*** 22
Esmu domājis par to, kāpēc mūs neizsūtīja. Tēvu vajadzēja novākt, taču nedrīkstēja uztaisīt skaļu blīkšķi, lai neaizbiedētu citus. Maniem vecvecākiem bija kāds ģimenes draugs ar plašiem sakariem. Mierlaiku Latvijā viņš bija spēlējis azartspēles un muzicējis, arī vācu laikus pārdzīvojis, bet krievu laikos “Metropolē” bija zāles pārzinis. Kad tēvu arestēja, viņš atnāca pie mums mājās un pateica: nebaidieties, jūs neizsūtīs. Pieļauju, tas tādēļ, ka negribēja celt troksni. Jo manējie jau domāja – viss, cauri. Vecvecāki naktīs gāja staigāt pa ielām. Bija sarunāta zīme – ja lācis, tas pats, ar kuru esmu redzams fotogrāfijā, sēž uz loga, viss kārtībā. Ja ne, tad jāmūk un jāslēpjas.
***
Bērnībā es labi dejoju un kustējos, taču pēc slimības par to vairs nedomāju. Pusaudža gados mani interesēja teātris. Un vēl man patika zīmēt. Gāju uz kursiem, man bija ļoti laba skolotāja Vija Mikāne, gatavojos Mākslas akadēmijai, kaut gan zīmēšanai biju par nepacietīgu, mani vairāk uz gleznošanu vilka. Bet tad vienā brīdi viss pārmainījās. Tajā laikā filmām bija ļoti liela ietekme. Trifo, Godārs, de Sika, agrīnais Fellīni, arī poļu kino – tas bija notikums. Pārdaugavā mums bija kādi trīs vai četri kinoteātri. Ik reizi, kad nācu ārā no zāles, šķita – zeme apgriezīsies otrādi.
Un tad es nolēmu: gribu kino un – viss. Radi mani izlamāja, teica, ka nekā tur nebūs, droši vien rēķinājās ar biogrāfiju. Bet vectēvs Mārtiņš Kalniņš tomēr sameklēja vienu vecu ebreju, kas strādāja Rīgas kinostudijā, viņi bija pazīstami kopš pirmskara laikiem, un sarunāja, ka Leons Lurjē, tāds bija viņa vārds, paņems mani stažēties.
Leons bija brīnišķīgs cilvēks, viņš deva man visādus darbiņus, līdz beidzot iekārtoja par klapīti pie Brenča. Atceros, kā viņš kliedza uz Kincleru, toreizējo kinostudijas direktora vietnieku: es, vecs žīds, vienu latviešu puiku gribu dabūt kinostudijā, kāpēc jūs traucējat? Tā es nokļuvu filmas “Kad lietus un vēji sitas logā” grupā. Šodien tas izklausās kā pasaka. Prātam neaptveramas sakritības. Vienkārši tobrīd tā filma tika palaista ražošanā, nelaiķe Renāte Gintere bija tur otrā režisore, bet Alvis Lapiņš pēc “Noktirnes” strādāja par režisora asistentu. Viņš un mākslinieks Uldis Pauzers mani jau pazina, teica Renātei, ka to puiku vajag paņemt.
Tas bija 1967. gads. Es diezgan labi sapratu, ka kaut kāds sakars filmas sižetam ir ar manu tēvu, bet es nezināju, kāds tieši. Filma rādīja, kā čeka noķer tādu neveiksmīgu spiegu latvieti, kas pēc kara nelegāli atbraucis no Zviedrijas, Leinasars uzvārdā. Tikai 1990. gadā, jau neatkarīgajā Latvijā, es pirmo reizi dabūju redzēt sava tēva čekas nopratināšanas protokolus. No tiem es uzzināju, ka Rihards Zande, Leinasara prototips, kopā ar manu tēvu Osvaldu Bileskalnu strādāja kara laikā Kurzemē.
***
Alvis tajā vasarā aizbrauca uz Maskavu stāties scenāristos, un es viņa vietā dabūju arī ar rekvizītiem strādāt. Atceros, bijām ekspedīcijā Talsos, es braucu ar zirgu pa lauku mājām vākt visādas mantas, ko kadrā likt. Veči man saka: ja vajag šmeiseri vai granātas – mums te pilnas pažobeles sakrāmētas. Visu varēja dabūt.
