Padomju zinātnieku pētījumi 0
Tomēr zīmīgi, ka jau ļoti drīz šo jautājumu par viņsaulē aizejoša cilvēka spēju iedarboties uz apkārtesošajiem cilvēkiem pamatīgi sāka pētīt padomju Krievijā – jau faktiski tūlīt pat pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada rudenī. Tajā laikā Maskavā un Pēterburgā teju vai vienlaikus uzradās vairākas laboratorijas, kas ārkārtīgi stingrā specdienestu uzraudzībā veica dažādu noslēpumainu parādību pētīšanu, visdrīzāk, nolūkā noskaidrot, kā tās varētu izmantot “lielās pasaules revolūcijas” interesēs.
Pagājušā gadsimta 20. gados profesors A. Gurevičs atklāja tā dēvēto dzīvo šūnu degradācijas starojumu. Eksperimentālā kārtā viņš pierādīja, ka dzīvas augu šūnas izstaro elektromagnētiskos starus, kas tad, kad tos uzņem citas dzīvās šūnas, paātrina to tieksmi vairoties. Un otrādi: mirstošas šūnas izstaro elektromagnētiskos starus, kas izraisa kaimiņos esošo šūnu bojāeju.
Nākamo būtisko soli “nāves lauku” izpētē veica krievu emigrants V. Lepeškins. Viņš bija biologs un 30. gados strādāja Barselonā, kur arī iepazinās ar Gureviča eksperimentu rezultātiem. Lepeškinam nebija pietiekamu līdzekļu, tāpēc viņš savus eksperimentus veica parastā virtuves kastrolī, kam visapkārt aplīmēja speciālu, pret spektra ultravioleto zonu īpaši jutīgu fotofilmu, bet iekšā ievietoja dzīvas garneles, kuras aplaistīja ar verdošu ūdeni. Vēlāk, attīstot fotofilmiņu, izrādījās, ka tā ir izgaismota, proti, uz to bija iedarbojies starojums, ko Gurevičs nodēvējis par “degradējošo”.
