Cilvēces tumšākie gadi: runa ir par ļoti neparastu notikumu pasaules vēsturē 0
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Lai to iespētu puslīdz apjēgt, vajagot iedomāties šādu absolūti drūmu ainu: jūs atkal pamostaties tumsā, un tā tas notiek jau 547 dienas, un jūsu vienīgā rūpe ir par spēju palikt dzīvam arī šajā tumšajā dienā. Bet vēl tikai pirms nieka 18 mēnešiem jūs bijāt itin rosīgs lauksaimnieks, kurš apņēmīgi gatavojās kārtējai ražas sezonai, kaldināja savus nākotnes plānus, taču tad pēkšņi debesis satumsa un ilgi jo ilgi nevēlējās atkal kļūt gaišas…
Kad debesis vismaz gadu bija aptumsušas
Runa ir par ļoti neparastu notikumu cilvēces vēsturē, kad kopš 536. gada sākuma līdz aptuveni 537. gada vidum lielā daļā Austrumeiropas un Āzijas pavasaris pārgāja vasarā un rudens pārgāja ziemā, “iztiekot” pilnībā bez nevienas saules izgaismotas dienas.
Miljoniem cilvēku pietiekami biezi apdzīvotās teritorijās sāpīgi miedza acis vārgajā apgaismojumā, ieelpojot putekļaini smacējošu biezu gaisu un zaudējot praktiski visu ieplānoto ražu savos iekoptajos laukos.
Un tas nav scenārijs kārtējai grāvējfilmai par pasauli pēc seno jūdu rakstos piesolītās apokalipses.
Tā bija absolūti skarba realitāte, kas skāra gigantiski lielu daudzumu 6. gadsimtā dzīvojošo cilvēku, kuriem nācās pārciest šo vārda vistiešākajā nozīmē tumšo laiku jeb, kā novērtējuši daudzi vēstures pētnieki, dzīvošanai vissliktāko gadu, kas tostarp ievadīja vienlaikus arī visdrūmāko visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē zināmo desmitgadi un varbūt pat vēl ilgāku laika periodu.
Ievērojamais zinātnieks Prokopijs, kurš uzskatāms par 6. gadsimta galveno Bizantijas vēsturnieku, savā darbā “Karu vēsture” savulaik rakstījis, ka tajā laikposmā saule savu gaismu pāri zemei lējusi pilnībā bez jebkāda spožuma, viss izskatījies gluži kā spēcīga Saules aptumsuma laikā, jo saules stari nebija pat ne tuvu tādi, kādus tā parasti izstaro.
Un kopš tā mirkļa, kad tas tā bija noticis, uzsvēris Prokopijs, cilvēki necieta ne no kariem, ne no kādas postošas sērgas, ne vispār no jebkā tāda, kas izraisa vardarbīgu nāvi.
Bet vēl pēc aptuveni 1500 gadiem Hārvarda universitātes viduslaiku pētnieks Maikls Makormiks tikpat drūmu secinājumu veicis ne tikai par 536. gadu, bet arī par veselu ļoti dīvainu desmitgadi, kas sekoja šim šaušalīgajam gadam.
Viņaprāt, cilvēkiem, kuri Eiropā dzīvoja 536. gadā, “tas bija sākums vienai no sliktākajām dzīvošanas desmitgadēm”.
Makormiks skaidrojis, ka to visu izraisījušas nedabiski krasas un straujas klimata izmaiņas. Proti, vulkāna izvirdums 536. gada pavasarī izraisīja kārtējo tā dēvēto mazo ledus periodu, un tā sekas kopā ar vēl 540. un arī 547. gadā notikušajiem izvirdumiem atstāja patiešām postošas sekas.
Lielu vulkānisko izvirdumu rezultātā tapušie aerosoli bloķēja saules radiāciju, pazeminot saules īstenoto zemes virskārtas sasilšanu, savukārt koka augšanas riņķu klimatiskā analīze uzrādījusi, ka vidējā vasaras temperatūra izvirduma radītā smoga dēļ visā Eirāzijā samazinājusies par 1,5–2,5 Celsija grādiem. Arī virkne citu vēsturisko liecību paužot, ka tādējādi debesis palikušas nepārejoši aptumšotas vismaz 18 mēnešus.
Nobloķētā saules gaisma nopietni ietekmēja laika apstākļus, izraisot vasarai ļoti neparasto sniega krišanu Ķīnā un viszemākos temperatūras rādītājus aizvadīto 2300 gadu laikā.
Tuvajos Austrumos, tajā pašā Ķīnā un Eiropā biezā migla bija šķietami jau vairs nenovēršamas ikdienas šausmas, savukārt katastrofālās problēmas lauksaimniecībā Īrijā izraisīja ilgu (536–539) labības neražu, kā tas pietiekami daiļrunīgi aprakstīts senajās “Gēlas īru annālēs”.
Gluži konkrēti runa ir par tajā laikā notikušo Islandes vulkāna izvirdumu, kura izraisītās sekas novērtētas ASV pavalsts Menas universitātes un Hārvarda universitātes zinātnieku kopīgi īstenotajā projektā “Vēsturiskais ledus kerns”, kura viens no līdzvadītājiem bija arī Makormiks.
Izmantojot Islandes ledus kerna paraugus, pētnieki izveidoja arheoloģisko hronoloģiju, lai gluži precīzi noteiktu, tieši kad un tieši kur tajā laikā noticis sākotnējais Islandes vulkāna izvirdums, kura sekas bija tik ļoti vērienīgas un iznīcību nesošas.
Labvēlīga augsne buboņu mērim
Lai arī buboņu mēra uzliesmojums 6. gadsimtā varbūt vēsturiskajā atmiņā saglabājies mazāk nekā šīs sērgas plosīšanās 14. gadsimtā, kas vairāk pazīstama kā Melnā nāve, tomēr 6. gadsimta pandēmija kļuva par iemeslu vismaz trešās daļas Austrumromas impērijas iedzīvotāju bojāejai, kas faktiski noveda šo impēriju līdz kraham.
Sērga, kas nodēvēta par Justiniāna mēri, sāka izplatīties no Ēģiptes, pēc kā nākamo 200 gadu (!) laikā pakāpeniski un secīgi aplipināja visu pasauli.
Makormiks paudis, ka senā DNS uzrādījusi: slimības ierosinātājs bijis Yersinia pestis – buboņu mēris, žurku un citu grauzēju slimība, kas pārsviedās uz cilvēkiem. Pētnieki uzskata, ka saistībā ar Islandes vulkāna izvirdumu izraisītajām klimata izmaiņām un drūmo 536. gadu vispārējā situācija kļuva kritiski labvēlīga tam, lai pilnībā sāktos mēra plosīšanās ar tās likumsakarīgi izraisīto postu un haosu.
Esot pilnībā iespējams, ka, piemēram, saistībā ar teju vai visā Eirāzijā iestājušos pēkšņo aukstumu radies pārtikas trūkums ļoti nopietni novājināja iedzīvotājus, padarot viņus viegli pieejamus patogēniem.
Bads gluži noteikti izraisīja arī masveida cilvēku migrāciju, kuri tad, visdrīzāk, arī nesa sev līdzi baiso sērgu – no vienas vietas uz otru, no viena okeāna piekrastes uz cita okeāna piekrasti.
Un, ja mēģina salīdzināt to, ar kādām grūtībām mūsdienās nācās sastapties Covid-19, tā laika mēra brīvais uzvaras gājiens spēj absolūti šokēt.
Makormiks uzskata, ka šodienas pētniekiem jāspēj to seno periodu uzlūkot visu kopumā, jo vispār jau 536. gads patiešām bija tikai pats sākums noteiktam ļoti smagam laika periodam. Mēra pandēmija un acumirklī iestājies ilgstošs aukstums tajā laikā bija neglābjami postošs.
Šodien daudziem arī Covid-19 šķiet kaut kas šaušalīgs, taču atliek tikai to salīdzināt ar mirstību buboņu mēra plosīšanās laikā, un tā jau vairs pat ne tuvu nešķiet.
Makormiks min, piemēram, Covid-19 upuru mirstības koeficientu ASV, novērtējot to ar 1,8%, un 6. gadsimta buboņa mēra, kura ārstēšanai nebija absolūti nekādu līdzekļu – ne īstas, ne pusīstas vai pat absolūti neīstas vakcīnas –, rādītāju, kas sasniedza 40–60%. Ir taču atšķirība, vai ne?
Ledū iemūžinātā katastrofu vēsture
Menas universitātes pētnieki, kuri arī aktīvi piedalījās projekta “Vēsturiskais ledus kerns” īstenošanā, savās zinātniskajās publikācijās pauduši, ka viņu komandai izdevies no Islandes ledus 72 metrus dziļajiem urbumiem izanalizēt dabas katastrofu gaitu vismaz pēdējo 2000 gadu laikā, un tas pavēris iespēju izveidot elementu līmeņu vēsturisko hronoloģiju.
Izmantojot lāzeri 120 mikronus lielu ledus gabaliņu izgriešanai no kerna, pētnieki guva iespēju izanalizēt elementu lēcienus un kritienus dažādos vēstures posmos, lai salīdzinātu tos ar katastrofām, kas savukārt palīdzēja izveidot vienotu sapratni par to, kas noformējis to pasauli, kurā mēs visi šodien dzīvojam.
Piemēram, 536. gada pavasara ledus paraugā vulkanologi atklāja mikroskopiskus vulkāniskā stikla gabaliņus, kas ļoti tuvu atbilst tām stikla daļiņām, kas iepriekš jau bija atrastas daudzos Eiropas ezeros un Grenlandes ledus kerna paraugos.
Pētnieki secinājuši, ka absolūti katastrofālais vēju un laikapstākļu salikums 536. gadā, visdrīzāk, novirzījis izvirduma asti pāri visai Eiropai un Āzijai, tādējādi izveidojot postošu aukstas vulkāniskās miglas mākoņklājienu.
Arī daudzi citi pētnieki uzskata, ka 536. gada Islandes vulkāna izvirdums izmetis ļoti biezu un blīvu pelnu mākoni, kas izplatījies praktiski visā Ziemeļu puslodē, kā rezultātā atmosfērā nonāca gigantiski liels daudzums sulfātu.
Turklāt līdztekus visam daudzi pētnieki pēc saviem visjaunākajiem pētījumiem uzskata, ka runa vispār nav tikai par viena vulkāna izvirdumu, ar ko gan posts ir iesācies, taču to neizmērojami pastiprinājuši pēc kārtas vēl vairāku vulkānu izvirdumi, kas attiecīgi visu pārvērtuši jau īstenā traģēdijā.
Turklāt viens no tādiem papildu izvirdumiem, kā uzskata pētnieki, vispār esot bijis visjaudīgākais vulkāna izvirdums pēdējo 10 000 gadu laikā, kuram puslīdz varot pielīdzināt varbūt tikai 1815. gadā notikušo Tambora vulkāna izvirdumu.
Var piebilst, ka Tambora vulkāna izvirdums arī izraisīja faktiski tikpat drūmu sekojošo gadu uz visas planētas, jo arī 1816. gadā liela planētas daļa atradusies praktiski tumsas ieskāvienā, kas arī sekmēja iepriekš nepieredzēti zemas temperatūras ilgstošu iestāšanos un tā visa kopumā izraisītu simtiem tūkstošu cilvēku nāvju tās sezonas absolūtas neražas un bada rezultātā.
Šo periodu vēsturē mēdz dēvēt par “Gadu bez vasaras”. Piemēram, ASV pavalstīs Ņujorkā un Menā vasaras vidū izkrita pabieza sniega kārta, savukārt tradicionāli tikai ziemā novērojamais sals un ledainās vētras šajā reģionā sākušās jau jūlijā.
Saistībā ar notikumiem 6. gadsimtā runa nav tikai par Islandes vulkānu izvirdumiem. Zināms, ka aptuveni tajā pašā laikā, kad sāka “runāt” Islandes baisie “pīpmaņi”, aptuveni 8000 kilometru attālumā no Islandes esošajā Centrālamerikā izvirda cits vulkāns, kas arī krasi mainīja vēstures gaitu, turklāt tas arī esot bijis pārsteidzoši jaudīgs sprādziens, piemēram, 100 reizes baisāks par 1980. gadā notikušo Senthelensas vulkāna izvirdumu.
Un šajā gadījumā runa esot par tā dēvēto gulošo vulkānu Ilopango, kas atradās Salvadoras centrālajā daļā. Mūsdienās šajā vulkāniskajā kalderā atrodas vismaz 40 kvadrātkilometrus liels ezers.
Pētnieki pauduši, ka Ilopango izvirdumu 6. gadsimtā varot uzskatīt par pagaidām lielāko zināmo vulkāna izvirdumu Centrālamerikas vēsturē, turklāt šā notikuma īpaši svarīgais aspekts vēl esot arī tas, ka tajā laikā plaukstošā maiju civilizācija gan spēja pārvarēt radušās postošās lokālās sekas, taču tas kopumā tomēr ļoti būtiski ietekmēja visus sekojošos vēsturiskos notikumus.
Līdz ar to, saliekot kopā Islandes un Centrālamerikas vulkānu izvirdumus, kas notikuši teju vai vienā laikā, tad arī var saprast, kā un kāpēc 6. gadsimtā uz vairākām desmitgadēm pasaulē iestājās postošs bada, sērgu izplatīšanās un citu traģēdiju periods.
Gluži zinātniski secinājumi
Pielietojot vēsturiskās datēšanas metodes, piemēram, koka gredzenu analīzi un stabilo oglekļa izotopu rādītājus, pētnieki izveidojuši modeli, kas palīdz izprast to, cik patiešām skarba bijusi tā laika cilvēku dzīve, faktiski izmisīga izdzīvošana.
Vārdu sakot, gigantiskais putekļu slānis ievērojami samazināja saules staru nonākšanu līdz zemes virsmai, tādējādi aizlaižot postā vairāku gadu ražas, kā arī sekmēja praktiski vienlaicīgu bada sākšanos dažādās kontinentu vietās, kā rezultātā cilvēki izjuta ilgstošu un postošu D vitamīna trūkumu, kas ievērojami pasliktināja viņu vispārējo veselības stāvokli un dzīves kvalitāti tajos tumšajos gados.
Makormiks īpaši uzsvēris to, ka šis putekļu slānis radikāli mainījis laika apstākļus praktiski visā Ziemeļu puslodē. Piemēram, Arābijas pussala varēja kļūt mazliet sausāka, savukārt virzienā uz ziemeļiem no Vidusjūras efekts jau varēja būt ievērojami dramatiskāks un postošāks.
Un pat tad, ja mūsdienās kādam tas šķiet neticami, jo sevišķi, ja ņem vērā pēdējo 100 gadu laikā notikušos pasaules karus un vairākas graujošās pandēmijas, tomēr esot pamats uzskatīt, ka notikumi 6. gadsimtā kopumā bijuši pat ievērojami dramatiskāki, postošāki un ar tālejošākām sekām. Makormiks teicis: “Tas bija kaut kas vairāk par krasām izmaiņām.
Tas viss notika vienas nakts laikā. Un mūsu rīcībā esošo aculiecinieku liecības to patiešām apstiprina. Mūsu senči 6. gadsimtā nekādā gadījumā nebija patmīlīgi histēriķi un savu baiļu egoismā itin nemaz neiztēlojās to kā kaut kādu pasaules galu. Tā vienkārši bija realitāte, tā tas viss patiešām notika.”
