Cik vērta ir tava trofeja? Svarīgi padomi trofeju pareizā sagatavošanā 0
Par medībās piedzīvoto atgādina ne tikai atmiņas, kas ik pa laikam uzplaiksnī mūsu, mednieku, atmiņās. Tās ir arī medību trofejas, kuras īpaši sagatavojam un glabājam. Turklāt tās palīdz novērtēt dabas krāšņumu. Kā attīstījusies medību trofeju kultūra, un kas jāņem vērā, trofejas sagatavojot?
Mazliet vēstures
Medību trofeju kultūra Latvijā un pārējās Baltijas valstīs īpaši tiek kopta kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Līdz tam par lielāko guvumu medībās tika uzskatīta “gaļas kule”, uzskata Medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas (CIC) eksperts Jānis Censonis.
Toreizējais Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Medību saimniecības daļas vadītājs Andris Vulfs kopā ar lietuviešu kolēģi bija aizbraukuši uz Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Lietuviešu kolēģis uz izstādi bija aizvedis arī medību trofeju – ragus. Mājupceļā raisījās sarunas un tika nolemts medību trofeju izstādes rīkot arī Baltijas valstīs. Pirmā izstāde notika Viļņā. Otrā Tallinā. Kopš otrās Censoņa kungs kā eksperts un trofeju vērtētājs piedalījies visās izstādēs. Šādas izstādes rīkoja līdz pat 1996. gadam. Rīgā izstādes gan nenotika, bet Babītē, jo trofeju izstādīšanai nepieciešamas lielākas telpas.
Sākotnēji mednieki nekorekti zāģēja galvaskausus, kauls nebija balināts. Ādu bija pavisam maz. Taču situācija strauji uzlabojās, un mednieki mācījās. Izstādēs varēja aplūkot pa 1200 trofeju eksemplāriem. Pamatā tie bija staltbriežu, stirnāžu un aļņu ragi. Tās arī ir skaistākās un saprotamākās trofejas. Tika apmācīti arī vērtētāji.
Izstādes rīkoja arī Mednieku un makšķernieku biedrība un tās nodaļas visā Latvijā. Šobrīd izstādes notiek daudzos Latvijas novados. Trofejas tiek vērtētas, un pēc tām var spriest par to, kā attīstās medījamo dzīvnieku populācija un kā mainās mednieku attieksme pret medījumu. Ir gadījumi, kad mednieki paši vainojami pie tā, ka guvums ir tālu no cerētā. Piemēram, mednieki žēlojas, ka mežakuiļu ilkņi pat gados vecākiem kuiļiem mēdz būt nelieli. “Visticamāk, vainojama pārmērīgā piebarošana. Ilkņi ir mežacūkas darbarīks, kas jānodarbina. Taču, ja sile pie barotavas vienmēr pilna un nav jāpiepūlas, plēšot saknītes un “arot” zemi, ilkņi attīstās mazāk. Līdzīgi, kā tas ir mājas cūkām,” uzskata Censoņa kungs.
Medniekiem iesaka ievērojamākās trofejas fotografēt, kaut ar mobilajiem tālruņiem, rādīt un stāstīt par tām bērniem, mazbērniem, izglītojot par dabu un tās vērtībām, par medību procesu kā tādu.
