*** 22
Vēlāk uzzināju, ka čeka manu tēvu apsūdzēja saskaņā ar Kriminālkodeksa 58. (prim) pantu par spiegošanu angļu izlūkdienesta labā. Citi par to saņēma desmit, piecpadsmit vai divdesmit piecus gadus. Bileskalns tika nošauts.
Visi, kam bija darīšanas ar čeku, ļoti labi zināja, ko nozīmē Kriminālkodeksa 58. pants. Ar to tika notiesāti miljoni tā saukto valsts nodevēju, nacionālistu un ārvalstu izlūkdienesta aģentu. Piecdesmit astotais pants bija padomju lēģeru logo.
***
Kad biju maziņš, man, protams, neko nestāstīja. Taču es diezgan ātri sajutu nenormālu attieksmi pret mani, tādu kā žēlošanu. Nevarēju saprast, ko viņi ņemas. To, ka man nav tēva, es īsti nepiefiksēju, jo bija vecaistēvs un vecāmāte, mamma. Man bija seši gadi, pat mazāk, kad parādījās patēvs Valentīns. Atbrauca mammas brālis Igors no Maskavas kopā ar draugu Valentīnu, reiz viņiem bija jautras viesības, un tad es nolēmu, ka jābēg prom no mājām. Un paņēmu vagu. Valentīns bija tas, kas mani uz velosipēda noķēra, es biju jau pārgājis pāri šosejai un devies nezin kur. Kaut kas zemapziņā man bija nostrādājis.
Un tad mamma apprecējās. Filmā es to nestāstu: kolīdz mamma dabūja zināt, ka tēvs ir nošauts, viņa pārrakstīja mani savā uzvārdā. Es piedzimu kā Bileskalns, pēc tam kļuvu par Pēteri Kalniņu. Bet, kad bija jāiet skolā, mamma sareģistrējās ar Valentīnu, viņš mani adoptēja, un uz skolu es aizgāju jau kā Krilovs.
Es zināju, ka ir kaut kas, ko no manis slēpj, biju redzējis tēva fotogrāfijas, taču nevienam neko neprasīju. Šķita – ja pateikšu, ka es kaut ko nojaušu, būs nepatikšanas. Man bija 11 gadu, kad mamma izstāstīja man tādu kā īso kursu. Es pēc tam saslimu. Ļoti smagi. Reimokardīts. Locekļu iekaisums, kas krita arī uz sirdi. Atceros, vienu vasaru es nogulēju gultā, nedrīkstēju celties, acīmredzot, lai nebūtu slodzes muskuļiem. Domāju, ka tā bija psihosomatiska reakcija.
***
Kad man bija 12 gadu, piedzima pusbrālis Andrejs. Tā mēs dzīvojām – es, mamma, Valentīns un brālis Andrejs. Bet mums apkārt bija liela ģimene – vecaistēvs un vecāmāte, mammas brāļi. Kamēr es biju maziņš, pie mums vienmēr bija pilna māja. Mūsu dzīvoklis Nometņu ielā bija kā tāds pieturas punkts tiem, kas atgriezās no Sibīrijas. Jo vecaistēvs ar vecomāti atgriezās no izsūtījuma diezgan agri. Viņi bija izsūtīti 1941. gadā, mamma arī. Vecotēvu ieslodzīja lēģerī, taču viņš bija ķīmiķis, padomju varai ļoti vajadzīgs speciālists, tāpēc viņu nolēma nosūtīt darbā uz Alma-Atu. Bet vecaistēvs pateica – brauks tikai kopā ar ģimeni. Tā viņi visi tika uz Alma-Atu. Tur mamma dabūja pasi un pirmā atmuka uz Rīgu. Un satika manu tēvu, kas tikko bija izlaists no filtrācijas nometnes.
Ar filtrācijas nometni arī bija interesanti. Tēvs 1944. gada 8. maijā jūrā bija noņemts no pēdējā kuģa uz Zviedriju. Iespējams, krievi nezināja, ka viņš tāds “važnijs”, pieļāva, ka vienkārši gribējis aizbēgt. Visus vīriešus, arī viņu, nosūtīja uz nometni tālu ziemeļos Medvežegorskā. Viņam bija piespriests kaut kāds termiņš, bet 1946. gadā no Sibīrijas atgriezās viņa māsa Annas tante. Uzzinājusi, kur brālis, aizbrauca uz Medvežegorsku un apčakarēja cietuma priekšniekus. Redzi, tēvs ir dzimis Maskavā, pirms Pirmā pasaules kara, 1910. gadā, jo viņa tēvs Dāvids Teibe pēc šmuces 1905. gadā, kad viņš bija muižas dedzinājis, aizbēga uz Maskavu. Vēlāk tēva vecāki Dāvids un Lība Teibes aizgāja bojā Pilsoņu karā, un viņu adoptēja Bileskalni. Tāpēc tēvam bija divas dzimšanas apliecības – viena, kurā teikts, ka viņš ir Teibe, dzimis Maskavā, bet otra – ka viņš ir Bileskalns. Jā, mans dzimtas uzvārds ir Teibe, esmu lībietis no tēva puses. Un tad nu Annas tante iestāstīja: nē, tas cilvēks, ko jūs domājat. Viņa bija ļoti skaista, tāda kā Dzidra Ritenberga. Apvārdoja priekšniekus, izpestīja brāli, un viņi abi atbrauca uz Rīgu.
Izrādās, tēvs ar mammu jau pirms kara bija redzējušies, jo Bileskalns bija nācis pie Mārtiņa Kalniņa, mammas tēva, kaut kādās darīšanās. Kad es piedzimu 1949. gadā, čekisti tēvam jau sēdēja uz astes. Ļoti iespējams, ka bija nolēmuši – izlaidīs no lēģera, bet pasekos, ko dara.
Vēl kāda interesanta detaļa. Tēvs kara laikā bija apprecējies ar pirmo sievu Natāliju, kas kļuva Bileskalna. Viņiem piedzima dēls Jānītis. Tēvs viņus ar kādu no rudens laivām aizsūtīja uz Zviedriju. Taču pirms tam viņš no Natālijas oficiāli izšķīrās. Natālija sākumā nevarēja saprast, kāpēc. Acīmredzot tēvs pieļāva domu, ka viņu kuru katru brīdi var apcietināt. Mums ar Natāliju vēlāk bija ļoti labas attiecības, kādu laiku viņa man bija gandrīz vai tuvākais rads, kaut arī tēva pirmā sieva. Ļoti interesanta dāma. Nu, viņa un Jānis ir miruši, guļ lauku kapiņos Zviedrijā.
Mamma iestājās universitātē angļu filologos. Domāju, tēva ietekmē. Lielākā daļa Latvijas Centrālās padomes dalībnieku nāca no tā sauktā Angļu institūta. Viņiem bija pieejama informācija angļu valodā, bija angļu sakari. Čeka apgalvo, ka šo kustību veicinājuši arī angļu spiegi. Pirmskara Rīga esot bijusi tāda kā spiegu “točka”, kur visi satikās.
Kad tēvu arestēja, mammu no universitātes neizmeta, taču sabojāja viņai diplomu, ielika trijnieku specialitātē un norīkoja uz Priekuļu tehnikumu, kur viņa nostrādāja vairākus gadus, pirms varēja atgriezties Rīgā.
