Pēc nāves starojums turpinās 0
Monogrāfijas “Antinomijas zinātniskā aspekta filozofiskā analīze” autors A. Manejevs, apkopojot ar “nāves laukiem” saistīto eksperimentu rezultātus, kas gūti dažādās pasaules valstīs, izvirzījis kādu visnotaļ interesantu secinājumu. Viņš uzskata, ka izstarotie lauki var pastāvēt arī pilnībā neatkarīgi no starojuma avota. Proti, cilvēks jau ir miris, bet starojums, kas sevī satur signālu par to, kas ar viņu noticis, turpina aizkļūt līdz viņa tuviniekiem. Manejevs uzskata, ka bojā ejas momentā organisma izstarotā informācija satur faktiski pilnībā visas ziņas par šo organismu, ne tikai par pašu bojā eju. Un tas ļauj domāt par patiešām gluži reālu cilvēka pēcnāves psihisko pasauli.
Par šīs hipotēzes visnotaļ spīdošu apstiprinājumu var uzskatīt virkni citu pētnieku unikālos eksperimentus un tajos gūtos rezultātus. Jau pagājušā gadsimta 80. gados PSRS Fizikāli tehnisko problēmu institūtā, pētot DNS īpašības, toreiz vēl tikai iestādes vecākais zinātniskais līdzstrādnieks P. Garjajevs guva pārsteidzošus rezultātus. Viņš ņēma teļa DNS – veselus, nesagrautus fragmentus, ievietoja tos spektrometrā un tad apstaroja ar sarkanas lāzergaismas kūlīšiem. Pēc tā Garjajevs veidoja grafikus, no kuriem atbilstoši formulām bija iespējams novērtēt dažādus molekulu parametrus. Atklājums, kas lika pamatus pilnībā jaunam virzienam mikrobioloģijā, nāca gluži negaidīti.
Gluži nejauši pētnieks izmērīja spektru tukšai vietai, kurā pirms dažām minūtēm bija atradies DNS preparāts, bet tagad bija tikai tīrs spektrometra trauks, un negaidot lāzera stars izkliedējās tā, it kā ceļā būtu kāds neredzams šķērslis. Proti, spektrs sanāca tāds, it kā tukšā telpā joprojām atrastos DNS paraugs! Jau drīz izdevās noskaidrot, ka tie bijuši mirušo DNS fantomi, kodolu izkušanas procesā noticis kaut kāds informācijas “ieraksts” no izkausētajiem DNS šūnu kodoliem. Un galvenais, ka spektrometrs šo fantomu turpinājis fiksēt aptuveni 40 dienas…
Garjajevs jutās iedvesmots, tāpēc pierunāja kādu savu kolēģi kļūt par savdabīgu izmēģinājuma trusīti, paņemot viņa ģenētisko materiālu – spermu, un izpētīja tās hromosomas lāzera starā. Tad Garjajevs paplašināja starojuma kūlīti, un viņa kolēģis pats nokļuva tā iedarbības zonā, acumirklī sajūtot nelabumu, un, godīgi sakot, gandrīz aizgāja bojā – vēl 10 dienas pēc šā notikuma viņam saglabājas vismaz 40 grādu temperatūra, spēki bija pilnībā viņu atstājuši, viņš nevarēja pat pakustināt roku.
Kad Garjajevs sācis rūpīgāk analizēt notikušo, radās pieņēmums, ka viņa kolēģis no savu DNS paraugu viļņiem spektrometrā saņēmis kaut kādu dīvainu “rīkojumu”, ar kuru viņa organismam bija grūti tikt galā. Lūk, un tādā veidā “nāves lauks” guva savu zinātnisko izskaidrojumu. Nomirstot hromosomas visam cilvēka organismam dod savdabīgu “pašiznīcināšanās” komandu, un tas acumirklī paklausīgi sāk to pildīt. Par laimi, šāda skarba eksperimenta nejaušajam līdzdalībniekam toreiz izdevās palikt dzīvam…
