Arvis Kolmanis: “Latvijā mainīsies vara, pie varas nāks nacionāļi, Latvija kļūs totalitāra valsts.” 67
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Īsi pirms gadumijas izdevniecībā “Latvijas Mediji” nācis klajā jauns virtuozā prozista ARVJA KOLMAŅA stāstu krājums “Annas stāsti”.
Arvis Kolmanis ir ne tikai prozists, bet arī redaktors, scenārists un tulkotājs – viņš pie latviešu lasītājiem “atvedis” neparasto krievu rakstnieku Viktoru Peļevinu, pielicis savu roku, lai citu kolēģu grāmatas būtu nostrādātas, kā arī līdzdarbojies tādās pazīstamās un starptautiskā, ne tikai vietējā, līmenī atzinīgi novērtētās filmās kā “Mona”, “Ručs un Norie”, “Bille”.
Tātad – rakstnieks strādā un paspēj daudz, tomēr tieši viņa paša prozas grāmatas tiek ilgi gaidītas un iznāk reti. No pirmā stāstu krājuma “Greniāna jeb ceturtā versija” līdz nākamajam – “Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs” – pagāja desmit gadi, līdz trešajam, proti, “Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas” – jau 13.
Loģiski būtu bijis gaidīt, ka arī nākamais prozas darbs nonāks pie lasītājiem tikai 21. gadsimta trešās desmitgades vidū, tomēr “Annas stāsti” ir izņēmums – pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējā krājuma. Tas gan nenozīmē, ka jaunā grāmata būtu tapusi steigā.
Atceros, ka pirmo Annas stāstu presē lasīju jau pirms vairākiem gadiem. Cik ilgi tapa viss krājums?
A. Kolmanis: Gada laikā. Pirmie stāsti bija uzrakstīti jau pasen, bet tagad apkopoju. Ir agrāk rakstīti stāsti, ir gluži jauni. Vairāk jauno.
Kāpēc Anna? Lasot rodas sajūta, varbūt maldīga, ka Anna stāstos ir daudzveidīgā sievietes tēla vispārinājums, taču kāpēc viņa ieguvusi tieši Annas vārdu? Cik dabiski vispār atnāk tēlu vārdi?
Anna ir vispārinājums un reizē nav. Man patīk vārds Anna, varbūt tāpēc es iedevu to savām varonēm. Ar tēlu vārdiem jābūt uzmanīgiem, tiem dabiski jāiesaistās atbilstošajā darba noskaņā. Man nepatīk, kā daudzās latviešu autoru lugās tiek nosauktas personības. Nereālos vārdos.
Kas jums kopumā kalpo par impulsu rakstīt?
Kas kopumā tam kalpo – rakstītgriba. Tāda ir, un tā pastāv. Vienlaikus tā ir bauda un slogs.
Anna stāstos ir gan naiva un apmaldījusies būtne, gan pavedinātāja, gan upuris, gan agresore, vīrieši ir salīdzinoši blāvāki otrā plāna spēlētāji. Vai tā redzat sieviešu un vīriešu attiecības arī reālajā dzīvē? Un – vai pasaule tiešām, arī pret vīriešu gribu, griežas ap sievietēm?
Man gribējās parādīt sieviešu pasauli, vīrieši, jā, šajos stāstos ir otršķirīgi. Viņi parādās stāstos, ciktāl ir nepieciešami, lai ilustrētu sieviešu pasauli.
Anna un stāsti brīvi plūst starp realitātēm – visnotaļ atpazīstamās vietās un situācijās ievijas fejas un Mēness vējš, un 21. gadsimta (vai ārpus laika esošas) Rīgas bende, un šī paralēlās realitātes klātbūtne ir bijusi klātesoša arī citos jūsu darbos. Vai reālā pasaule ir pārāk garlaicīga, lai dzīvotu tikai tajā?
Es domāju, ka reālā pasaule ir jāpastiprina ar fantāziju, tad tās atainojums papildinās un rādās spēcīgāks. Tas ir tikai paņēmiens, kā iemest varoni atšķirīgās situācijās, bet vienlaikus realitātes saasinājums. Man vispār patīk realitātes maiņa, kur esošo nomaina izdomātā. Fantāzijas klātbūtne pastiprina uztveri, izgaismo spilgtāk pastāvošo esmību.
Ja runā par rakstnieka dzīvi kopumā, tad vai tā šobrīd, pandēmijas un ierobežojumu laikā, ir mainījusies?
Rakstnieka dzīve kopumā nav mainījusies. Rakstnieks sēž mājās un raksta. Tāds viņam darbs. Viņš rada literatūru neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Ja nu vienīgi tie viņu netraumē tiktāl, ka viņš vairs nespēj parakstīt.
Vai ir kādi darbi ārpus “tīrās” literatūras, kas apstājušies vai, tieši pretēji, aizsākušies?
Ārpus tīrās literatūras esmu pabeidzis filmas scenāriju pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem, un tagad jau ir uzfilmēta trešdaļa filmas. Padomā ir vēl daži labi scenāriji, bet pašlaik rakstu romānu, kur atainošu iztēlotu nākotnes Latviju.
Interesanti, kāda būs nākotnes Latvija? Rakstot par nākotni, parasti ir divi varianti – utopija vai antiutopija…
Tā būs antiutopija.
Viss būs slikti?
Nebūs tā, ka viss slikti, taču mainīsies vara, pie varas nāks nacionāļi ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem. Latvija kļūs totalitāra valsts.
Runājot par iespējamiem nākotnes scenārijiem, nacionālisma uzplaukums šķiet ticams, jo īpaši sociālajos tīklos redzam, ka uz to tiekam aicināti, Brisele un Eiropas Savienība tiek salīdzināta ar PSRS…
Es domāju, ka nav nekāda pamata šādā veidā salīdzināt. Jā, sociālajos tīklos ir ļoti daudz cilvēku, kas domā, ka Brisele ir kaitīga, es tam galīgi nepiekrītu, domāju, ka Eiropas Savienība ir Latvijas nākotne.
Kāpēc?
Vienkārši domāju. Es domāju, šajā pasaulē neviena valsts vairs nevar izdzīvot neatkarīgu dzīvi. Viss balstās sadarbībā, kopīgumā, uz ko arī mums teorētiski jātiecas. To dēvē arī par globālismu, man tā teikt negribētos, bet es redzu, ka sadarbībā ir nākotne.
Mani skumdina tās diezgan biežās reizes, kad – arī sociālajos tīklos, pat lasošu cilvēku forumos – redzu tādus paziņojumus kā “es jau latviešu autorus nelasu”.
Es domāju, ka latviešu rakstnieku grāmatas lasa ļoti daudz. Tad jau grāmatas neizdotu, izdevēji tomēr balstās biznesa bāzē. Lasīšanu veicina kaut vai sērija, kas pēc Gundegas Repšes ierosinājuma patlaban sākusi iznākt par mūsu senajiem rakstniekiem un dzejniekiem.
Bet arī skolotāji sūdzas, ka jaunieši lasa maz, un skolas programmā literatūras loma arvien samazinās.
Par skolām neko nemācēšu teikt, taču diezin vai tā būs, ka jaunieši nemaz vairs nelasa. Šogad Prozas lasījumi notika attālināti, tādēļ bija grūti spriest par to klausītājiem bet pagājušajā gadā daudzi jaunieši piedalījās visos pasākumos, tā ka noteikti ir daļa, kas nelasa, bet daļa, kas tomēr lasa un interesējas par literatūru.
Pieminējāt, ka strādājāt pie filmas “Mātes piens” scenārija. Kas ir vieglāk – rakstīt pašam savu prozu vai veidot scenāriju pēc cita rakstnieka darba?
Abas lietas ir sarežģītas, katra savā veidā. Lai uzrakstītu no nulles, vajag idejas, tas ir pats svarīgākais. Savukārt ekranizācijā ir tās grūtības, ka jāprot atrast grāmatā, kas ir būtiskākais, un jāizvelk tas laukā.
Redzu, ka iesaistāties diskusijās sociālajos tīklos par dažādiem aktuāliem jautājumiem. Kā jums šķiet, kādēļ pandēmija mūs ir tik ļoti sašķēlusi? Tas notiek daudzviet pasaulē, tādēļ šķiet, ka šoreiz tā nav tikai “kašķīgo latviešu” iezīme.
Es domāju, ka tā ir cilvēces iezīme. Cilvēce vienmēr ir bijusi pretrunīga. Vienmēr ir pastāvējuši dažādi un pretrunīgi viedokļi. Sociālie tīkli ataino realitāti, kaut arī reizēm greizu. Bet tomēr. Nevar atbalstīt viens otru, ja cilvēkam ir gluži pretēji uzskati nekā otram. Kaut vienotību gribas.
Vai nav absurdi, ka šādas pretrunas tik asi izgaismojas tieši šajā laikā, kas lielākajai daļai ir ļoti grūts, kad mums, īpaši, ja esam tik maz, vajadzētu meklēt kopīgo, palīdzēt cits citam?
Tieši krīzes brīžos parādās cilvēka īstā daba – vai viņš būtu vienā vai otrā nometnē, vienalga, krīzē izlien ārā tas, kas sēž zemapziņā, pašā dziļumā. Un cilvēki ir ļoti dažādi. Mēs visi neesam iemācījušies cīnīties ar instinktiem.
Vai varat iztēloties ideālo pasauli, kurā jums gribētos dzīvot? Un vai ir bijis laiks, kurš jums Latvijas vēsturē šķiet nosacīti labākais?
Ideāls variants ir komunisms, kurš nekad nav pastāvējis un nepastāvēs, jo cilvēka apziņa nemainās. Ideāls variants ir Jefremova un Strugacku grāmatās atainotā nākotne, bet pašreizējā variantā tā nav pieejama, jo cilvēku apziņa nemainās. Latvijas vēsturē nosacīti labākais man šķiet pašreizējais periods. Slavētie ulmaņlaiki ir pietiekami reāli atainoti Belševicas “Billē”.
