Bīstamās spēles 1
Pastāv māņticība attiecībā uz cilvēka ēnu, kas kopš senatnes saglabājusies arī mūsdienās. Piemēram, daudzi joprojām cenšas neuzkāpt virsū savai ēnai vai arī seko līdzi tam, lai neiekļūtu cita cilvēka ēnas ietvaros. Dažās ciltīs uzkāpšanu cita ēnai pielīdzināja nāvīgam apvainojumam. Senatnē, ja vergs uzkāpa virsū sava kunga ēnai, viņu acumirklī sodīja. Bet Ēģiptē faraonu laikos bija pat īpašs cilvēks, kura uzdevums bija sekot, lai faraons neuzkāptu savai ēnai un lai tajā neiekāptu neviens cits.
Serbu rituālu apstaigu dalībnieki vienmēr gāja ar seju pret sauli, lai nejauši nesamītu savas ēnas, pret tām izturoties ar lielu godbijību, turklāt viņi nošķīra ēnu-dvēseli (sen) no priekšmetiskajām ēnām-dubultniecēm (senka). Viņi ticēja, ka ēna-dvēsele piemīt ne tikai cilvēkam, bet arī kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem, tādējādi itin viss dabā ir maģiskā spēka caurstrāvots. Tāpat senie serbi uzskatīja, ka ēna var atdalīties no sava saimnieka un veikt sliktus darbus, ieskaitot slepkavību. Par vēl mistiskāku māņticību uzskata serbu ticību tam, ka cilvēka ēna spēj iekļūt viņa galvā un izraisīt apziņas aptumšošanos. Mazi bērni bieži saka, ka jūtas slikti un neērti, redzot, kā kāds cits bērns vai pieaugušais uzkāpj viņa ēnai. Tādēļ serbu bērniem bija stingri aizliegts spēlēties ar savu ēnu, kāpt tai virsū un lēkāt pa cita cilvēka ēnu. Šī māņticība stingri iesakņojās arī īriem: uzkāpsi ēnai – atnesīsi cilvēkam nelaimi.
Poļu mitoloģijā cilvēka ēna parādās Mora tēlā, slāviem – vampīra un mirušo dvēseļu veidolā. Saskaņā ar kādu bulgāru leģendu Dievs radīja velnu no savas ēnas. No tā izriet ticējums, ka tajā gadījumā, ja iesit pašam burvim vai raganai, viņi nesajutīs sāpes. Bet, ja iesit ar apses pagali to ēnai, tad tādā veidā var padarīt nekaitīgas to maģiskās spējas. Bulgāri vēroja savas ēnas pirmajos saules staros vasaras saulgriežu dienā: ja ēna bija vesela, tātad – visu gadu būs laba veselība.
Slāvu mitoloģijā var atrast daudz māņticības par cilvēka ēnu. Viņi ticēja, ka ēna neilgi pirms nāves pamet cilvēku. Ja ar šķēpu vai zobenu caurdur ienaidnieka ēnu, viņš nomirst. Pēc nāves ēna var klaiņot pa pasauli, nerodot sev mieru. Ziemassvētku vakarā pēc ēnas paredzēja nākotni: gāja laukā pagalmā un raudzījās laukā pa logu; ja kāds no tiem, kuri sēdēja pie svētku galda, nemeta ēnu vai arī viņa ēna bija bez galvas, tas nozīmēja, ka nāve katrā ziņā apmeklēs viņu nākamajā gadā.
Senie slāvi tāpat ticēja, ka ēna var kļūt par slimības cēloni, ja cilvēks izžūst un novārgst – tādā gadījumā ēna jāatdala no cilvēka un jāiznīcina. Lai to īstenotu, slimnieku novietoja pie sienas, ar krītu apvilka viņa ēnas kontūras vai nosprauda to ar spraužamadatām un izmērīja ar diedziņu. Tad diedziņu sadedzināja, bet adatas lika zem sliekšņa, lūdzot ēnai paņemt slimību. Apmēram tāpat rīkojās baltkrievi: iznesa slimnieku saulainā dienā pagalmā, noguldīja uz dēļa, apvilka viņa kontūras, bet tad dēli sadedzināja. Baltkrievi līdz pat šai dienai tic: ja izmēra cilvēka uz sienas krītošo ēnu, apvelk to ar krītu vai apsprauž ar spraužamadatām, tad var atbrīvot cilvēku no visām kaitēm, slimībām un lāstiem.
Arī mūsdienās popularitāti iemantojuši daudzi maģiski rituāli, kuros galvenā loma piešķirta ēnai. Piemēram, lai nešķirtos no mīļotā cilvēka, jāpiesprauž viņa ēna ar kniepadatu pie aizkara vai sava apģērba. Tāpat var papurināt putekļus tajā vietā, kur krīt mīļotā drauga ēna, savākt flakoniņā un nēsāt pie sirds. Var arī vienkārši apvilkt mīļotā ēnas siluetu, lai izvairītos no šķiršanās. Lai uzvarētu strīdā, jāuzkāpj oponenta ēnai uz kakla. Ja ir vēlme atbrīvoties no netīkama cilvēka darbā, vienkārši jānotver viņa ēna, jāpielīmē tā vai jāiesprauž vaskā, tad jāuzslauka grīda, “ieslaukot” ēnu liekšķerē un pēc tam, uzspļaujot atkritumiem, jāizsviež tie laukā.
Tikai, saistoties ar ēnu pasauli, jāatceras, ka to apdzīvo viltīgi radījumi, no kuriem var sagaidīt pilnībā jebko. Spēlītes tās nepiedod! Ja jūtat, ka ēna sāk iejaukties jūsu dzīvē, pasakiet senos burvju vārdus: “Ēna, zini savu vietu!” Attīstoties fotomākslai, daudzi atminējās senču norādes attiecībā uz ēnu, būdami pārliecināti, ka savu ēnu nedrīkst fotografēt, jo tā var padarīt sevi neaizsargātu pret apkārtējo pasauli un kļūt par vieglu upuri saviem nelabvēļiem.
