Cilvēcības rituāls Kamerzālē 0
Sengrieķu traģēdiju par dumpīgo Antigoni, valdnieka Oidipa un viņa sievas (mātes) meitu, viņas sacelšanos pret Tēbu valdnieku Kreontu, cenšoties apglabāt pretinieka pusē kritušo brāli, Sofokls rakstīja pirms gandrīz divarpus tūkstošiem gadu.
Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs, iestudējot šo darbu Dailes teātra Kamerzālē, sengrieķu vērtībās meklē šodienas merkantilajā pasaulē piemirsto cilvēcību, sarunu ar visaugstāko meklējot teātra rituālā.
Antigones un Kreonta konflikts, Antigones ētiskais spēks un Kreonta pārstāvēto principu pretspēks, sadursme starp rakstīto un nerakstīto likumu – traģēdijas mitoloģiskais ietērps ir plīvurs, zem kura slēpjas mūsu bailes, ciešanas, negods un sapņi, uzskata izrādes veidotāji.
“Senie, gudrie dzejnieki domāja vertikāli, bet mēs, šodien – horizontāli,” iemeslu, kādēļ mūsdienās iestudēt antīko traģēdiju, skaidro Gruzdovs. “Katru gadu vienlaikus notiek ap simtu lokālu karu, kas vienreiz saslēgsies. Mums tikai liekas, ka mēs dzīvojam tādā mazā Latvijas siltumnīcā, ka esam tāda maza zeme, ka ar mums nekas nenotiks. Notiks. Un notiek.
Esam saistīti ar lielajām haizivīm Krieviju un Ameriku, Vāciju, Franciju – tās vienmēr gribēs apēst mūs. Šis fons, vismaz intonācijas veidā, noteikti ienāks arī izrādē.”
Izrādes darbība notiek pēc kārtējiem lokālajiem kariem un no senās Grieķijas (Tēbām) pārcelta uz nākotni – 2033. gadā – kādā nenoteiktā vietā. “Man šķiet, tieši tajā gadā vis aizdegsies,” pasmaida režisors. Režisors uzsver – tieši šā “fona” dēļ viņam ir vēlme domāt “vertikāli”. “Ja runa ir par varu, vienalga – diktatūru, demokrātiju – un cilvēku, es izvēlos runāt par cilvēku ar dvēseli. Grieķi par pasauli un cilvēku zināja vairāk un dziļāk, cilvēku vērtēja augstāk nekā tagad.”
Režisors atklāj – “Antigone” nebūs tradicionāls psiholoģiskais teātris, bet gan izrāde – rituāls. Tajā saglabāta sengrieķu traģēdijām raksturīgā forma – teksti un darbība, kas mijas ar kora dziedājumiem un rečitācijām. “Grieķi uzskatīja, ka skaņa ir vesela pasaule. Viņi bija pārliecināti, ja no skaņas cilvēkam iekšā nekas neievibrējas, viņš nav harmonisks,” komentē Gruzdovs. Mūsdienu tehnoloģijas un Kamerzāles šaurība gan ieviesušas korekcijas – kora dziedājums izrādē skanēs ierakstā, kuram oriģinālu mūziku komponējis jaunais kompozīcijas nodaļas students Aleksejs Peguševs.
Antigones lomā – aktrise Ilze Ķuzule. “Manai varonei ir spēcīgs raksturs, iespējams, mūsdienās viņu pat uzskatītu par traku vai vismaz par reliģisku fanātiķi,” saka aktrise. “Tas, kas viņiem toreiz bija svarīgs, viņas gadījumā – apglabāt kritušo brāli ar godu –, tāds nav šodien.
Viņa dzīvo pēc ticības kanoniem, Dievs ir pirmajā vietā – mūsdienu Rietumos tas ir kaut kas pilnīgi nesaprotams. Mans uzdevums ir padarīt viņu saprotamu. Viņai jāizbeidz briesmīgais Oidipa ģimenes lāsts, lai attīrītu. Es gribētu domāt, ka viņa ir pēdējās, sliktās karmas izpircējs. Tā ir tēma, kas mani šobrīd interesē pašu – likteņa lietas, kura cēloņi meklējami ģimenes ciltskokos.”
Pēc ilgāka pārtraukuma teātrī atgriezies scenogrāfs, mākslinieks Leonards Laganovskis, kurš ir arī izrādes kostīmu autors. “Dzīve, tehniskais progress it kā iet uz priekšu, tomēr cilvēki paliek tādi paši un problēmas, kas bija Sofokla darbā, ir aktuālas arī tagad – mēs labi zinām, kā ir tad, ja kaujas laukā nostājas brālis pret brāli, bet pie varas ir despots,” spriež mākslinieks.
Scenogrāfs vilcis paralēles starp Sofokla “Antigones” politisko fonu un samērā neseno Eiropas, tostarp arī Latvijas, vēsturi kara laikā, tieši tādēļ izrādes personāži mīt kalnos, kas simboliski līdzinās otrā kādreizējai fīrera rezidencei Alpos, sauktai par Ērgļa ligzdu. “Nekā šokējošu vai provocējošu šajā formā nesaskatu,” apgalvo mākslinieks.
“Sofokls rakstījis simbolos, tādēļ arī mans darbs būs simbolisks, asociatīvs. Tieši tādēļ aktieri tērpti mazliet militārā apģērbā, bet visām dāmām rotās ir īsti akmeņi,” atklāj mākslinieks. Izrādes scenogrāfiju papildinās L. Laganovska grafikas darbi, kā arī multimediālas tehnoloģijas.
“Rīkojot izstādes, patiesībā mani maz interesē skatītāju reakcija, taču teātrī ir citādi. Šeit strādā liels kolektīvs – ne tikai aktieri, bet arī režisors, komponists, ģērbēji – tas uzliek atbildību,” saka Laganovskis.
VARBŪT NODER Režisors – Mihails Gruzdovs. Kustību konsultante – Inga Raudinga. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Leonards Laganovskis. Komponists – Aleksejs Peguševs. Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova. Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Antigone), Ieva Segliņa (Ismēne), Juris Žagars (Kreonts), Vita Vārpiņa (Eiridīke), Artūrs Dīcis (Haimons), Jānis Paukštello (Teiresijs), Valdis Liepiņš (sargs). |
