Drīkst, bet nevajag. Apdzīšana uz Tukuma ceļa, kas aiznesa divu cilvēku dzīvības 6
Pirmdien, 13. septembrī, uz autoceļa Jelgava–Tukums (47. kilometrā) 1977. gadā dzimis vīrietis ar automašīnu “VW Golf Variant” veica apdzīšanas manevru. Apdzenot “VW Sharan” pa labo pusi, automašīna uzbrauca uz ceļa nomales, kur to sanesa, un auto ieslīdēja pretējā braukšanas joslā, kur notika sadursme ar “Mercedes Benz ML280”, ko vadīja 1954. gadā dzimis vīrietis. Negadījumā bojā gāja “VW Golf” vadītājs un pasažiere, 1990. gadā dzimusi sieviete.
Noteikumu pārkāpuma šeit formāli nav. Drīkst apsteigt (vai “apbraukt”, nevis “apdzīt”, kā teikts policijas ziņā; apdzīšana, pēc likuma, ir manevrs, kas saistīts ar iebraukšanu pretējā virziena joslā) pa labo, ja tas tur, ceļa viducī, ir ieslēdzis kreisā pagrieziena signālu un sācis pagrieziena manevru (ar to beigu daļu tā sarežģītāk, kaut ko jau sācis šis ir, bet…). Drīkst. Bet nevajag. Apmale ir viltīga. Par to pārliecinājušies daudzi un sen. Vairākumā gadījumu gan ne tik traģiski. Reče, kur daži pagātnes notikumi.
Pieauguša, gudra, inteliģenta cilvēka, turklāt it kā teicama autovadītāja (uzvaras tālaika amatieru rallijos) pašironijas pilns stāsts par to, kā uz vāka tika apgāzts pavisam jauns žigulis.
“Steidzamies uz Tallinu. Pabrokastot neesam paspējuši, bet sieva visas nepieciešamās sastāvdaļas maisiņā sabāzusi un nu, aizmugures sēdeklī iekārtojusies, gatavo mielastu. Šoseja aiz Baltezera tukša un taisna kā aerodroma skrejceļš. Dzirdu – Gvido, nokodies! Pagriežos, iekožos šķiņķmaizē tā krietni, līdz ausīm, griežu galvu atpakaļ – priekšā grāvis. Rauju stūri, nošņirkst grants, un tālāk ziemeļu virzienā pēc krietna blīkšķa, dzirksteles šķiezdami, aizšļūcam vēkšpēdus…”
Pēc daudziem gadiem rīta agrumā tukšā un klusā Bolderājas šosejā pētu pavisam svaigas avārijas pēdas. Te ir līdzīgs sižets. Arī pilnīgs “solo variants”. Ne ļaunu ārēju spēku, ne sliktu laika apstākļu, ne pārgalvīgas ātruma pārsniegšanas. Vienkārši mazliet miedziņš nāk un gribas kafiju. Termoss ir blakus sēdekļa atzveltnes kabatā. Rumpis pa labi pagriežas kopā ar kreiso roku, kas vientuļa palikusi stūres rata augšpusē, un auto mazliet novirzās uz alejas liepu pusi. Tikai mazliet, faktiski briesmu vēl nav nekādu. Bet ir izbīlis. Maigas, pakāpeniskas virziena korekcijas vietā – rāviens. Turklāt reizē ar gāzes atlaišanu vai pat bremzēšanu, kas – kā viena, tā otra – atslogo auto pakaļējos riteņus un padara to pārlieku pagriežamu. Nu jau ir īstas briesmas, jo kreisais grāvis nāk pretim vēja ātrumā. Precīzu korekciju neiespējamu padara tas, ka kreisā roka joprojām stūrē viena (labajā taču kārotais termoss!!!), stūre tiek vēlreiz – uz otru pusi – “pārgriezta”, un kaucoša slīde nes sāniski grāvī. Jumts. Labi, ka kokam garām un siksnas bija aizsprādzētas. Termoss lanckās, bet cilvēks vesels. No fordiņa gan maz kas lāpāms palicis pāri.
Apmales ir bīstamas, kaut cik ātrai braukšanai lietojamas tikai galējas nepieciešamības (kāds dulls pretimbraucējs tavu joslu pēkšņi okupējis, piemēram) gadījumā – kad beidzot to ielāgosim? Pat bez slīdēm bīstamas, jo var šķiest šķembas un kādu stiklu izsist, jo var slēpt asu akmeni, pret kuru riepu pārsitīsi. Un tā negribēti asā virziena maiņas iespēja ir ļoti liela, ja vien neesi patiešām prasmīgs stūrētājs, kurš vienroku vaļības neatļaujas gandrīz nekad, ja spēj šādā manevrā saglabāt vienmērīgu vilkmi, kura vienīgā precīzu stūrēšanu var nodrošināt.
Riskē, vecīt… Ko iegūsti? Dažas sekundes? Puicisku kaifu? Padomā labāk, ko vari zaudēt.
