mirkli nezaudējot vairošanās spēju. Gigantiskie bruņurupuči nobeidzas ne jau no vecuma, bet galvenokārt no bada, jo vairs nespēj panest savu milzīgo bruņu vairogu. Vēl vairāk – zinātnieki atklājuši vismaz septiņus praktiski nenovecojošus daudzšūnu organismus!
Pasaulē labi pazīstamais fiziķis Ričards Feinmans izteicies, ka dabā neeksistē tādi fundamentāli principi, kas noliegtu nemirstību. Viņš arī paskaidrojis, ka tajā gadījumā, ja mēs sadomātu uzbūvēt mūžīgo dzinēju, nāktos saskarties ar fizikas likumu pārkāpšanu, taču bioloģijā nav tāda likuma, kas paustu, ka jebkura organisma dzīvei jābūt galīgai. Tiesa, cits ir jautājums par to, ka cilvēka dzīvošana ilgāk par 100–125 gadiem pieprasa reālu iziešanu ārpus mūsdienu medicīnas rāmjiem.
Taču nevajadzētu arī jaukt zinātnisko ideju par nemirstību ar ezoterisko skatījumu, jo šeit metodes, maigi sakot, atšķiras. “Zinātniskajai nemirstībai” nav nekā kopīga ar filozofēšanu par aizkapa dzīves realitāti. Tāpat nevajadzētu ielaisties pārspriedumos par to, ka pārlieku ilga dzīvošana, visdrīzāk, ir ļoti garlaicīga un nomācoša padarīšana. Tas tā varētu likties, tikai raugoties no mūsdienās zināmas pasaules situācijas. Savukārt tā pasaule, kurā pastāv reālas šā diženā plāna īstenošanas iespējas un kur valda gluži citas vērtības un ideāli, liek to uzlūkot visnotaļ piesardzīgi.
