Cilājot poētikas svaru bumbas. Jāņa Tomāša dzeja 0
Pagājušā gada dzejas krājumu klāstā ir vairāki autori, kuri sagaidīja savas otrās grāmatas laišanu klajā. Debija jau aiz muguras, it kā var uzelpot, taču tieši otrais krājums ir “riskantais”, kas gribot negribot atsauc atmiņā pirmo radošo veikumu, un rodas ziņkāre salīdzināt, jo tieši nākamā grāmata ir tā, kas atsedz dzejnieka izaugsmi, stabilitāti un radošo rokrakstu.
Vienvārdsakot, otrais krājums ir riskantāks gan pašam dzejniekam, gan lasītājam,
jo reti ir brīži, kad veiksmīgas debijas gadījumā nākamais to pārspēj. Mēdz būt arī gluži pretēji – varam sastapties ar dzejniekiem, kuriem nav bijusi pamanīta uznākšana uz lielās dzejas skatuves, bet nākamais spertais solis savukārt ir spilgts apliecinājums dzejnieka izaugsmei.
Jānis Tomašs spoži debitēja ar krājumu “Melnie darba cimdi” (2016, “Pētergailis”), saņemot arī Latvijas Literatūras gada balvu par labāko debiju. Man bija iespēja to recenzēt “Kultūrzīmēs”, un šobrīd, lasot dzejnieka otro grāmatu “Smagatlētika”, pārlasīju gan debijas krājumu, gan atsaucu atmiņā refleksijas par to.
Jāatzīstas, ka krājums “Melnie darba cimdi” šķiet dažos aspektos veiksmīgāks.
Taču, nenoliedzami, Jāņa Tomaša balss ir individuāla, atšķirīga, pat savrupa šībrīža dzejas telpā, un tā ir labā ziņa, jo būt atšķirīgam ir vērtība pati par sevi.
Ierasts, ka jebkura darba nosaukums ir atslēgas vārds (frāze) tekstam kopumā. Abos krājumos ir trāpīga, krājuma noskaņai atbilstoša, skanīga, atšķirīga un atmiņā paliekoša nosaukumu izvēle, tikai “Smagatlētika” (izslēdzot termina poētisko noslodzi tekstā, kas visspēcīgāk izskan dzejolī “mana māte izpildīja olimpiskos normatīvus smagatlētikā / nesot skārda spaiņus ar ūdeni uz ganībām” (4. lpp.)) šoreiz raksturo arī dzejnieka paša vēlmi būt atlētiskam un spēt pacelt smagumus.
Dažas poētiskās svaru bumbas ir veiksmīgi paceltas, taču citas prasījušas acīmredzamu piepūli.
Priecē fakts, ka Jānis Tomašs ir palicis uzticīgs “tīrai” leksikai. Vīrišķīgai – jā, bet bez slenga lietojuma, tādējādi kārtējo reizi parādot, ka runāt par ikdienā sastaptajām sociāli asajām lietām var arī bez vulgārismu klātbūtnes.
Ir patīkami atkal sastapties ar vīrieša emocijām un vīrišķo dziņu, ja dzejolī ir runa par sievieti un viņas ķermeni (“domāju par tavu slaido plecu arhitektūru” (15. lpp.), “man ļoti gribas uz tavu gurnu / siltajām zemēm” (36. lpp.), “tava ķermeņa laikmetīgā māksla [..] matu biezokņos ganās mežoņa pirksti / bet acīs mitrie tropu meži / kuros mēs vīrieši / pasaulē pēdējie zīdītāji / labprāt kādu brīdi paganītos savā vaļā” (31. lpp.) u. c.) un dzejniekam raksturīgo detalizāciju, kas arīdzan ir Jāņa Tomaša dzejā klātesoša.
Šķiet, “Smagatlētikā” vairāk nekā debijas krājumā sastopams fiksēta foto kadra princips,
proti, dzejniekam ir raksturīgs kādas konkrētas epizodes fiksējums un tās aprakstīšana, līdz ar to lasītājs kļūst par liecinieku dažādām ikdienas situācijām un darbībām, kurās dzejnieks ir piedalījies; ko ievērojis un darījis, ar kādām ķibelēm sastapies utt., neko neizskaistinot, taču vienlaikus atrodot īpatnus poētismus (“šis skapis ir dzimis laimes krekliņā/ mēs viņu tikko iztinām no plēves autiņiem” (47. lpp.), “vakar nomira veļas mašīna / meistars kaut ko ilgi runāja krieviski / paņēma divdesmit eiro / un teica ka izvadīšana būšot trešdien/ ja ar savu transportu tad lētāk” (37. lpp.) u. c.).
Protams, runāt par ikdienišķām lietām dzejā ir jāprot, un tiesa – Jānis Tomašs māk atrast asociatīvās odziņas arī pavisam parastā situācijā.
Atšķirībā no dzejas krājuma “Melnie darba cimdi”, kurā dominē liriskais varonis “vidējais” Latvijas vīrietis – noguris no sociālajām likstām un darba, atstumtības –, šajos tekstos vīrieša nevīrišķības / vīrišķības atkailināšana ir plakanāka, vienkāršāka un attēlota lietās, vīrietim tuvās asociācijās, nevis emocijās un sajūtās.
Kā jau dzejnieks ieradinājis, arī šajā krājumā ir skartas tēmas, kas mudinās dzeju lasīt arī stiprajam dzimumam.
Viens no urbānās vides raksturotājiem ir dažādi spēkrati (automašīna, traktors, sabiedriskais transports), un šie dzejoļi ir uzrunājoši. Jānis Tomašs pilsētas dzejai ir atradis jaunas vīrišķīgas nianses (“sētas ar niezošiem grafiti izsitumiem” (7. lpp.), “es pazīstu automašīnas /kuras negrib no rītiem agri celties [..] es pazīstu automašīnas / kuras vakaros negrib mazgāt muti / ar netīrām riepām tās ielien gulēt” (44. lpp.).
Domājot un tagad rakstot par krājuma tekstu, tomēr nepamet mākslīgi konstruētu poētismu sajūta, un, acīmredzot pārcenšoties oriģinalitātes meklējumos, dažviet sanācis pretēji – poētiski netaktiski: “kamēr tu mēģini notievēt fitnesa kluba koncentrācijas nometnē” (43. lpp.), “alus darītavu holokausts pret vietējiem iedzīvotājiem / algas diena kā debesbraukšanas diena” (41. lpp.) u. c.
Arī paradoksa un absurda poētika, kas iedzirksteļoja debijas krājumā, šajā izdevumā vairāk asociējas ar dzejas redaktora Aivara Eipura ietekmi – dzejnieka Eduarda Aivara tekstiem.
Tomēr kopumā, lai arī netiek “pārtrumpots” debijas krājums, “Smagatlētika” kārtējo reizi apliecina Jāņa Tomaša savdabo radošo rokrakstu un nebūt nemazina gaidas pēc dzejnieka trešā krājuma.
