Anda Līce: Cilvēcības kods 5
Kurš gan nav pasmaidījis, dzirdot jaunības aicinājumu: “Aizved mani uz Munameģi!” Vēlākiem gadiem vairāk piederas: “Aizved mani uz Slīteres siliem!”, bet briedums nav iedomājams bez: “Aizved mani dzīvē dziļāk!” Un tad viens no drošākajiem pavadoņiem ir laba grāmata. Ar gadiem mūsos rodas vēlme pētīt savas ģimenes un dzimtas vēsturi tik tālu, cik vien ļauj jelkādi pieturas punkti. Jāatzīst gan, nemaz jau tik daudz mums to nav. Īpaši tagad, kad cilvēki vairs neraksta vēstules un dienasgrāmatas. Iztrūkstošo (un tā ir ļoti daudz) nākas aizpildīt ar brīnišķīgo saistvielu – iztēli. Vai mums šajā ceļojumā nāks līdzi arī citi, izšķir spēja kaut ko, ietērpjot vārdos, to padarīt par jaunu īstenību.
Es, ne mirkli nešauboties, dodos ceļojumā kopā ar Noras Ikstenas grāmatu “Mātes piens”. Tas ir tik aizraujoši, kā iet gar jūru, kad vienā pusē ir mistiskie dziļumi, otrā – tik labi pazīstamā un mīļā sauszeme. Vienu vaigu glāsta saule, otru – jūras sāļums, un lasītājs iet paralēlu ceļu, kurā satiek savu māti un citus dzimtas ķēdes locekļus, ierauga viņus un sevi pavisam citādā gaismā. Atkal atdzīvojas priecīgie, skumjie un arī kauna brīži, bet visam pāri ir tik daudz agrāk tā īsti nenovērtētas mīlestības. Iesākumā šķiet – šī būs smaga grāmata, pēc brīža kļūst skaidrs, kāpēc. Tā liek atcerēties, domāt un vērtēt. Šodien daudzi baidās domāt, lai nenonāktu pie visai bēdīga atklājuma, ka ir dzīvots skaļi, bet tukši, visas durvis vērtas ar kāju, un tā arī nav apgūts cilvēcības kods, ko izsaka nevis cipari, bet jautājums: “Ka es tev varu palīdzēt?”
Mūsu dzimtu vēsture liecina – sirdi atver tieši šie burvju vārdi. Ar tiem savā laikā gan kara bēgļus no Latvijas, gan gūstekņus Rietumos sagaidīja pasaules labdarības organizācijas. Ir lietas, kas nemainās. Arī šodien patiesām bēdām pretī ir jāliek patiesa līdzcietība, jo tikai tā mēs varam izdziedināt sevi no bailēm, egoisma un iedomāta pārākuma. Jā, protams, ir jābūt modriem, lai mūsu līdzcietību nevarētu izmantot varas, kurām ir ļauni nolūki un kuras līdzīgi ūdens plūdiem mākslīgi izraisa arī bēgļu plūdus. Lai tas nenotiktu, valstī ir jābūt rīcības spējīgām aizsarginstitūcijām un dažādiem filtriem, pilsoņu pienākums ir pieprasīt no savas valdības, lai šie filtri patiešām darbojas. Bet mums jābūt arī modriem, lai, atraidīdami svešiniekus, mēs pēc brīža nesāktu nicināt un atmest arī savējos, jo neiecietības un naida vīruss cilvēkus nešķiro ne pēc kādām pazīmēm. Cik nav bijis gadījumu, kad pēc kāda nepārdomāta paziņojuma sabiedrība kā tāds labības lauks acumirklī ir noliekusies, paklausot tā brīža vējam. Mēs visu laiku tiekam aicināti domāt un vērtēt kritiski. Ļoti gribas cerēt, ka kritiskā domāšana sevī ietver arī cilvēcības kodu.
