Krievi un ukraiņi cīkstas par kņazu Vladimiru 4
Ukrainas austrumos prokrieviskajiem kaujiniekiem turpinot karadarbību, starp Maskavu un Kijevu izcēlies strīds par Krievijas un Ukrainas vēsturiskajām saitēm ar viduslaiku valdnieku kņazu Vladimiru, kurš miris pirms tūkstoš gadiem.
Kņazu Vladimiru godina Maskavā un Kijevā
Kņazs Vladimirs tiek godāts kā kristietības ieviesējs tā dēvētajā Kijevas Krievzemē, slāvu apdzīvotu teritoriju federācijā, kurā savulaik ietilpa daļa Krievijas, Ukrainas un apkārtējo teritoriju. 988. gadā kņazs Vladimirs esot kristīts mūsdienu Krimas teritorijā. Viņš ieviesa kristietību Kijevas Krievzemē, pasludinot pareizticīgo kristietību par oficiālo reliģiju. Krievijas prezidents Vladimirs Putins atzīmēja šo notikumu ar plašām svinībām, uzaicinot uz pieņemšanu Kremlī aptuveni 400 Krievijas baznīcas, valsts iestāžu un sabiedrības pārstāvju.
Ukrainas prezidents Petro Porošenko, godinot kņazu Vladimiru, apmeklēja dievkalpojumu Kijevas Svētā Vladimira katedrālē un svētku koncertu.
Lai gan abi pasākumi bija veltīti vienas vēsturiskas personas atcerei, Maskavai un Kijevai bija atšķirīgi viedokļi par kņaza Vladimira pārvaldīto zemi, atzīmē laikraksts “The Moscow Times”. Kremļa paziņojumā viņš dēvēts par kņazu, kurš kristīja Krievijas tautu. Ukrainas prezidenta administrācijas paziņojumā viņš saukts par Kijevas lielkņazu, kurš kristīja Kijevas Krievzemi–Ukrainu. “MT” aptaujātie krievu un ukraiņu vēsturnieki atzīst, ka jebkura versija, kas izceļ vienas valsts pārākumu pār otru, ir kļūdaina. Kņazs Vladimirs nevaldīja ne pār Krieviju, ne Ukrainu; viņš valdīja agrīna feodālisma valstī, kas apvienoja vairākas slāvu tautas un kas tikai pēc gadsimtiem izveidojās par nācijām mūsdienu izpratnē. “Gan Ukraina, gan Krievija cenšas uzdot par savu to kopējo vēsturi. Kņaza Vladimira laikā nevienam pat sapņos nerādījās Ukraina vai Krievija. [Kijevas Krievzeme] bija ļoti agrīnā attīstības posmā,” uzskata Maskavas Augstākās ekonomiskās skolas vēstures profesors Igors Daņiļevskis.
Vēsturi izmanto politiskiem mērķiem
Analītiķi atzīst, ka vēstures izmantošana, lai sasniegtu politiskus mērķus, bieži noved pie izkropļojumiem. Daudzi politiķi ir izmantojuši šo stratēģiju kā pamatojumu valsts veidošanai un nacionālās identitātes stiprināšanai. Godinot kņazu Vladimiru svinībās Kremlī, prezidents Putins paziņoja: “Kristietības pieņemšana bija svarīgs pagrieziena punkts Krievijas vēsturē, valstiskumā un kultūrā. Mūsu kopējais pienākums ir godāt šo būtisko notikumu Krievijas attīstībā. Izbeidzot iekšējos karus [starp dažādajām kņazistēm, kas veidoja Kijevas Krievzemi], kņazs Vladimirs lika pamatus vienotas krievu nācijas veidošanai; viņš atbrīvoja ceļu spēcīgas, centralizētas Krievijas valsts iedibināšanai.” Svinības, godinot kņazu Vladimiru, notika daudzviet Krievijā, cenšoties uzsvērt valsts saikni ar agrīno viduslaiku valdnieku, kura rezidence bija mūsdienu Ukrainas galvaspilsētā. No Krievijas valsts budžeta kņaza Vladimira piemiņas svinībām bija atvēlēti 275 miljoni rubļu, teikts tīmekļa vietnē RBC. Krievijas plašsaziņas līdzekļos plaši apspriests varas iestāžu lēmums mainīt jau izgatavotās milzīgās kņaza Vladimira statujas uzstādīšanas vietu, kas sākotnēji bija paredzēta Zvirbuļu kalnos netālu no Maskavas universitātes galvenās ēkas. Bija paredzēts, ka piemineklis būs redzams no jebkuras vietas Maskavas centrā, kā līdzīgs piemineklis viduslaiku kņazam, kas uzsliets Dņepras krastā Kijevā 1853. gadā.
Propagandas ierocis no senajām hronikām
Pēdējo reizi apmeklējot Ukrainu 2013. gada jūlijā, Putins pabija pie pieminekļa kopā ar Ukrainas toreizējo prezidentu Viktoru Janukoviču. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. 2014. gada februārī pēc masu protestiem Kijevā prezidents Janukovičs aizbēga uz Krieviju. Kremlis anektēja Krimas apgabalu un izraisīja karu Ukrainas austrumos, kur gājuši bojā vairāk nekā 6500 cilvēku un karadarbība turpinās. Maskaviešu aptaujā vairākums izteicās pret kņaza Vladimira 25 metrus augstas statujas izvietošanu Zvirbuļu kalnos, tāpēc pašvaldībai jāmeklē jauna vieta. Maskavai cenšoties izrādīt tās ciešo saikni ar kņazu Vladimiru, Kijeva mēģina pārcirst šo saikni. “Ukrainas valdība mēģina uzdot kņazu Vladimiru par savējo,” intervijā “MT” paziņojis ukraiņu vēsturnieks Aleksandrs Karevins, piebilstot, ka daudzi cilvēki Ukrainā izvairās atklāti runāt par šo tēmu. Ukrainas pareizticīgo baznīcas Kijevas patriarhātu, kas kopš 1992. gada ir šķirts no Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta, vada patriarhs Filarets. Dažu vēsturnieku ieskatā Krievijas valdība, rīkojot plašas svinības par godu kņazam Vladimiram, cenšas uzsvērt Krievijas saknes Kijevas Krievzemē, lai mēģinātu ideoloģiski atdalīt Kijevas Krievzemes vēsturi no Ukrainas vēstures. Krievijas patriarhs Kirils paziņojis, ka senajās hronikās nav pieminēta Baltkrievija, Krievija vai Ukraina, bet viena visaptveroša “Krievu pasaule”. Analītiķi atzīmē, ka senajās hronikās pieminēto apzīmējumu “Krievu pasaule” pārņēmuši Kremļa propagandisti informācijas karā pret Ukrainu un citām valstīm.
