*** 22
Toreiz es nezināju, ka Leinasars ir izdomāts tēls. Harijs Liepiņš jau ļoti labi nospēlē, bet īsti dziļa pamatojuma nav. Toties mazie tēli – mežabrāļi, čekisti, Pūcītis, Pāvuls un Juris Pļaviņš – tie bija interesanti. Tagad man nedaudz kauns, ka es savā filmā Brenča darbu tā esmu izķidājis. Brenčs ir ļoti labs režisors. Un filma ir iespaidīga, emocionāli viena no spilgtākajām latviešu filmām. Bet vēsturiski tie diemžēl ir meli.
Tur ir viens kadrs, ko es vienmēr slavēju un studentiem rādu: mežabrāļi ar šmeiseriem pār plecu iet pa rudzu lauku. Episks kadrs. Bet pārējais – izkropļota realitāte.
***
Strādājot pie filmas “Uz spēles Latvija”, mans lielākais atklājums un lielākais prieks, ko arī savā filmā neslēpu, ir Velta Treimane. Viņa bijis fantastisks cilvēks. Lilita Ozoliņa, kas viņu atveido Brenča filmā, par to, protams, neko nezināja, tā bija viņas debijas loma, viņa klausīja režisoram un pati neko dziļāk nenojauta. Bet no visiem čekas dokumentiem, ko es un Alvis Lapiņš esam lasījuši, ir redzams, ka Velta Treimane bija vienīgā, kas atļāvās čekistiem acīs pateikt: es to darīju tāpēc, ka ienīstu padomju varu, un tas naids man nav pārgājis vēl tagad.
Iedomājies, kādām jābūt iekšām, lai čekas kantorī, sēžot pretī izmeklētājam, šitā atbildētu!
***
Arhīvā atradām līgumu, kurā teikts, ka Zande visus savus pierakstus nodod Grigulim un ļauj viņam ar tiem brīvi rīkoties. Šo tekstu Grigulis ir izmantojis par pamatu savai “Lietus un vēju” versijai, taču man bija aizdomas, ka patiesībā to ir rakstījis nevis Zande, bet Velta. Kad nesen ar filmu grupu aizbraucām pie viņu dēla Jāņa Zandes, viņš uzreiz pateica: mamma rakstīja. Pēc tam jautāju Mirdzai Kļavai, Griguļa atraitnei, un Baibai Pīkai, Griguļa audžumeitai, viņa prasīja arī Mārtiņam, Griguļa dēlam, visi saka, ka nav redzējuši manuskriptu, no kā Grigulis taisījis savu versiju. Bet būtu interesanti izlasīt oriģinālu. Varbūt tas kaut kur guļ labi noglabāts un smej par mums.
***
Jā, Zande bija spiegs, Zviedrijā savervēts, ar angļu slepenā dienesta gādību nosūtīts uz Latviju, lai vāktu ziņas un organizētu pretošanos padomju varai. Viņam 58. pants bija kā uz pieres uzrakstīts, simtprocentīgi atbilstošs.
Taču, lasot čekas protokolus, es skaidri redzēju, ka Grigulis ir pārtaisījis reālu – drosmīgu un pašaizliedzīgu – cilvēku par savādi bezcerīgu avantūristu, neveiksminieku, kuram neviens Padomju Latvijā neuzticas. Kad čeka viņu arestē, Leinasars priecīgi uzelpo: nu tas murgs ir beidzies!
