Vesela zinātne – ēnzinība 1
Britu un itāļu zinātnieki nesen veikuši interesantu eksperimentu. Ar visdažādākajiem stimuliem viņi iedarbojās uz eksperimenta dalībnieku roku ēnām, un rezultāti bija pavisam neticami: reakcija uz roku ēnu stimuliem bija tāda pati, kā iedarbojoties uz fizisko roku. “Rezultāti apstiprina intuitīvo saikni, kādu cilvēki sajūt attiecībā pret savu ēnas kontūru,” eksperimenta rezultātus rezumēja profesore Margareta Livingstone.
“Mēs visi bērnībā nevēlējāmies uzkāpt savai ēnai. Tas nozīmē, ka smadzenes, nosakot ķermeņa stāvokli telpā, izmanto vizuālas norādes, ko tās saņem ne tikai no ekstremitātēm, bet arī no ēnas.” Pilnībā iespējams, ka smadzenēs glabājas informācija, kuru zināja mūsu priekšteči – zināšanas par ēnas mistiskajām īpašībām un to, kā pareizi pret to izturēties.
Psiholoģijā ar terminu “ēna” saprot intuitīvo dvēseles daļu, ko bieži apspiež. Psihologi apgalvo, ka ēna ir cilvēka personības otras puses projekcija. Tādējādi, ja cilvēks ir labs, viņa ēna ir ļauna, un otrādi. Sapņos ēna maskējas aiz briesmoņu vai defektīvu personāžu tēliem. Īpaši bieži šie tēli parādās personības formēšanās periodā vai dod norādi, ka vērts pārvērtēt un mainīt savu izturēšanos.
20. gadsimtā Rietumeiropā ēnas filosofiju savā jaunradē pieminēja daudzi mākslinieki un filosofi. Lielu popularitāti iemantoja K. G. Junga ēnu teorija.
Jungs ēnu saistīja ar to cilvēka “es” daļu, no kuras viņš grib atdalīties. “Ēna” tādējādi ir tas, no kā mēs katrs gribam atdalīties, izvairīties, distancēties, atteikties un visādi citādi neidentificēties ar šo “dubultnieku”. Taču “ēna” ir mūsu personības daļa, ko noliedzot mēs noliedzam arī daļu no sevis. Līdzīgu ideju var atrast ķīniešu filosofa Džuandzi darbos, kurš rakstīja par nepieciešamību uztvert ēnu kā dabisku cilvēka daļu, ko nav iespējams atdalīt no personības veseluma. Ēnas un gaismas filosofiju var atrast daoisma mācībā par iņ un jaņ spēku savstarpējām attiecībām.
Teoloģisks pamatojums bija bez ēnu mākslai, kurā attēloti sakrālie Bībeles personāži, kuru “tīrību” neapšaubīja. Doma par to, ka sakrālie tēli ir atdalāmi no ēnas, no negatīva, sastopama arī senāko laiku mācībās. Piemēram, Zaratustras mācībā, kas bija viena no pirmajām, kura runāja par negatīvā atdalīšanu no pozitīvā, gaismas nesavienojamību ar ēnu.
