Guntis Ščerbinskis par deputātu tviterī: Vai zobus izsist ir norma? 10
Negribēju ticēt, kad viens iestādes vadītājs man sūdzējās par kāda ministra padomnieka rupjo attieksmi, darba sanāksmes laikā piedraudot “nepaklausīgos” kolēģus “izdr*** ar zarainu mietu”. Tomēr, redzot, kas notiek publiskajā telpā, kā saka, pat pie ieslēgtiem mikrofoniem, jebkuras ilūzijas par tikumiem politiskajā un publiskās pārvaldes ķēķī pagaist.
Atklāti sakot, uz šīm pārdomām mani rosināja ne tik daudz iepriekšminētā sūdzība, jo saprotu, ka mēdz būt dažāda rakstura, kultūras līmeņa un temperamenta cilvēki. Atkarībā no sasniedzamajiem mērķiem un izpratnes par to, kā tie sasniedzami, cilvēks izvēlas savu uzvedības modeli. Negribu liekuļot, darba sarunu karstumā var pasprukt arī pa kādam biezākam vārdam. Bīstamība ir citā, proti, ja brutāls un agresīvs uzvedības modelis tiek kultivēts sabiedrībā.
“Neprotam nopirkt ne tankus, ne vilcienus, ne auto policijai? Visiem, kas šos pasūtījumus pieņēma, vajadzētu zobus izdauzīt un no darba padzīt,” tā Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš (“Saskaņa”) pagājušajā nedēļā sociālajā vietnē “Twitter” reaģēja uz ziņu par neskaidrībām policijas auto iepirkumā. Redzam, ka savā vēstījumā augstākā likumdevēja pārstāvis bez jebkādas kautrēšanās mudina uz vardarbīgu izrēķināšanos ar konkrētiem, viņaprāt, atbildīgajiem. Tāpat deputāts un jurists Elksniņš demonstrē atbalstu linča tiesas principam, jo savu “spriedumu” jau pasludina pirms lietas apstākļu noskaidrošanas. Ja tiešām šīs ir vērtības, kuras aizstāv Saeimā visplašāk pārstāvētā politiskā spēka deputāts, bažām ir pamats.
Kā redzams, ne partija, ne darba devējs – Saeima – Elksniņam nav likusi ne šo bezatbildīgo “pērli” izdzēst, ne arī atvainoties par to sabiedrībai. Tātad deputāts var ne tikai izaicinoši uzvesties, bet arī uzspļaut tādiem “papīriem” kā, piemēram, deputāta ētikas kodekss. Citēju: “Deputāts publiskos izteikumos izvairās no vārdiem, žestiem un citādas rīcības, kas var būt aizskaroša, kā arī nelieto apvainojošus vai ar Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus” (Ētikas kodeksa 7. punkts) un “Deputāts ir pieklājīgs pret Saeimas, citu valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem un ikvienu sabiedrības locekli” (20. punkts). Ja Saeimas Ētikas komisija Elksniņa mudinājumā izdauzīt zobus pāris ierēdņiem nesaskata minēto normu klaju pārkāpumu, jāsecina, ka šāda politiskā retorika tiek vispārīgi akceptēta.
Elksniņa rīcība, protams, jāskata plašāk, ne tikai dažu Ētikas kodeksā formulētu punktu kontekstā. Šāda veida deputāta izpaudumi vairo neticību politiķu vai pat veselu institūciju ieinteresētībai ierobežot naida runu un vairot iecietību sabiedrībā. Vismaz tādi mērķi ir deklarēti. Bet varbūt tā ir tikai tukša muldēšana.
Jāpiekrīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša Mārtiņa Mita savulaik teiktajam, ka politiķa vārda brīvības izpausmei ir īpaša dimensija, jo tam ir jāpauž savs argumentēts viedoklis un jāvirza valsts kāda konkrēta attīstības modeļa virzienā. Gribas ticēt, ka neviena mūsu politiķa vai politiskā spēka vīzijā nav Latvija, kurā problēmas tiek risinātas brutālas vardarbības ceļā. Drīzāk te runa ir par politiķa vēlmi piesaistīt sev uzmanību jebkuriem līdzekļiem. Un cik grūti ir pretoties kārdinājumam, ja tauta prasa asinis. Protams, populisms nav aizliegts. Tomēr uz politiķiem un, jo sevišķi amatpersonām, attiecas noteikums, ka arī populismam jābūt atbildīgam, un robežas, kas jāievēro.
