Cilvēcisko kaislību seismogrāfs. Saruna ar režisoru Andri Gauju 0
ANDRA GAUJAS trešā filma “Nekas mūs neapturēs” nonāks uz ekrāniem šodien, taču jau saņēmusi īstu nomināciju birumu nozīmīgākajai Latvijas kinobalvai “Lielajam Kristapam”. Pašam režisoram īpašs prieks par to, ka nominēta arī triju filmas vadošo aktieru trijotne – Andris Keišs, Kristīne Nevarauska un Elza Gauja.
Tāpat vēl pirms nonākšanas uz ekrāniem īpaša uzmanība pievērsta filmas tehnoloģiskajai pusei – tai izveidoti divi vērienīgi paviljoni, tā tikusi filmēta īpaši augstā izšķirtspējā nekompresētā formātā, melnmateriālam aizņemot neiedomājami apjomīgus simts terabaitus.
– Kādi vēl tehnoloģiski jauninājumi būs šajā filmā? Skatītājs šaipus kino ekrānam to, protams, pat nenojautīs, tomēr interesanti…
A. Gauja: – Starp kino un tehnoloģijām jau nav nekādu pretrunu, jo kino ir no tehnoloģijām piedzimis, kino tehnoloģijas ir nemitīgā izaug-smē, mēs, piemēram, vēl jo-projām neesam nonākuši līdz vislabākajam, optimālākajam kustīgas kameras risinājumam. Arī šīs filmas tapšanas laikā mēs visi, arī radošie cilvēki, katru dienu nemitīgi domājām par tehnoloģijām.
Teiksim, filmā izmantota ļoti jauna un sarežģīta tehnoloģija, ko sauc par cable cam jeb kamera trosē – ir vairākas ainas, kurās aktieri kāpj pa kāpnēm, un viņus acu augstumā pavada kamera. Tas darīts ar kameru trosē, kuru vada pieci cilvēki, – viens atbild par troses jeb trīša pārvietošanos pa savu asi uz augšu, otrs – par kameras rotējošo kustību, trešais – par kadra asumu, jo aktieri, protams, attālinās no objektīva un atkal tam pietuvojas, faktiski fokuss nemitīgi mainās, un piektais atbild vēl arī par objektīva kustību augšup un lejup. Protams, šīs ainas varētu uzfilmēt arī vienkāršākiem tehniskiem līdzekļiem un samontēt, stāsts tiktu pastāstīts, bet te mēs esam vairāk kopā ar tēlu, veicam kāpienu kopā ar viņu.
– Filmas pieteikumā un arī pašas filmas sākumā lasāms, ka tā stāsta par lepniem cilvēkiem…
– Jā, tādā nozīmē, ka galvenais varonis, mūzikas producents Ralfs (Andris Keišs. – Red.) ir, iespējams, stūrgalvīgākais cilvēks, kādu esat jebkad satikuši (smejas). Arī šajā dzīves brīdī, kad lietas ne biznesā, ne ģimenē neiet, kā gribētos, viņam tomēr nepieciešams pierādīt, apliecināt, ka ir īsts vecis ar lielo “V”.
Un filmas gaitā viņš šā iemesla dēļ nonāk līdz ļoti neparastam kopdzīves modelim – pierunā trīs sievietes dzīvot kopā ar viņu zem viena jumta. Un sievietes savukārt arī ir pietiekami spītīgas, lai gribētu sevi pierādīt, tāpēc piekrīt.
Uzreiz gan jāsaka – šī nav nekāda klaustrofobiska psiholoģiska drāma, tas ir vizuāli krāšņs stāsts,
jo mēs gribējām šo ārkārtīgi jaudīgo drāmu tikpat jaudīgi parādīt arī kadrā.
– Bet kāpēc tad filma nav par spītīgiem cilvēkiem, primāri tomēr uzsvērts lepnums?
– Lepnums dažādās kultūrās tiek saprasts ļoti atšķirīgi…
– Nu, teiksim, mūsu – nosacīti – Rietumu kristīgajā kultūrā lepnums nav nekas īpaši labs.
– Austrumu kultūrās lepnums kā īpašība varbūt tiek uztverts pat vēl negatīvāk, asāk, cilvēki uz šo īpašību skatās uzmanīgāk, uzskatot, ka tā ir ļoti paralizējoša. Kopā ar Andri Keišu pat izvēlējāmies tādu aktierspēles elementu, kas atgādina armatūru – viņš brīžiem pārvietojas, it kā mugurkaulam burtiski ietu cauri tāds armatūras stienis, tāds stīvums.
Viss šo traucējošo emociju kokteilis – lepnums, greizsirdība, skaudība, iekāre – piemīt mums visiem,
un, kamēr šīs savas šķautnes nesaredzam no malas, tikmēr arī kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.
– Izklausās, jums patīk cilvēka dabas preparācija.
– Jā, cilvēka dabas izpēte varētu būt mans dzinulis veidot kino – pētīt, kāds ir cilvēks, tas ir bezgalīgi interesants temats. Es arī negribu uzstādīt saviem varoņiem nekādu diagnozi – viņi visi ir ļoti jauki cilvēki, bet vienkārši neredz sevi no malas, un reizēm viņiem pietrūkst empātijas.
– Filmēšanai tika uzbūvēti divi vērienīgi paviljoni – viens Andrejsalā, otrs – Āraišu dzirnavās. Tā nav ierasta Latvijas kino prakse, noteikti arī padara filmēšanu dārgāku. Kādēļ tā izlēmāt?
– Mana pieredze, veidojot filmas, attīstījusies ļoti pakāpeniski: vispirms dokumentālajā filmā ienāca inscenējuma elementi, līdz beidzot esmu nonācis pie pilnīgi noslīpēta inscenējuma. Tas, ko esmu šo gadu laikā sapratis, –
labs inscenējums, mākslīgi veidota vide var izskatīties patiesāk un labāk nekā centieni pielāgoties jau gatavām lokācijām.
Jo tā jebkurā gadījumā būs sveša, citiem mērķiem, ne mūsu filmēšanai pielāgota vide. Lielo filmēšanas paviljonu būve nav pašmērķīgas ambīcijas ambīciju pēc, tas tika darīts tikai tādēļ, lai vide būtu iespējami atbilstošāka mūsu varoņiem, precīzāk izsakot viņu emocijas.
– Āraišu dzirnavām ir liela un sena kinematogrāfiska slodze, te filmētas daļas tādām ikoniskām kinolentēm kā “Ugunī”, “Mērnieku laiki”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un citām. Vai tas ietekmēja šīs vietas izvēli jūsu filmēšanai?
– Mēs ļoti ilgi meklējām īsto lokāciju filmēšanai, bijām pat aizceļojuši līdz Rietumeiropas tālākajiem dienvidu nostūriem. Tiešām esam meklējuši ļoti ilgi un rūpīgi, jo vienmēr jau liekas, ka var būt vēl labāk.
Bet pēc rūpīgiem meklējumiem testēšanas ceļā nonācām līdz tam, ka Āraiši ir fenomenāla kino filmēšanas vieta. Pirmkārt, pie Āraišu dzirnavām paveras ārkārtīgi plaša perspektīva, kas filmā bija nepieciešams.
Tur ir ļoti skaista ainava. Un arī Āraišu laikapstākļi ir īsts fenomens.
Jau pirms pieciem gadiem, rakstot režisora vīziju, biju iecerējis, ka tam, lai atspoguļotu varoņu iekšējās peripetijas, dvēseles stāvokli, arī debesīs būtu jābūt negaisa mākoņiem. Divas vasaras novēroju, ka Āraišos tiešām ļoti bieži mēdz būt mākoņu vilkšanās, staigāšana. Tur ir īpaša vieta, kur sākas Vidzemes augstiene, un ir šī mākoņu veidošanās zona.
Un vēl – filmējot sapratām, ka tūristi Āraišos tiek vesti no nepareizās puses, no tās, kur ir pilnīgi plakana vieta. Apejot apkārt dzirnavām, paveras brīnumskaista nogāze, kur Jurģis Krāsons (filmas mākslinieks. – L.K.-Š.) īstenoja savu vērienīgo projektu, uzceļot māju filmēšanai. Ļoti daudzi, kas brauca garām, nāca, klauvēja, jautāja, vai drīkst ienākt.
– Nepieteicās uzreiz arī darbā filmēšanas laukumā?
– Diezgan daudzi nāca pastrādāt uz masu skatiem, jā.
– Andris Keišs ir, iespējams, mūsdienās visvairāk filmētais latviešu aktieris. Kā nolēmāt aicināt lomai tieši viņu?
– Nav noslēpums, ka sākumā protagonista – Ralfa – lomā bija paredzēts Regnārs Vaivars. Bet viss pasaulē mainās, mēs ar Regnāru no vienas sadarbības pāraugām citā. Viņa veidotajā varonī vairāk būtu iekšā paša Regnāra tēls, Andra Keiša gadījumā tā ir tīrā aktiermeistarība.
Ar Andri ir īpatnēji, esam viņu redzējuši tik daudzos dažādos, arī atšķirīgas kvalitātes darbos, ka latviešu skatītājam ir, iespējams, grūti viņu vērot ekrānā, bet es par to neķeru kreņķi. Domāju, Andrejs Zvjagincevs, izvēloties Andri Keišu filmai “Ņeļubovj”, arī neraizējās, ka Andris ir kādu reklāmu ierunājis.
Ar pazīstamiem aktieriem jau tā ir, ka, piemēram, skatoties filmu “Reiz Holivudā”, tu, protams, ne tikai skaties konkrēto varoņu darbību, bet uzreiz domā arī par citiem varoņiem kādās desmit filmās, kurās šie aktieri filmējušies…
Andris ir aktiermākslas meistars, to gan es gribu uzsvērt.
Ķermeņa, psihofizikas meistars. Viņš virtuozi pārzina un izmanto aktiermākslas metodes.
– Un mīlas trīsstūris, kurā Ralfa mīļāko, Emmu, atveido aktrise Elza Gauja, jūsu sieva? Varētu šķist, ka strādāt ar sev tuvu cilvēku kadrā ir sarežģītāk…
– Oponēšu, tas, kas man varētu sagādāt grūtības, drīzāk būtu sadarbība ar svešu egocentrisku, spēcīgu aktieri, ar kuru nebūtu attiecību personiskā līmenī. Tad gan es redzētu šķēršļus panākt kadrā vajadzīgo, jo vispirms būtu jānojauc šķēršļi, kas traucē sarunāties.
Mēs ar Elzu uz šo procesu skatāmies ļoti godīgi – kurā brīdī esam režisors un aktrise, strādājam pie ainas vai ķidājam varoņu iekšējo dzīvi un kurā darbs ir beidzies. Tas, ka pazīstu Elzu, man nekad nav traucējis.
Uzskatu, ka aktieris, lai nešķiestu enerģiju, jāiepazīst pēc iespējas labāk, tāpēc pirms filmēšanas rīkoju radošajai grupai nometni gandrīz divu nedēļu garumā.
– Vai režisors var būt demokrātisks, vai tomēr uzņemšanas laukumā, lai panāktu rezultātu, jābūt autoritāram?
– Demokrātija jau nekad nav demokrātija tīrā veidā. Tā tika izmēģināta pāris Senās Grieķijas polisēs un cieta sakāvi. Veselīga demokrātija tomēr nozīmē, ka ir tautas priekšstāvji, likumdevēja vara, izpildvara, reprezentatīvā vara. Kas filmā ir režisors? Likumdevēja vai izpildvara? Jā, kādā brīdī varētu būt arī represīvā un reprezentatīvā vara.
Protams, ir arī autoritārisms, bet, uzskatu, pietiekama departamentu neatkarība palīdz sasniegt labāko rezultātu.
Es, piemēram, pēdējā laikā vispār nejaucos gaismu jautājumā – iedodu vispārīgu uzstādījumu, kādām tām jābūt, bet, kā tieši to panākt, neietekmēju.
– “Lielajā Kristapā” šoreiz pilnmetrāžas spēlfilmu kategorijā sacenšas 14 kinolentes, kas ir rekords. Tik sīvā konkurencē jūsu filma ir ieguvusi astoņas nominācijas.
– Man ir milzīgs prieks, ka visi, kas to pelnījuši, tiešām ir saņēmuši nominācijas, vienīgi žēl par Dārtu Stepanovu – lai vēl žūrija parāda filmu, kurā 12 gadus veca meitene tik dzīvi un organiski spēlētu. Nu, neko darīt.
Prieks par visu mūsu mīlas trijstūri, par operatoru Aleksandru Grebņevu, par Jurģi Krāsonu.
Īpašs prieks par tērpu mākslinieci Līgu Krāsni, jo filmā nav nekādu nejauši pieminētu tērpu, Emmas tēlam vien Līga uzšuva 20 tērpus, rūpīgi tos piemērojot katrai epizodei. Tāpat filmā mūzika palīdzēja radīt pareizo noskaņu.
– Filmēšana noslēgusies, kas notiks tālāk ar scenogrāfiju un tērpiem?
– Dekorācijas ir nojauktas. Māksla mākslai. Un arī tērpi ir autordarbi, īpaši Emmai šūtie, tik specifiski, savdabīgi, ka ieraudzīt tos kādā ikdienišķā filmā šķistu dīvaini.
– Drīzāk domāju ne par rekvizītu izmantošanu citā filmā, bet, piemēram, saglabāšanu vēsturei Kino muzejā…
– Jā, iespējams, tērpus tiešām mums vajadzētu saglabāt, bet lielās dekorācijas nudien nav kur likt. Taču bija trīs nopietni interesenti, kas vēlējās māju, kur filmējām, iegādāties.
– Tomēr nepārdevāt?
– Nē. (Smejas.)
