Cilvēk, nebaidies meža! Ekotūrisma grupu vadītājs Aivars Jakovičs aicina doties dabā 0
No meža daudziem bail – novērojis ekotūrisma grupu vadītājs Aivars Jakovičs. Sveša vide, ērces, arī garlaicīgi, jo tikai – koki, koki, tāpēc labāk kāto gar jūru vai pa nospraustām takām. Vides gida aicinājums ir iedrošināt ļaudis un iemācīt saskatīt pārsteidzošo un brīnišķo ikvienā dabas pēdā.
“Dodamies uz svētu vietu – Jūgezeru,” aicina Aivars Jakovičs, kad esam satikušies un pa gabalu sasveicinājušies mežmalē netālu no Baltezera kokaudzētavas, lai dažas stundas paceļotu pa tuvējo apkārtni. Pirms sērgas viņa gājēju pulks būtu kupls – ap 40 līdz 50 cilvēku, nu esam divatā.
Šo pusi Aivars krustu šķērsu izpētījis jau bērnībā, kad no tuvējās Juglas nācis pastaigās kopā ar vecākiem, bet vēlāk ar draugiem meties atraktīvākās izpētes ekspedīcijās, jau tolaik uzņēmies vadītāja lomu, laikam bijis zinošāks un vērīgāks par citiem. “Kā no bērnu ratiņiem izkāpu, tā uz mežu prom,” viņš nosmej un piebilst – lai kādi dzīves grieži nākuši, daba gandrīz vienmēr viņam bijusi līdzās.
Pusaudža gados strādājis Inčukalna mežrūpnieciskajā saimniecībā gan meža darbos, gan 36 metru augstā ugunsnovērošanas tornī. Pēdējais izrādījies liktenīgs – diendienā no tādiem augstumiem vērojot apkārtni, nācis pie atziņas, ka cilvēki dara dabai pāri un kādam jāstājas tās aizstāvībai, tāpēc 1987. gadā kā viens no pirmajiem iestājies Vides aizsardzības kluba (VAK) rindās.
Kad brieduma gados izmācījies par vēsturnieku, vedis savus audzēkņus – Rīgas 77. vidusskolas skolēnus – dabā uz vēstures stundām latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju kauju vietās. Jakovičs ir autors ap 80 dabas un pilsētvides maršrutiem, ko aprakstījis ceļvežos un grāmatā “No Daugavas līdz Gaujai”, pēdējos gados velta spēkus vides tūrisma popularizēšanai – vada biedrības VAK “Mantojums” projektu “Zaļie pārgājieni”. Sērgas laikā dabas ceļotājam dīkstāve nedraud – ir laiks rakstīt grāmatas turpinājumu, plānot un izpētīt jaunus maršrutus.
Ar slapjām kājām gar Vellacīti
“Re, kur Žagaru gārša!” viņš rāda slaikām stibām apaugušu lauku abpus dziļam grāvim. Saule tik daiļi izgaismo pērnās smilgas, ka roka ceļas pēc fotoaparāta. Padomju okupācijas laikā šī bijusi iecienīta partijas funkcionāru medību vieta. “Vosa* medību lauciņš,” novelk mūsu nelielās grupas vadītājs. Pa ceļam uz solīto svētvietu Jūgezeru vēl daži maršruta ceļa stabiņi, viens no tiem jātur slepenībā, jo te aug parastais plakanstaipeknis, kas Latvijā ir maz sastopams un aizsargājams, ierakstīts Baltijas jūras reģiona un Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Tad jau nav nemaz tik parasts. Mūžzaļais retums aug SIA “Rīgas meži” priežu audzē, taču tā aizsardzībai nezin kāpēc nav izveidots mikroliegums. Kamēr spriežam, kam to vajadzētu ierosināt, redzu plakanstaipekņa tuvumā sprauni sazēlušu, kā izrādās, Islandes ķērpi. “Šim laikam ļoti vērtīgs augs, jo ir viens no spēcīgākajiem dabas antibiotiķiem – iznīcina baktērijas, der pie elpceļu un plaušu slimībām, klepus, bronhiālās astmas,” uzskaita mans pavadonis. Nav īpaši aizsargājams, taču kā ar visiem augiem ievācot jābūt rūpīgiem.
Aivars var lepoties, ka vienam no apkārtnes ezeriņiem devis vārdu, kas visās kartēs tagad ierakstīts kā Piekūnītis. Viņa bērnībā šeit bariem vien laidelējušies, satupuši kokos, čīkstējuši un pīkstējuši purva piekūni, tāpēc radusies doma nokristīt putna vārdā. Vācot materiālus grāmatai “No Daugavas līdz Gaujai”, uzgājis, ka vietējie to saukuši par Vellacīti – ne tas pirmais, ne pēdējais ezers, kam vairāki vārdi.
Vadītājs tik aizrautīgi izrāda krustbērna jaukumus, ka nepamana – kājas slapjas. Tā ir, ka pats piemirsis ceļotāju svarīgāko bausli par ērtiem, piemērotiem un izturīgiem apaviem. Brienam uz ceļa pusi, un uzsmaržo vaivariņi. “Vikingi pirms kaujas šos esot sapīpējušies, latgalieši tos liek pie alus, bet tēju dzeram elpošanas ceļu kaitēm,” atkal skaidro zinīgais Aivars. Mans vectēvs bērnībā mācīja ilgi netupēt vaivarājos, lai galva nekļūst dulna. Nu īsta aromterapijas bumba!
Putni gavilē kā dziesmusvētkos
Pārgājienus iedala dažādās kategorijās – jauniešiem patīk piedzīvojumi pa purviem, kalniem un lejām, lai var noķert adrenalīnu; sportiskie gājēji skaita kilometrus un ātrumu fiziskajai formai; vēl ir staigātāji ar sunīti vai bērnu ratiņiem. “Un tad ir tādi, kas pārgājienā vēlas ne tikai kaut ko ieraudzīt, bet arī uzzināt un skaisti pavadīt brīvdienas – tie ir mūsējie,” paskaidro Aivars.
Kā top jauni maršruti, pa ceļam uz nākamo pieturvietu jautāju viņam. “Sāku ar informācijas apzināšanu – vispirms eju uz vietējām bibliotēkām, kur parasti atrodu, kam pieķerties un kas jāturpina pētīt. Un tālāk jau – kur rok, tur kaut ko uzrok.” Jūgezers sagaida ar lielu zosu baru, kas lido uz mūsu pusi, tomēr ūdenī nenosēžas.
Viena no leģendām vēsta, ka ezers radies meteorīta izrautas bedres vietā, kas esot maz ticams. Toties ļaužu atmiņās vēl laiks, kad padomju okupācijas armija no lidmašīnām metusi tajā treniņbumbas, bet zaldāti pa naktīm ar žebērkļiem dūruši zivis. Inspektors tik rokas vien noplātījis. Lielu postu nodarīja 1956. gada meliorācija, ūdens līmeni pazeminot par nepilnu metru, kas veicināja aizaugšanu ar Kanādas rīsu. Drīz vien zivīm nebija ko elpot un rudeņos tās masveidā gāja bojā. Makšķernieki atceras, ka savulaik te bijusi liela zivju bagātība – līņi, asari, raudas, uz katru trešo metienu pieķērās pa līdakai.
Kad Aivars iepazinās ar Jūgu, neko tādu vēl neesot zinājis, tikai sapņojis to uzgleznot savam diplomdarbam, beidzot Mākslas akadēmiju. Neizdevās, lai gan augstskolā centies iekļūt desmit gadus. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, viņš sācis pierakstīt ļaužu atmiņas, arī par Jūgezeru, kuru bija pamatīgi sapostījusi svešā vara.
Ja jau ezerā putnus ieraudzīt neizdevās, jābrauc skatīties uz lauka. Tuvējos tīrumus Ādažu pusē iecienījušas zosis un dzērves, taču šodien tās nekur nav redzamas. Ceļš man pazīstams, esmu te braukusi uz “Ekvi” zirgu stalli, nosaku, ka diez vai šo maršrutu izvēlētos savam ceļojumam, bet Aivars nepiekrīt. Agros rītos viņš šurp dodas fotografēt un klausīties putnus – skati kā no “National Geographic” žurnāla, bet koris skan kā dziesmusvētkos! Beidzot arī mums paveicas, jo parādās kāds pārītis – peļu klijāni izlidojuši otrajās brokastīs, viens sēž uz salmu kūļa, otrs cēli planē.
Dabā prāts top attīrīts
“Lai izplānotu labu taku, veidotājam pa to jāiziet ne vienreiz vien, izpētot un saprotot, kas cilvēkiem patīk. Ja tā lielākoties top kabinetā, sanāk skaista uz papīra, bet nedzīva, taču takai jābūt dzīvai!” atgriežoties pie aizsāktās sarunas par maršruta veidošanu, skaidro Aivars. Bieži vien traucē projekta finansētāju nosacījumi, kas neatvēl pietiekami laika, lai pilnveidotu pieteikumā iezīmēto maršrutu, tāpēc jaunajā projektā “Kurzemes ceļš” Aivars ar VAK “Mantojums” domubiedriem takas veido pēc sava prāta.
Vēl pirms kolektīvās ceļošanas aizlieguma vairākkārt izstaigājuši iecerētos maršrutus, lai pārliecinātos, ka tie patīk gan pašiem, gan pārgājiena biedriem. Par gataviem varot uzskatīt maršruta Rīga–Tukums trīs posmus: no Āgenskalna līdz Priedainei, tālāk līdz Slokai un Ragaciemam. Ceturto posmu no Ragaciema līdz Tukumam Aivars izgājis kopā ar draudzeni. No Tukuma iecerēts izveidot divus Kurzemes ceļa atzarus – vienu uz Ventspili, otru – caur Kuldīgu uz Liepāju.
Pat tik pieredzējušam ceļotājam kā viņš katru reizi gadās atklāt ko jaunu un pat pārsteidzošu. Pēdējā pārgājienā tā bija jaukā Jūles muižiņa, kas neparādās nevienā tūrisma materiālā. Savukārt skaisti iekopto Vāgnera dārzu un netālo Jumpravas ezeru īpašnieki nav norobežojuši ar žogu, bet ļauj apskatīt un izmantot arī tūristiem. Pat mazākajam takas posmam jābūt pilnvērtīgam, jo tas veido kādu daļu no katra cilvēka dzīves ceļa, spriež “Kurzemes ceļa” veidotājs.
“Kad priecājies par skaistiem dabas skatiem vai ej pa meža taku, tavs ikdienas “spamu” un koronavīrusa baiļu piedraņķotais prāts top attīrīts un atpūšas, piepildās ar vides tēliem un palīdz savākties. Vīruss mūs ir apstādinājis un liek izvērtēt, kā dzīvojam. Kad dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs, daudziem tas aizmirsīsies, bet es tomēr ceru, ka šis laiks palīdzēs vairāk iemīlēt mežu, pārgājienus un dabas skaistumu,” no Aivara tas skan gluži kā novēlējums.
* Augusts Voss – Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs.
Iesaka Aivars Jakovičs
Zaļo pārgājienu maršruti – katram pa spēkam
Vakarbuļļu loks
Pats labākais maršruts Rīgas teritorijā, kas savieno pilsētas tuvumu ar skaistu priežu mežu, ūdeņu un pļavu plašumiem, ļauj baudīt sena zvejnieku un vasarnīcu ciema elpu. Garums ap 8 km, sākas un beidzas Rītabuļļos pie 36. autobusa pieturas. Automobilis jānovieto stāvvietā.
1. Bijušās Buļļumuižas vieta.
2. Bijušais padomju atomzemūdeņu jūrnieku atpūtas nams.
3. Dižpriede (netālu no ceļa, taču atrast nav tik viegli).
4. Kuiļjoms (Lielupes vecupes ezeriņš).
5. Baronkakts.
6. Salsāni.
7. Kāpās ieputināta ciema vieta.
8. Tēlnieka Paula Jaunzema brīvdabas ekspozīcija.
9. Jomka – Lielupes vecupe. Pretējā krastā – ar mežu apaugusī Muzikantu pussala.
10. Bijušā robežsargu posteņa drupas.
11. Lielupes jaunās ietekas (radusies 18.gs. vidū) Jaunupes izskalotie krasti.
12. Vakarbuļļu pludmale.
No Kalngales līdz Garciemam
Pierīgas pārgājienu klasika, maršruts ved no Kalngales līdz Garciema dzelzceļa stacijai, taču no Eimuru kanāla var arī atgriezties Kalngalē, ejot pa pludmali. Jābūt uzmanīgiem ar kāpām, jo bieži vien grūti izprast, kur tā sākas un beidzas.
1. Litorīnas jūras laika kāpu “vagas”.
2. Rožu kāpa.
3. Elizabetes augstiene.
4. Ērgļu ligzdas (ligzdas sen kā nav) kāpa.
5. Grava, kurā atrodama zviedru botāniķa Kārļa Linneja vārdā nosaukts augs – ziemeļu Linneja. Attēlu meklējiet internetā.
6. Garciema Paraboliskā kāpa, sastāv no vairākām atsevišķi nodalītām virsotnēm.
7. Legzdiņa kalns. Kāpa savulaik apbēra Legzdiņa saimniecību.
8. Bākas pamati.
9. Brēdes smilkte. Zvejnieku dots vietvārds no laika, kad Garciema Paraboliskā kāpa bija klajš, neauglīgs smiltājs. Augstākā virsotne 28,8 m virs jūras līmeņa.
10. Saldsaknīšu nogāze. Kāpas nogāzē sastopamas ziemzaļo papardīšu – saldsaknīšu audzes.
11. Garciema laipa.
12. Eimura kanāls. Rakts 20.gs. 30. gadu sākumā, lai meliorētu purvainās pļavas.
13. Eimura poldera sūkņu stacija.
