Andris Keišs, sarkanais paklājs Kannās un nepilsoņu bērni 9
Kinorežisors Andrejs Zvjagincevs ieradies Rīgā ar Kannu festivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu “Nemīlestība”, kurā vienā no galvenajām lomām ir Jaunā Rīgas teātra aktieris ANDRIS KEIŠS.
– Kā nokļuvāt filmā pie Zvjaginceva?
A. Keišs: – Andrejs Zvjagincevs noskatījās Jura Poškus filmu “Kolka Cool”, kas gan, viņaprāt, gan, manuprāt, ir brīnišķīgs mākslas darbs, un iedvesmojās no mana aktierveikuma. Un tā viendien atskanēja zvans no Krievijas ar uzaicinājumu piedalīties filmā. Mūsu pirmā tikšanās gan bija saistībā ar filmu “Leviatāns”, kas stāsta par ģimenes īpašumu zaudējušu cilvēku Krievijā, jo varas vertikāle tajā valstī ir tāda, kāda ir. Taču kino provēs atklājās, ka sava aktieriskā rakstura un ārienes dēļ galvenajai lomai īsti neatbilstu. Zvjagincevs ir ļoti skrupulozs režisors, kurš “uztaisa” filmu jau pirms tās uzņemšanas, novēršot jebkuru risku. Kino ir tāda māksla, kur kamera pienāk ārkārtīgi tuvu. Un, ja kāda nianse aktierī un viņa tēlotā varonī nesakrīt, iznākums nebūs labs.
– Un kā tuvplānā izskatās pats Zvjagincevs, kuru raksturo kā pašlaik pasaulē starptautiskajā apritē spožāko režisoru no Krievijas?
– Zvjagincevs nav maskavietis, viņš nāk no Novosibirskas, tā dēvētās Krievijas provinces. Nepiedalās Maskavas pompozajā dzīvē, visādos galvaspilsētas elites burziņos, ir absolūts vienpatis. Bet kā mākslinieks, kurš radījis brīnišķīgus scenārijus un lieliskas filmas, viņš tāds arī var atļauties būt. Es pirmoreiz biju nonācis uz tik brīnišķīgi saplānotas filmēšanas dienas laukuma, kur ļoti rūpējās par aktieriem. Katram pie filmēšanas laukuma bija savs kempers jeb istaba uz riteņiem ar izlietni un gultu, kur brīvā brīdī vari atpūsties vienatnē, palasīt grāmatu, nav jāsēž kaut kur uz kāda krēsla ārā un jāatbild uz kāda filmēšanas grupas dalībnieka jautājumiem, uz kuriem atbildēt nevēlies… Zvjaginceva radītais ir aktierkino, kur pilnīgi skaidrs – ja aktieris nebūs atpūties vai jutīsies slikti, kadra nebūs. Protams, mūs iepriecina gleznieciski skati un neticami objekti, bet pirmkārt skatītāju pie ekrāna stindzina aktiera spēle un vēlme iekļūt viņa tēlotā varoņa prātā un sirdī.
– Kur notika filmēšana?
– Maskavā, paviljonos, uz Ļeņingradas šosejas, arī it kā galvaspilsētas nomalēs, kuras par tādām laikam tomēr nevar uzskatīt, jo Maskava ir milzu pilsēta. Pa vidu meža strēle, bet aiz tās tālumā atkal daudzstāvu namu masīvi.
– Zvjagincevs nosaka smagas diagnozes Krievijas tagadnei…
– No Zvjaginceva esmu redzējis visu, viņš ir lielisks režisors, ar, manā skatījumā, diviem daiļrades posmiem. Pirmais iezīmējas ar divām viena rokraksta filmām “Atgriešanās” un “Izraidīšana”. Un tad sākas it kā sadzīviskāka satura filmu posms, kuru raksturo, piemēram, lente “Jeļena”, satriecoši laba filma, bet “Nemīlestība” ir visspēcīgākā. Ieskicējot filmas sižetu – ģimene šķiras, jo vīrs un sieva vairs nevar ciest viens otru. Bet viņi ir normāli cilvēki, kuriem sākušās jaunas attiecības. Filma sākas ar šķietami absolūti ikdienišķu situāciju, kura būtībā tāda nemaz nav. Ģimenei, kura ir uz iziršanas robežas, pazūd bērns. Traģiski. Bet, lai cik baisi tas izklausītos, patiesībā katru dienu un ne vien bijušajā postpadomju telpā, bet viscaur kādā ģimenē pazūd bērns. Kā mums Latvijā nesen pazuda mazais Ivans. Nu kā autobusā var iekāpt puika viens pats un nevienam pieaugušajam tas nešķiet vismaz dīvaini? Viņš izkāpj kaut kur mežmalā, un arī tas nevienu nemulsina. Nu, kas tā par sabiedrību ar tik augstu līdzpilsoņu vienaldzības slieksni? Lūk, par to arī ir filma. Darbu skatoties, pamazām redzi un jūti, kā filmas varoņi arvien mazāk sarunājas, starp viņiem izaug klusēšanas siena. Un ikdienišķi neikdienišķā situācija pāraug pavisam citā vertikālē.
– Jūs tēlojat pazudušā puikas mātes jauno attiecību partneri, mīļāko. Tādu vīrieti, par kādu sapņo katra sieviete, kura jūtas dzīvē un laulības attiecībās vīlusies, 21. gadsimta princi, kurš maz runā, ir turīgs un mierīgs, neskatoties uz pasaules globālo atsalumu un aprēķinu cilvēku attiecībās…
– Es spēlēju cilvēku, kurš ir pieredzējis nemīlestību. Šķīries, viņam ir jau pieaugusi meita, un viņš zina, ko nozīmē netikt mīlētam. Un pazīst situācijas, kad starp vīrieti un sievieti viss ir sabrucis. Bet jebkura nemīlestība sākas ar mīlestību. Tāpēc, pat ja šo vīrieti ir piemeklējusi mīlestība, viņš nespēj tai simtprocentīgi atdoties, jo zina vienu sliktu scenāriju, kā viss var beigties. Un šīs bailes liedz viņam atdoties jūtām, kas manā varonī ir interesantākais un reizē arī mulsinošākais.
– Ja runa ir par mīlestību, nav ko liekuļot, tādās filmās varam sagaidīt arī erotiku. Cik liela šoreiz ir tās deva? Kā nesen “Svingeros”…
– Protams, filmā ir erotika, un izmantota ļoti mērķtiecīgi, lai parādītu dziļāk varoņu raksturu un atklātu mīlestības šķautnes. Bet ar “Svingeriem” gan es šo filmu nesalīdzinātu nemaz, jo “Nemīlestība” ir viena no jaudīgākajām un psiholoģiski spēcīgākajām pēdējā laikā redzētajām filmām. Ar stipru pēcgaršu. Tā riktīgi ilgi nelaida vaļā. Pēc pirmizrādes Kannu kinofestivālā bija desmit minūšu aplausi, stāvovācijas.
– Esat ticis uz savu pirmo Kannu kinofestivālu. Cik jaudīgi tur starmeši?
– Pie Vladislava Nastavševa mēģinājām “Ciniķus”, kad, Zvjaginceva iespaidots, izrāvos no darba burtiski uz trim dienām. Piebraukšana un iešana kopā ar Zvjagincevu un vēl trim filmas galveno varoņu atveidotājiem pa sarkano paklāju bija diezgan pompoza. Esi smokingā, redzi cilvēkus, kurus līdz tam esi skatījis tikai televīzijā, ASV kinozvaigznes, īpaša atmosfēra. Bet, skatoties filmu, esi tā pārņemts, ka tikai beigās, uz ekrāna parādoties titriem, atceries, kur sēdi… Pirmajā vakarā bija kopīgas vakariņas ar filmas veidotājiem, otrā dienā jau minētā pirmizrāde un after party jeb baļļuks pēc tam. Tajā iepazinu cilvēkus, kādus Latvijā neesmu saticis. Turīgus un inteliģentus kino dievinātājus. Mecenātus, kuri seko līdzi visām kino tendencēm, zina, kas pelnījis atbalstu un kas ne, viņi patiesi interesējas par kino, patiesi iztaujā par filmām, ir patiesi, kaislīgi kino mīlētāji. Bet Latvijā turīgo un patiesi aizrautīgo cilvēku slānis ir vizuālajā mākslā. Viens ir Zuzāns ar savu Purvīša balvu, ir citi, kuri aizrautīgi seko līdzi jomas norisēm, pērk mākslinieku darbus, iegulda vizuālajā mākslā. Kino tā nav.
– Mākslinieki gan uzsver, ka viņiem atšķirībā no teātra ar “Spēlmaņu nakts” balvu un kino ar “Lielo Kristapu” savukārt nav šāda valsts atbalsta.
– Tad es piedāvātu apmainīties.
– Jūs pieminējāt partnerus filmā “Nemīlestība”. Ko zināt par viņiem?
– Pazudušā puikas mammu spēlē Marjana Spivaka un viņas vīru Aleksejs Rozins. Ar Marjanu filmas kontekstā noticis īsts brīnumstāsts. Viņa strādā Arkādija Raikina vārdā nosauktajā teātrī “Satirikons”, ir aktrise ar mazu kino pieredzi, jo līdz šim bija filmējusies tikai vienā policijas seriālā. Bet šajā lomā, kas varētu būt katras aktrises sapnis, Marjana burtiski uzplaukusi. Savukārt Aleksejs Rozins sevi pierādījis jau trešajā Zvjaginceva filmā, ļoti koncentrēts, skops izpausmēs, bet ļoti labi nolasāms aktieris.
– Nesen Krievijas televīzijas kanālos rādīja filmu “Dēls”, kurā galvenajās lomās bijāt jūs ar Gundaru Āboliņu. Vienkāršoti runājot, filmas vēstījumu varētu raksturot apmēram tā – lūk, cik Rietumos, filmas gadījumā – Somijā, demokrātija liekulīga, politisko spēlīšu vārdā ģimenei atņem bērnu, vīram liek šķirties no sievas, jo viņa, lūk, krieviete. Ir vismaz dīvaina sajūta šādā ražojumā redzēt Latvijas aktierus.
– Man arī pēcgarša nav pārāk laba. Atšķirībā no Zvjaginceva filmā “Dēls” vaina tiek meklēta nevis pašā Krievijā, bet kaut kur ārpusē. Kad sākumā izlasīju scenāriju, režisors Slava Ross mierināja, ka nekā krieviski propagandiska tur nebūšot. Viņu sāpinot Rietumu prakse, kad, mūsu izpratnē, nemotivēti un vecāku visniecīgākās, nejaušākās nevērības dēļ ģimenei atņem bērnus, ar ko saskārušies arī uz rietumvalstīm strādāt aizbraukušie postpadomju telpas cilvēki. Pats esmu dzirdējis, piemēram, šādu stāstu par notikušo Norvēģijā. Tēvs četros pēcpusdienā atnācis uz bērnudārzu pēc puikas, bet viņam saka – nē, dēlu jums nedosim. Kāpēc? Bērns sacīja, ka jūs uz viņu šorīt no rīta esot sabļāvis… Man liekas, tas nu ir par traku. Bērnam laikam tomēr labāk gulēt mājās savā gultā, nevis kaut kādā koptelpā. Bet beigās filma izvērtās ne tā un ne ar tādu domu, kā man gribētos.
– Tā kā filmas kontekstā runājam par situācijām ar bērniem, un, no otras puses, izrādē “Kārkli” jau esat teicis vienu valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runu, kā vērtējat viņa ideju nepilsoņu ģimenēs dzimušiem bērniem automātiski piešķirt Latvijas pilsonību, ja vecāki neizvēlas citu?
– Vai jūs runājat par tiem astoņdesmit bērniem? Vai arī par piecdesmit? Pēc statistikas, vairāk jau to nepilsoņu puiku un meiteņu pērn pasaulē nebija nācis. Es piekrītu Raimonda Vējoņa domai. Cilvēcība ir pirmajā vietā. Turklāt situācija Latvijā ir krietni mainījusies uz labo pusi. Vēl 1999. gadā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī izjutu absolūti noslēgtu vidi kā savā republikā. Bet tagad, kad man vajadzēja ielēkt lomā izrādē “Mēdeja”, ne vien aktieri, pat tehniskie darbinieki ar mani runāja latviski. Nepiešķirot nepilsoņu dzimstošajiem bērniem pilsonību automātiski, mēs tikai veicinātu runāšanu krieviski un nemīlestību pret mūsu valsti. Labāk, lai ir mūsu pretimnākšana tagad nekā nākotnē pilsoņi, kuri balsotu par kādu Latvijai nelojālu spēku. Saprotam, viņi iemācīsies valodu un kļūs par mūsu valsts pilsoņiem tik un tā. Bet vai būs mums lojāli?
– Ar kādiem aktieriskiem izaicinājumiem saistās darbs pie Mārča Lāča, kurš iestudē Franča Kafkas “Procesu”, dižāko “tumšās literatūras” meistardarbu?
– Tas ir leģendārs, gan ekranizēts, gan iestudēts darbs. Pats īpatnējākais, ka “Process” nav pabeigts. Aizejot mūžībā, tā autors Kafka visu uzrakstīto novēlēja savam labākajam draugam, čehu izcelsmes vācu rakstniekam Maksam Brodam ar noteikumu, lai neko nepublicē. Bet viņš, protams, publicēja visas dienasgrāmatas, arī “Procesa” iestrādes. Mēģināsim izrādē atklāt, kā pats Kafka būtu gribējis romānu uzrakstīt līdz galam. Izcilais amerikāņu aktieris un režisors Orsons Velss ir uzņēmis filmu par šo tēmu, kuru esmu iecerējis noskatīties. Jaunajam kolēģim, šajā sezonā štatā uzņemtajam Tomam Veličko “Procesā” būs pirmais lielais aktierdarbs. Mēs, pārējie, esam vairākās lomās. Izrādē būs gan humors, gan citas intonācijas, darbs gana daudzslāņains. Es spēlēju advokātu, cilvēku, kas gadiem ilgi ir iegājis sistēmā un līdz ar to nojauš tās darbību. Ir tāda interesanta sajūta, kad it kā esi kādā sistēmā iekšā un viss it kā notiek tavā acu priekšā un tomēr tikai aptuveni spēj nojaust sistēmas mehānisma zobratiņus. Romānā atspoguļotā vara ir neprognozējama un netaustāma.
– Jau minētajos “Kārklos” Latvijas varas sistēmu gan mēģinājāt krietni pataustīt. Vai no prezidenta lomas nekas pašam nav pielipis?
– Jā, tā ir riktīgi lipīga loma (pasmaida), vēl ilgi ik pa brīdim gribējās ko pateikt Vējoņa kunga stilā.
