Čīles Kordiljeros zirga mugurā 0
Februāra sākumā tūrfirmas “Relaks Tūre” direktoram un pasaules apceļotājam Hardijam Madzulim radās izdevība piedalīties unikālā piedzīvojumā – zirgu izjādē Čīles kalnos. Viņš kopā ar diviem spāņiem un grupas pavadoņiem četrās dienās nojāja apmēram 100 kilometru pa vietējiem vien zināmām takām aptuveni divarpus kilometru augstumā.
“Reizi mūžā katram ir jāpieņem kāds izaicinājums, jāpiedzīvo mirkļi, kas liek aizrauties elpai un būt pateicīgam par to, ka esi pārvarējis savu nedrošību un šaubas. Pirms šī ceļojuma biju kāpis zirga mugurā, taču tik garas stundas pavadīt seglos vēl nebija nācies,” atzīst Hardijs.
“Varētu rasties jautājums, kādēļ jādodas aptuveni 13 tūkstošus kilometru tālā ceļā pāri Atlantijas plašumiem un Dienvidamerikai gandrīz līdz Klusā okeāna krastam, lai jātu ar zirgiem. Atbilde ir vienkārša – lai gūtu emocijas, kādas nav iespējams piedzīvot te, mūsu mīļajā Latvijā. Kad esmu uzjājis kalnu pārejā un, dienai dziestot, manā priekšā līdz pat apvārsnim atklājas 12 kalnu grēdas, kas grimst violetā dūmakā, tad es jūtos kā nonācis indiāņu filmā – pasaulē, par kuru skolas gados tiku dzirdējis ģeogrāfijas stundās un kas šķita tik neaizsniedzami tāla,” jūsmo ceļotājs.
“Pārgājiens sākās apmēram 500 kilometrus uz dienvidiem no Čīles galvaspilsētas Santjago. Ceļā mums līdzi devās pats čīliešu tūrfirmas īpašnieks Daniels. Veidojot izjādes maršrutu, viņš bija īpaši domājis par tūristu ērtībām, savā attieksmē sitot pušu pat izslavēto vācu perfektumu. Lai, baudot skaistos dabasskatus un nesteidzīgi atpūšoties teju vai mūžameža pašā vidū, ceļotājiem netrūktu labas kompānijas, ēdiena un vīna, kas pat ikdienu spēj pārvērst svētkos, viņa palīgi bija sadalījušies divās komandās, kas, viena otru nomainot, iekārtoja apmetnes, rūpējās par zirgiem un gatavoja ēst. Par maltīti gādāja speciāli šai tūrei nolīgts šefpavārs. Līdzi dotajā ceļojuma komplektā organizatori bija padomājuši pat par saliekamo zobu suku un segliem piestiprināmu dzeramā ūdens termosu.
Apbrīnoju Daniela rūpes un izdomu, kā zirga mugurā pa klinšainajām, nelīdzenajām kalnu takām droši pārvadāt trauslās vīna un šampanieša glāzes. Viņš katram traukam bija piemeklējis atbilstoša izmēra plastmasas cauruli, kurā, ietīta porolona apvalkā, glāze atradās pilnīgā drošībā. Vakaros pirms līšanas guļammaisos mēs sēdējām restorāna teltī, tērzējām un baudījām dievu dzērienu – tas bija fantastiski!” atklāj Hardijs.
“Tādu apkalpošanu neesmu pieredzējis nevienā Rīgas restorānā. Vakara gaitā pats pavārs vairākkārt iznāca pajautāt, kā mums garšo un vai esam apmierināti. Dzērienu kartē bija 14 dažādi reibinošie dzērieni, sākot ar čīliešu tradicionālo pisco un beidzot ar divpadsmit gadus noturētu viskiju, kura dzesēšanai tika izmantots 30 tūkstošus gadu veca ledāja ledus, kas glāzē kusa krietni lēnāk nekā saldētavās sasaldētais.
Arī duša mums bija sarūpēta. Ar saules sasildītu 20 litru ūdens muciņu pietika, lai noskalotu ceļa putekļus.”
Ik dienu ceļotājiem vajadzēja nojāt 20 – 30 kilometrus. Tas nav vienkāršs uzdevums, ja ņem vērā apvidus reljefu, kāpumus un kritumus, krūmājus, kam jāspraucas cauri, un kalnu upes, kas jāšķērso. Šādā ceļā liela nozīme ir jātnieka un zirga savstarpējai uzticībai un saskaņai. “Izjāde kalnos piedāvā risināt vairākus dialogus – vispirms, protams, ar zirgu, pēc tam ar pārējiem jātniekiem, dabu un pašam ar sevi. Tas ir baudījums gan dvēselei, gan miesai. Īsti nezinu, vai no svaigā gaisa vai tīrā ledāju kušanas ūdens, ko dzērām, bet pēc šī ceļojuma man uzlabojās redze.
Pirmajā apmetnē nakšņojām divas naktis. Pacilājoša sajūta, kad pēc nogurdinošas seglos pavadītas dienas tu vari ierasties nometnē kā dienas varonis un, mazliet nosalis (jo pēc saulrieta kalnos kļūst vēsi), apsēsties pie ugunskura, lai nākamajā rītā varētu baudīt brīvību. Klejojot gar strautiem, izbaudot dabas krāšņumu un varenību, atpūtas diena pagāja nemanot. Izrādās, Čīles kalnos gandrīz divu kilometru augstumā aug tūkstošgadīgi ozoli, kuru miza no vecuma kļuvusi sudrabaina.
Otrā apmetne bija iekārtota kāda sen izdzisuša vulkāna krāterī. Tā virsmu klāja lielāku un mazāku plaisu tīklojums, un tur pavisam negaidītā veidā satikās divas stihijas – ledus un uguns.
Vienā upē tecēja zemes dzīļu sakarsētais ūdens, otrā – kūstošā ledāja ūdens. Netālu no abu upju sateces vietas veidojās termālajam baseinam līdzīgs efekts. Ūdens kļuva patīkami silts, un tajā varēja peldēties stundām ilgi, atgūstot spēkus.
Pārgājiena beigās, izjājot no meža, tuvojāmies tuksnešainam apvidum, kur dabā spilgti iezīmējās Dzīvības un Nāves robeža – valgmes uzturētais koku dzīvinošais zaļums un augšpus tā bezūdens zonā melni pelēkās smiltis.”
Divpadsmit stundas dienā zirga mugurā – daudz vai maz? Hardijs teic, ka jājot nogurumu nejūt, drīzāk notiek ķermeņa atjaunošanās, jo zirga ritmiskās kustības līdzinās ārstnieciskajai masāžai. Nogurt neļauj arī pārsteidzošās dabas ainavas un kalnu varenība, tostarp Čiliana vulkāna majestātiskums, un nedēļa bez mobilā telefona.
Čīle ir kontrastu zeme. Tā stiepjas gar Klusā okeāna krastu ap 4300 kilometru garumā no Atakamas tuksneša ziemeļos līdz Ugunszemei dienvidos, un valsts vidējais platums nepārsniedz 240 kilometrus. Labākais laiks Čīles apmeklējumam ir no decembra līdz aprīļa vidum.
