Kapsēta patiešām nav pastaigu vieta 0
Daudz kas liecina par to, ka ir ļoti svarīgi saprast, kāpēc upura bojā ejas momentā ir tik bīstami atrasties tam līdzās, īpaši galvas tuvumā. Ar to nodarbojas biolauka pētnieki, galvenokārt analizējot ne tik daudz dzīvu, bet gan tieši mirušu cilvēku biolaukus.
Joprojām tie paši krievu pētnieki Zinātniski praktiskā biolokācijas centra laboratorijās 90. gadu vidū veica virkni pētījumu saistībā ar kapsētu negatīvās enerģētikas iedarbību, rūpīgi apsekojot jau likvidētu kapsētu teritorijas un atklājot tur ļoti interesantu likumsakarību. Izrādās, ap kapsētām esošās iedarbības zonas platums nav vienmērīgs – tas izrādījies izstiepts virzienā no rietumiem uz austrumiem. Atminējumu šim faktam centies sniegt arhitekts M. Limonads, kurš profesionāli nodarbojas ar to lauku iedarbību uz cilvēkiem, kādu rada dažādas būves, tajā skaitā arī kapsētas. Pētnieki neslēpa, ka viņa atbilde viņus interesēja arī utilitāri ļoti šaurā aspektā, proti – lai varētu gūt priekšstatu par objektīvu sanitārās aizsardzības zonas izveidošanu, kas nodalītu kapsētu no apdzīvojamās apbūves.
Lūk, un Limonads apgalvojis, ka skelets, īpaši krūšu kurvja apgabalā, veido savdabīgu induktivitātes spoli ar it kā nobīdītu serdeni, kas šajā gadījumā ir mugurkauls un ko papildina cauruļveida locekļu kaulu viļņvadītāji. Ja iedomājas, kā izvietotas skeleta vājā elektromagnētiskā lauka spēka līnijas, iegūstam olveida formas kontūru, kas izstiepta gar mugurkaulu un kas ļoti līdzīga parastajai cilvēka auras kontūrai. Tādā veidā skeleta auras izstarojums turpinās salīdzinoši ļoti ilgu laiku, un tādējādi arī kapsētas ģeopatogēnā zona izstiepjas virzienā no rietumiem uz austrumiem, proti, gar apbedījumu asi.
