Cilvēka evolūcija uzņem ātrumu 1
Uz vietas nestāv arī cilvēka genoma pilnveidošanās process. Ilgi valdīja uzskats, ka mūsdienu cilvēka evolūcija ir palēninājusies vai pat jau pilnībā praktiski apstājusies. Taču visjaunākie ar cilvēka genoma atšifrēšanu saistītie pētījumi apliecinājuši, ka tā absolūti nav taisnība. Sākot ar laiku aptuveni pirms 40 000 gadu, cilvēce turpinājusi vētraini attīstīties, lai iespētu pielāgoties vispirms jau pašas populācijas pieaugumam un kultūras izveidei. Un tieši pēdējā laikā cilvēka pilnveidošanās process, izrādās, uzņēmis īpaši lielus apgriezienus, jo apkārtējās vides stāvoklis un gluži reālie planētas pārapdzīvotības draudi no cilvēka sākuši pieprasīt būtiskas vispirms jau viņa paša fiziskās pārmaiņas ģenētiskajā līmenī.
Pētnieki secinājuši, ka, sākot ar akmens laikmetu (pirms aptuveni 5000 gadiem), dabiskā atlase cilvēku vidū risinās vismaz 100 reizes intensīvāk, nekā tas bijis jebkurā citā cilvēkveidīgo būtņu pastāvēšanas vēstures momentā. Proti, lēnā gaitā ritošā kultūras attīstība ir cilvēka iedabas attīstību bremzējošs faktors. Tajā pašā laikā cilvēku populācijas pieaugums ir lielisks ģenētiskās attīstības un pilnveidošanās stimuls. Jebkura mutācijai, kas kalpo sugas interesēm, ir izredzes nostiprināties un iedzīvoties. Tiesa, tas, ka pastāv šī iedzīvotāju skaita pieauguma un dabiskās atlases korelācija, nav īpašs atklājums, jo par to savulaik rakstījis arī Čārlzs Darvins. Taču būtībā tikai līdz ar cilvēka genoma atšifrēšanas projekta sākšanos kļuva iespējams aprakstīt to visu kvantitatīvajos lielumos.
Cilvēka DNS notikušo izmaiņu meklējumos pētnieki savu uzmanību bija sakoncentrējuši uz katra cilvēka personālajām genoma atšķirībām, kuras dēvē par individuālajiem nukleotīdajiem polimorfismiem (SNP – single nucleotide polymorphisms), un patlaban genoma kartē iezīmēti 4 no vismaz 10 miljoniem SNP. Tādas pieejas rezultātā biologiem izdevās atklāt gluži nesen notikušās izmaiņas 1800 gēnos, proti, 7% cilvēka genoma. Tādas ir, piemēram, skeleta izmēra un stiprības izmaiņas, tam sekojošā zobu izmēra samazināšanās un citas. Pētnieki pauž, ka tas saistīts ar to, ka ne augumam, ne spēkam vairs nepiemīt izdzīvošanai nepieciešamā nozīme.
Savukārt par citu nozīmīgu cilvēka izmaiņu, kas turklāt notikusi pēdējo 500 gadu laikā, kļuvusi laktāzes gēna mutācija. Šis DNS elements atbildīgs par piena sastāvā esošās laktozes uzņemšanu. Vēl tikai viduslaikos pieauguša cilvēka organisms būtībā nespēja lāga pārstrādāt piena produktus – šī funkcija atslēdzās pusaudža organismā 10–14 gadu vecumā. Neskatoties uz to, Eiropas ziemeļdaļā, kur aukstais klimats piespieda uzturā lietot daudz tauku, cilvēki iemācījās lietot piena produktus jebkurā vecumā. Jaunā laktāzes gēna modifikācija pakāpeniski izplatījās visā pasaulē, lai gan vēl joprojām iespējams sastapt cilvēkus, kuriem piena produkti izraisa vemšanas refleksu.
Taču pagaidām izšķirošā loma cilvēka jaunākajā evolūcijā ir apvienošanās pilsētās un ciemos, kas izraisīja epidēmijas. Malārija, holēra un mēris ļoti būtiski ietekmēja cilvēka vēsturi un genoms uz to attiecīgi reaģēja. Visspilgtākais piemērs ir tieši malārija, kas cilvēka DNS mutācijas rezultātā pakāpeniski kļūst viņam nekaitīga. Šīs pretstāves nolūkā izveidojās pat pilnībā jauna asinsgrupa, ko dēvē par Dafija asinīm. Savukārt dažas citas cilvēka genoma izmaiņas, gluži otrādi, atslēdza spēju pretoties slimībām. Piemēram, gēns CCR 5 pārstāja attīstīties pirms 4000 gadiem un ir saglabājies tikai aptuveni 10% Eiropas iedzīvotājiem. Tā funkcija pretoties AIDS tajā momentā kļuva pilnībā lieka, taču mūsdienās atkal atguvusi savu nozīmi.
Zinātnieki vērš uzmanību uz faktu, ka tāds evolūcijas ātrums primātu saimē raksturīgs tikai cilvēkam, un tas nozīmē, ka cilvēks joprojām turpina pilnveidoties un meklēt izdzīvošanas ceļus jaunajos pasaules apstākļos.
