*** 22
Kad 1990. gada ziemā neapkurinātā Augstākās tiesas koridorā es lasīju sava tēva čekas lietu, atklāju sev nezināmu Latviju Otrā pasaules karā. Es iedomājos tēvu, slikti ģērbušos un vienmēr nepaēdušu, ejam pa Ventspils ielām. Bileskalns bija ventspilnieks, zināja tur katru zvejnieku, katru laivu, katru mašīnu, katru izpalīdzīgu cilvēku. Viņš iesaistījās Latvijas Centrālās padomes organizācijā jau 1943. gadā. Kā jau ventspilnieks viņš organizēja nelegālu bēgļu laivu ceļu uz Gotlandi, Zviedriju. LCP bija latviešu politiskās un intelektuālās elites pretestības organizācija, kas protestēja pret abām okupācijas varām – gan padomju, gan nacistu. Tēva darbība bija nelegāla arī vācu okupācijas laikā. Vienu reizi vācieši viņu pieķēra un arestēja, bet no vāciešiem viņš tika vaļā, pierādot, ka viņš nav viņš. Draugiem tēvs pēc tam pravietiski teicis, ka vācieši esot stulbi, bet krievus apmānīt būšot grūtāk. Pilnīgi skaidrs, ka tēvs dažreiz tikās ar Rihardu Zandi 1944. gadā. Viņiem bija dažādi pienākumi LCP organizācijā, bet viņi labi pazina viens otru. Čekas pratināšanā Bileskalnam prasīja par Rihardu Zandi. Tajā brīdī man sasējās viens no “Lietus un vēju” mezgliņiem.
Interesanti, pret viņiem cēla apsūdzību kā pret angļu un amerikāņu spiegiem jau kopš 1943. gada. Tas nozīmē, ka čeka viņus apsūdzēja par sadarbību ar saviem sabiedrotajiem kara laikā, ignorējot, ka šie cilvēki taču pretojās vācu okupācijai.
***
Vēl kāda detaļa. Leonīds Siliņš, LCP galvenais aģents, kas visvairāk braukāja ar laivām uz Zviedriju, man teica: Zviedrijā diezgan ātri saņēmuši ziņas, ka Bileskalns ir nošauts aresta brīdī. Skrējis pa mežu, un uz viņu šāvuši. Mamma stāstīja, ka viņai čekā parādījuši tēva cauršauto portfeli. Tēvs tolaik strādāja par darbu vadītāju celtniecībā, pēdējais objekts bija sporta zāle ar tenisa kortiem pie vācu ģimnāzijas, viņi to pārbūvēja. Čekists atnesa strādniekiem naudu, kas bija ielikta tēva cauršautajā portfelītī, izmaksāja viņiem algu un katram norādīja uz portfelīti, lai visi zinātu, ka Bileskalns nošauts. Viņiem ļoti vajadzēja šo leģendu uzturēt.
Arī Zviedrijā tam noticēja. Nošauts, tātad nav pratināts, tātad neko nav pateicis. Un vispār – paši nezinām, ko nošāvām. Negadījums. Vispār no LCP tikai Eduards Andersons un mans tēvs tika nošauti, pārējie dabūja termiņus. Arī Zandem piesprieda gadus, bet ne augstāko soda mēru. Zande bija samērā maigās nometnēs, varēja tur pat ar sportu nodarboties. Vissmagāk klājās Veltai Treimanei. Tomēr arī viņa izturēja. Abi, kad iznāca katrs no sava lēģera, tūdaļ apprecējās.
***
Māksla un vara. Šis temats man nedod miera jau sen. Ir divi mākslas darbi – Griguļa romāns un Brenča filma. Tos var izlasīt vai noskatīties. Un neatkarīgi no tā, ko tu zini par padomju laikiem, par labo un ļauno, šie mākslas darbi atstāj uz tevi iespaidu, ietekmē tevi, jo emocijas sniedz arī ideoloģiski angažēta māksla. Un, pat ja tu esi tik gudrs, ka neļaujies izprovocējams, nenotici, neuzķeries uz āķa, vienalga – tā māksla ir kā svaigi krāsots beņķis. Tu esi tikai pagājis garām, bet tavs mētelītis ir pagalam. Nosmērēts.
Tieši to čeka gribēja. Un līdz pat šai dienai viņi tā dara. Arī mūsdienu Latvijā ir daudz tādu, kas sapņo, kā pakļaut citus. Viņi nav tik spēcīgi un tik totalitāri, taču arī viņiem piemīt šī vēlme – noteikt citu cilvēku domāšanu, to, kā tev būs izturēties pret īstenību. Tā ir hipertrofēta varaskāre – gribēt pakļaut otru ne tikai fiziski, bet arī intelektuāli un garīgi. Ir ļoti daudz tādu, kas to vien sapņo, kā totāli mainīt cilvēku domāšanu, kā okupēt prātu.
[Nobeigums 24. oktobra numurā]
