Čikāga. Milvoki. Latvija 0
No Amerikas, Kanādas, Anglijas, Īrijas, Austrālijas, varbūt pa kādam pat no Meksikas, un – Latvijas. No tik dažādiem kontinentiem un zemēm jūlijā Milvokos tautiešus pulcēja XIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ASV. Esmu kopā ar īpašo svētku viesi – jaukto kori “Ogre”.
Būt īpašam nozīmē sniegt svētku vienīgo individuālo koncertu, dziedāt īpašu solo daļu garīgās mūzikas koncertā ar tik grūtu repertuāru, kādu apgūt korim līdz šim vēl nebija nācies, vieniem pašiem muzicēt ekumeniskajā dievkalpojumā, mūsu jauktā kora puišiem apgūt arī vīru kora repertuāru un, protams, būt visur, kur dzied.
… Čikāgas lidostā nelāgs pārsteigums. Ak šausmas: diriģenta Jāņa Zirņa tērpu maiss sabojāts, Dziesmu svētku uzvalks sasmērēts, un… pazudis viņa čemodāns ar personiskajām mantām, kā arī zālēm. Lai dabūtu līdzīgas Amerikā, ne pa jokam nopūlas Čikāgas latviešu dakteri, par ko viņiem milzu paldies.
Čikāga pusotru mēnesi slāpst 40 gadus nepiedzīvotā tveicē – termometra stabiņš sasniedz gandrīz 40 grādus pēc Celsija, Kolorādo kalnos deg meži, pludmalē Mičiganas ezera krastā svilst pēdas, vai visa pilsēta dzīvo strūklakās, jūk prātā kondicionieri un saldē kā traki, labības rugājiem līdzīgais mauriņš Ciānas draudzes nama priekšā smaržo kā tikko pļauts siens, un tu apskaud balto vali Čikāgas okeanārijā. Kā reiz teicis Ziedonis – kukainīt, re, kā saule spīd…
Pa Čikāgu ejot, galva jāatmet atpakaļ un deguns jādur tieši debesīs, kurp sliecas arhitektūras un dizaina pērles – viegli, gaisīgi debesskrāpji. Fasāžu stikli laistās zilos, melnos un violetos toņos. Bet naktīs – īpaši no kuģīša Mičiganas ezerā un 45 metrus augstā Ferri panorāmas rata skatoties – mirdz desmit varavīksnes krāsās raibu raibos zibšņos kā impresionistu milzu gleznā, jo Čikāga gar Mičiganas ezeru izstiepusies 45 jūdžu garumā.
Krāšņas strūklakas, pēc Pikaso un citu slavenu mākslinieku metiem darinātas skulptūras skvēros, uz debesskrāpju jumtiem zili baseini un zaļi augu klāji. Ezeru no pilsētas atdala plata parku josla, kur ar likumu aizliegta jebkāda būvniecība. Čikāga pat svelmē elpo kā dārzs! Amerikā netrūkst zemes un arī katras ģimenes mājai priekšā plašs zāliens. Te valda likums – lai dabūtu pilsētas atļauju mājas būvēšanai, vispirms parādi, kur stādīsi koku.
Iepretim Tūkstošgades parkam ragus izslējusi ietvē stingri nostājusies… bronzas govs. Kā stāsta leģenda, tieši uz šā lopiņa kamiešiem 1871. gada ugunsgrēkā nests ūdens. Čikāgas zaļums lielā mērā ir pilsētas divu mēru – tēva un dēla Deiliju – nopelns, kuri pa abiem kopā viens pēc otra valdīja 50 gadus.
Kā melna čūska cauri Čikāgai vijas upe, kuras dabiskais tecējums novirzīts uz pretējo pusi – lai nepiesārņotu Mičiganas ezeru, straumi pagrieza uz Misisipi. Viens no retajiem gadījumiem pasaulē, kad jau 20. gadsimta sākumā inženieriem izdevies izmainīt upes gultni. Mičiganas ezeram aizsalstot trīs pēdu dziļumā, dzelzs tilti pār melno upi cits pēc cita paceļ ragus pret debesīm, paverot ceļu jahtām no Mičiganas ezera uz ziemas mītnēm. Bet kuģu piestātņu līmenī, vērīgāk ielūkojoties, tumšākās iebrauktuvēs var pamanīt vēl vienu – pazemes – pilsētu ar lieliem komunikāciju un transporta piegādes ceļiem.
Centra torņos jeb pilsētas cilpā aiz stiklotajiem logiem slēpjas biroji, bankas, lielās biržas. Pāri upei ziemeļu pusē stiklotajos debesskrāpjos atrodas privāti dzīvokļi, dārgs prieks, ko var atļauties turīgais slānis, sporta zvaigznes, televīzijas dīvas, un, ko tur slēpt, šāda debesskrāpja 18. stāvā mīt arī pats Čikāgas latviešu organizāciju vadonis Jānis Vilciņš. Kā viņš stāsta, pat mērenā vējelī nedomā vērt vaļā balkona durvis, brāzma tās izraus no rokām.
Kā plata laipa Čikāgas ezerā stiepjas “Navy Pier” – 915 metrus garš un 120 metrus plats kādreizējais kara flotes muliņš – promenāde ar karuseļiem, atrakcijām, visdažādākajiem restorāniem un citām izpriecām. Sešdesmitajos gados te varēja baudīt visdažādāko nacionālo kultūru un virtuvi, un, kā atceras Čikāgas “piecītis” Armands Birkens, īpaši iecienītas bijušas Ziemassvētku ābolmaizes, ko cepa latviešu kundzes.
Pēkšņi uznākošo vētru un aso viļņu dēļ Mičiganas un ar to saistīto četru pārējo Lielo ezeru dzelmē nogrimis ļoti daudz laivu, kuģu un arī pa kādai lidmašīnai, jo še savulaik apmācīja pilotus, kā pacelties no kuģiem. Aukstā kara laikā, kad bija gatavi pat PSRS uzbrukumam, ezera malā, kur tagad pludmale, atradusies pretgaisa raķešu bāze “Nike” (sporta zīmols kurpēm radies pēc tam). Gulējām pludmalē, bet turpat aiz sētas iežogojumā raķetes, atceras Jānis Vilciņš.
Čikāgu no augšas var redzēt, uzbraucot tornī “Willis Tower”, kas līdz 2008. gadam ar saviem 442 metriem bija augstākais pasaulē. Par 15 dolāriem lifts vienā minūtē uzrauj 103. stāvā. Stāsta, ka arhitekts Brūts Greiems un inženieris Fazlura Khana torņa ideju raduši, liekot citu virs citas deviņas slaidas cigaretes. Čikāgas ielas mirdz kā uguntiņas lidostas skrejceļos, bet nervu pakutināšanai vari iziet kādā no vairākiem uz āru izvirzītiem stikla balkoniem. Prāts saka: sper soli droši, bet iekšā kņudina: no lidojuma brīvā kritienā lejup šķir tikai stikla grīdiņa… Skatu paverot tālāk, pāri Mičigana ezera plašajam zilumam var samanīt Indiānas štatu, bet vēl tālāk – Kanāda.
Čikāgas Mākslas muzejā, kurš pēc Modernā spārna uzcelšanas 2009. gadā kļuvis par otru lielāko Amerikā, var iegrimt izcilu mākslas darbu pasaulē – Šagāls, Pikaso, Monē, van Gogs, Rotko, impresionisti un modernisti. Pēkšņi manu skatienu aptur paraksts zem bildes – “Vija Celmins, american, born in Latvia 1938”. Ieraugot te pasaulē zināmākās latviešu mākslinieces gleznotu salu okeānā, kur izmēģināja atombumbu, ir tikpat sirreāla sajūta, kā Vašingtona bulvārī pastaigājoties un pļāpājot pēkšņi izdzirdēt nepazīstama kunga vaicājumu skaidrā latviešu valodā – vai tikai neesat no Zirņa kora? Izrādās, svešinieks mūsu diriģentam rada.
– Ei, vai 21 gads jau ir? – pie slavenākās Čikāgas blūza kafejnīcas kičīgu divstāvu ēku kvartālā pēc skata mūsu pulciņa jaunākos aiztur melnīgsnējs apsargs. Tomēr, piemiedzis aci, visiem atver durvis uz dienvidnieciskā azartā pulsējošu ritmu pārpildītām divām zālēm. Tiklīdz vienā zālē grupa beidz spēlēt, ap gariem koka galdiem sasēdusī publika tver savus šķīvjus un dzērienu kausus un traucas ieņemt vietu otrā, jo tūlīt spēlēs nākamā. Tovakar uzstājas viens no slavenākajiem blūza meistariem Lindsejs Aleksanders. Platu smaidu, baltos zobus melnajā sejā zibinādams, viņš ar savu ģitāru pienāk tik tuvu, it kā dziedātu tikai tev. Un nav vairs nekādu šaubu, ka Čikāga ir īsta blūza un džeza pilsēta.
Mūs kā jau ciemiņus brīdina – turies uz ziemeļiem. Jo dienvidos ir bīstami. Čikāgas avīzēs pilsētas kartē ar sarkaniem punktiņiem atzīmēti kriminogēnie rajoni. Lielākoties tajos dzīvo afroamerikāņi. Bandu cīņās par narkotiku tirdzniecības vietām lodes trāpa arī nejaušiem cilvēkiem uz savu māju lieveņiem. Nelabvēlīgās vides dēļ arī latvieši pārdod mājas, īpašumus un pakāpeniski pārvācas uz dzīvi arvien tuvāk pilsētas centram.
Bet, ja nav atrasts īsākais ceļš uz galamērķi – Zinātnes un rūpniecības muzeju, jāmēro garākais, nedaudz skarot “neieteicamā” kvartāla stūri. Vēl lāgā neesam attapušies, kur pilsētas vilciena līnija virszemē iznesusi, kad no ielas pretējās puses atskan melnādaina policista sauciens un nepārprotams žests – ei, to foto no pleca nost, tūlīt somā, marš uz busu! Iecerētais gājiens caur parku gaišā dienas laikā, viņaprāt, tūristiem bīstams…
Vairāku stāvu muzejā pa īpaši izveidotām šaurām, veclaicīgām, bruģētām ieliņām var izstaigāt pārsimt gadus seno Čikāgu, aplūkot mākslīgu tornado, pataustīt 1903. gadā radīto brāļu Raitu lidmodeli, ieslīgt īstā lidmašīnas “Boeing 727” krēslā un pieskarties pirmā ap Mēnesi apriņķojušā pilotējamā kosmosa kuģa “Apollo – 8” vadības modeļa vēsajai virsmai. Amerikāņu zinātnes vēsture, nākotne, fantāzija un sapņi. Apakšējā stāvā lielais lepnums – kā milzu zaļa līdaka no viena telpas stūra līdz otram izstiepusies 1944. gadā sagūstītā vācu zemūdene “U505” ar slepeno šifrēšanas iekārtu “Enigma”. Čikāgas muzejā šī zemūdene esot tāpēc, ka par operāciju atbildīgais amerikāņu kuģa kapteinis bijis čikāgietis.
Bet, nolaižoties no kosmosa uz zemes, būtiski aptvert, ka veikalā nekas nemaksā tik, cik maksā. Norādītajai cenai tūrists savā galvā var pieskaitīt vēl 10 procentus, ko Amerikā dēvē par pirkuma nodokli, galīgo summu tik un tā viņš ieraudzīs pie kases.
Ciānas draudzē
Tieši Čikāgā 1954. gadā pirmo reizi Amerikā notika latviešu Dziesmu svētki. Pie latviešiem Ciānas draudzē, kas ir trešā visvecākā Amerikā tūlīt aiz Filadelfijas un Bostonas un nupat nosvinējusi 115. dzimšanas dienu, atjaunotās Latvijas laikā viesojušies visi Latvijas prezidenti un daudzas mākslas izcilības. Ko tur slēpt, “Ogri” gaida izlutināta un zinoša publika.
… Tik smeldzīgas, neierastas harmonijas – tā par dziesmu “Klusuma bērns” man saka Čikāgas vīru kora diriģente Māra Vārpa. Bet – dziesmā vai visa komponistes Agnetas Krilovas dzīve.
Izjusts skanējums todien Paula Dambja dziesmai “Burvju lokā” – tā veltīta Guntai un Jānim Plostniekiem Filadelfijā. Arīdzan “Jāņuvakaram” ir īpaša aura līdz ar Jāņa Zirņa stāstu, kā, pirmo reizi esot virsdiriģentam, viņš vēlējies diriģēt tieši šo dziesmu. Ciānas draudzes saimniecības pārzinei asaras acīs, sakot, ka pēdējo reizi Lūcijas Garūtas “Lūgšanu” esot dzirdējusi pirms 60 gadiem. Kad cits pēc cita publikā teic, ka sen te nav dzirdēta tradicionāla, no sirds izdziedāta latviešu mūzika, apjaut – klausītājus izdevies aizkustināt. Viņu vidū arī kāda leģendāra ģimene. Čikāgas “Daugavas vanagu” priekšsēdis Oļģerts Cakars un viņa dzīvesbiedre Marta Lamberte-Cakare. Būdama jauna medmāsiņa, viņa aprūpēja badastreiku pieteikušos latviešu leģionārus, kad Zviedrija viņus gatavojās izdot Padomju Savienībai. Paldies, ka jūs te bijāt, teic 92 gadus sirmā kundze, uz Milvokiem jau mēs ar vīru neaizbrauksim…
Reizi piecos gados
No Čikāgas pusotras stundas brauciena attālie Milvoki amerikāņu izpratnē ir maza rūpniecības pilsēta. Taču – ar savām pērlēm. Pašā Mičigana ezera krastā, kā balts putns sakļāvis lidojumam spārnus, slejas Mākslas muzejs ar atjaunoto galeriju un spāņu arhitekta Santjago Kalatravas projektētu plašu vestibilu. Muzejs veidots plūdlīnijās, stiklā, gaisīgs un viegls. Jumts atveroties un aizveroties maina savu formu un atgādina kuģi, kas paceļ zēģeles.
Milvoki izsenis bijusi alus brūvētāju galvaspilsēta. 19. gs. še ienākušie vācieši Pabsts, Blats, Šlits un Millers padarīja Milvokus slavenus. Šie alus magnāti bija aktīvi filantropi, tagad viņu pilīs atrodas bibliotēkas un mākslas galerijas. Par veiksmīgo Milvoku aldari jūras kapteini Frederiku Pabstu atgādina viņa savrupmāja – lepna pils ar kamīniem katrā istabā, sarkankoku, zelta un sudraba galda piederumiem – un viņa vārdā nosauktais teātris. Jā, tieši Milvoku teātros notiek Dziesmu svētki, kurus svētku rīkotāji, saujiņa latviešu, aizrunājuši jau pirms četriem gadiem. Jūlija sākums izvēlēts tādēļ, ka vasarā tūlīt pēc Neatkarības dienas šeit nekas nenotiekot, vienīgi tradicionālais “Summertime” festivāls.
Nejaušā sakritība, ka latviešu Dziesmu svētki Milvokos sākas Amerikas neatkarības dienā, 4. jūlijā, liecina, cik cieši savijušies Amerikas un Latvijas likteņi. Mūsu sagaidītāja Milvokos Māra Zepa ved ciemos pie sava kaimiņa Skota, kurš 3. jūlijā allaž rīko atvērto durvju dienu vai visiem 28 stāvu debesskrāpja iemītniekiem un draugiem… Daži rotājušies ar garām papīra puķu virtenēm Amerikas karoga krāsā, galdā cienasts, uz letes vīns. Mums jāuzdzied kaut kas latvisks – kā simboliska pateicība par iespēju baudīt veselu stundu garu un krāšņu valsts svētku salūtu no Mičigana ezera. Starp citu, Skota vecmāmiņa Emīlija cēlusies no pašiem pirmajiem Viskonsinas latviešiem, kas Amerikā ieradās 19. gadsimta beigās.
Mūsu opernamam pēc gara līdzīgais Pabsta teātris laistās zeltā un samtā. Dziesmu svētkus atklājot, skan Amerikas un Latvijas himnas. Ar savu klātbūtni pagodinājis Viskonsinas štata senators Herbs Kols, kurš teic paldies par iespēju visai Milvoku sabiedrībai tuvāk iepazīt latviešu kultūru. Amerikāņos un kanādiešos neaizgājusī, valodu saglabājusī latvietība lūdz vēl un vēlreiz nodziedāt Norveli, klusu nakti, zaļu zāli… Izjustā skanējumā krietnu artavu devis Aivara Opincāna vadītais meža darbinieku vīru koris “Silvicola” no Latvijas, un savu roku te pielicis arī diriģents Ēriks Derums, viens no Latvijas labākajiem kormeistariem, par kuru teic, ka viņš patiesi pazīstot vīru balsis.
Pirmo reizi būdama latviešu Dziesmu svētkos viņpus okeāna, ar prātu sen apzināto tautas atšķirto riecienu izjūtu līdz katrai drupatiņai un nervu galam. Milvoku lielajā zālē 4000 skatītāju, uz skatuves pustūkstotis dziedātāju. Tu dziedi Tālivalža Ķeniņa dziesmu, bet orķestrī spēlē viņa dēls diriģents un čellists Juris Ķeniņš no Kanādas. Jurjānu Andreja “Tēvijā” kopā muzicē Milvokos slavenā mūziķu Brusubāržu dzimta – pie pults Ernests Brusubārdis III, Milvoku simfoniskajā orķestrī vijoli spēlē viņa dēls Ernests Brusubārdis IV, bet solo lūgsnā mirdz diriģenta dzīvesbiedre, dziedātāja Indra Brusubārdis. (Kā smejies, Brusubāržiem nav nekāda sakara ar Brigaderes karali Brusubārdu un princesi Gundegu, bet romiešu cipars pie uzvārda tādēļ, ka katrā paaudzē vecākajam dēlam liek vārdā Ernests.)
Uz svētkiem latvieši sabraukuši koriem, kopām, pa vienam un ģimenēm. Pirms noslēguma kopkoru koncerta Milvoku lielajā teātrī divas “Garezera” meitenes pagriež galvas uz vīru rindu pusi un iesaucas: re, kur opis! Milvoku universitātes profesors Jānis Inveiss (attēla vidū ar ģimeni) koros vai visu mūžu, bijis leģendārā “Kalēja” sastāvā. Viņa dēls dzied basos, mazdēls baritonos, divas mazmeitas soprānos, vedekla altos… Trūkst tikai tenora balss kā man, pasmaida sirmais kungs. Dziesma ir viņa tāpat kā daudzu citu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Kad Ņujorkas latviešu kora dziedātājs Valdis Viņķelis uz mēģinājumiem pa pilsētu mēro vairāk nekā 100 kilometru, dažs labs jautā – ei, vai traks? Taču arī Latvijā zinu ne vienu vien, kas no Siguldas brauc uz Rīgu, bet no Rīgas – uz Ogri, jo grib dziedāt tieši tajā korī un pie tā diriģenta.
… Sv. Jāņa katedrālē ar augstām velvēm, krāšņām vitrāžām un brīnišķīgu akustiku garīgās mūzikas koncertā latviete no Kanādas man pēkšņi jautā – cik liels ir “Ogres” koris? Piecdesmit cilvēki?! Un viņi (svētku rīkotāji) var atļauties jūs tā lidināt? Uzzinājusi, ka esam atlidojuši katrs par savu pustūkstoti sūri grūti krātu latiņu (vienīgi par iespēju ierakstīt disku paldies “Latvijas dzelzceļam”), viņas acīs parādās neviltota cieņa un atzinība: kāds milzu darbs ieguldīts… Pavaicāju: jūs esat mūziķe? Nē, mācītāja no Kanādas.
Droši vien 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks lauzt iesīkstējušo priekšstatu par nabaga latviešiem šeit, Latvijā, un bagātajiem latviešiem tur, Amerikā. Arī viņpus okeānam tāpat kā šaipus nevalda nekāda vienlīdzība. Milvokos turīgākie par 200 dolāriem noīrējuši numuriņus turpat “Hyatt” viesnīcā, kur svētku galvenā mītne, laukā plīvo Latvijas karogi un iekšā mutuļo dzīve. Tirdziņa zālē pārdod lina galdautus un segas, Latvijā darinātās dzintara rotas (maksā no 100 līdz 1000 dolāriem), var nopirkt Lielvārdes jostas par 130 dolāriem un lielus “Lāču” maizes klaipus par 15. Ir tādi, kas izvēlējušies attālāku viesnīcu par 100 dolāriem diennaktī un vēl lētākas, bet mēs esam pateicīgi, ka mums izmaksātas Milvoku universitātes kopmītnes. Starp citu, koncertu un sarīkojumu biļetes maksā no 25 līdz 35 dolāriem.
Svētku laikā leģendāro “Čikāgas piecīšu” pēdējais koncerts. “Hyatt” viesnīcas lielā zāle tik pārpildīta, ka jāienes papildkrēsli. Armanda Birkena neatkārtojamais balss tembrs man atgādina tik sen pirmo reizi izdzirdēto patieso vienkāršumu pretstatā padomju estrādes patosīgumam un samākslotībai. Armands Legzdiņš sprēgā par dziedātājiem, kas balsis loka, diriģentus moka un smeķē latviešu alu, brūvētu īpaši svētkiem. Rakstnieku rītā Juris Kronbergs izsaka dziļi patiesu domu, latviešus nosaucot par aizmāršīgo paaudzi, kas novecoja, bet aizmirsa pieaugt. Tāpēc ir kas dziļi aizkustinošs, kad kopā ar “piecīšiem” par maziem latvju bērniem, izkaisītiem pieaugušo pasaulē, dzied arī Milvoku Oskara Kalpaka latviešu skolas bērni (viņu vidū arī četri no Lorijas Vudas mūzikas skolas Latvijā) un “Detroitas auseklīša” mazie dejotāji pēc “Iļģu” koncerta, ieraudzījuši ielās kādu no folkgrupas mūziķiem, sajūsmā kā traki sauc un rāda ar pirkstu – re, re, kur Iļģis! Bet “Labvēlīgā tipa” spēlētā ballīte sit tik augstu vilni, ka otrā dienā uz Dziesmu svētku koncertu Pabsta teātrī atnākušie amerikāņi runā par latviešu “big party”. Starp citu, uz cilvēkiem latviešu tautastērpos ielās izbrīnītām acīm neskatās neviens vietējais.
Atvadoties Čikāgas latvietim Ernestam Brusu- bārdim III, svētku mūzikas nozares vadītājam, acīs tikko manāms valgums. Pēc dažām dienām Latvijā klāt viņa pateicības vēstule: “Jūsu dziesmas vēl ilgi skanēs klausītāju atmiņās, arī amerikāņu kolēģi bija priecīgi pārsteigti par lielisko sniegumu.”
Bet, atgriežoties Rīgā, lidostā uz bagāžas lentes gaida arī kāds koferis ar divām pilnām balzama pudelēm un diviem klaipiem “Lāču” maizes. Ceļojuma sākumā noklīdusī mantība atradusies.
Fakti
• Čikāgā dzīvo trīs miljoni cilvēku, kopā ar 20 priekšpilsētām astoņi miljoni. Latvieši – septiņi tūkstoši.
• 59 gadus Čikāgā skan latviešu radioraidījumi, 36 gadus iznāk mēnešraksts “Čikāgas Ziņas”.
• 2012. gada jūlijā Milvokos Dziesmu svētki notika trešo reizi (pirmo reizi 1955. gadā, otro – 1983. gadā).
• Dziesmu svētku dalībnieku skaits Milvokos – 1200.
• Vispārējie latviešu dziesmu svētki ASV notiek reizi piecos gados.
• Milvokos dzīvo viens miljons cilvēku. Latvieši – 2,7 tūkstoši.
