Cik tev uzvārdu? Saruna ar “angļu spiega” dēlu Pēteri Krilovu 22
Nezvēru cīņa ar necilvēkiem. Tā kāds vēsturnieks nodēvēja sākotnēji sabiedroto, vēlāk naidnieku Hitlera un Staļina izraisīto pasaules karu. Latviešiem, kas gribēja cīnīties par savas valsts neatkarību, izvēles nebija: abi karogi – gan sirpjāmurotais, gan tas, kas ar kāškrustu, – bija nevainīgu asiņu jūrā izmirkuši. Ar nolūku koordinēt pretestības grupu darbu 1943. gadā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome, kas cīnījās pret abām okupācijām. Viens no tās dalībniekiem bija Osvalds Bileskalns. Par viņu, par Latviju starp divu lielvaru dzirnakmeņiem, par čekistu viltīgo spēli pret zviedru, angļu un amerikāņu izlūkdienestiem un Latvijas patriotiem stāsta nesen pabeigtā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Uz spēles Latvija”. Tās kods ir “1949”. Šajā gadā ir piedzimis filmas režisors PĒTERIS KRILOVS, Osvalda Bileskalna dēls. Sešdesmitajos gados pēc čekas iniciatīvas tapa grāmata, pēc tam arī aktierfilma “Kad lietus un vēji sitas logā”, kurā Pēteris bija režisora asistents, tolaik vien miglaini nojauzdams, ka sižetam ir kāds sakars arī ar viņa tēvu. Mūsu saruna par filmu, varu un mākslu, liktenīgām sakritībām un Latviju.
***
Man ir 65 gadi. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis Pārdaugavā, Mazajā Nometņu ielā. Kad man bija divi gadi – 1951. gada 29. maijā – mans tēvs Osvalds Bileskalns dienas vidū aizgāja no šā dzīvokļa it kā ar kādu no saviem paziņām, un es viņu nekad vairs neesmu redzējis. Aiznākamā naktī atbrauca čekisti un dzīvoklī veica kratīšanu. Pēc tam mammu pratināja Stūra mājā. Tur viņai iedeva arī tēva miršanas apliecību, kas vēstīja, ka Bileskalns ir nošauts 1951. gada 30. maijā. Patiesībā tēvu pratināja visu vasaru un tikai septembrī viņam piesprieda nāvessodu. Viņš pat rakstīja kasācijas lūgumu, taču to noraidīja. Viņu nošāva 1951. gada 5. novembrī.
Par tēvu man allaž ir bijis tik daudz nezināmā, tik daudz neskaidrību, ka tas kļuva par tādu kā māniju – kaut ko noskaidrot. Un, kad es sāku noskaidrot, šis dzīvoklis kļuva par tādu kā rāmi. Tāpēc nolēmu – labāk es palieku tepat, tā ir ērtāk.
Neskaidrība ir slogs. Šķita, ja es ar šo filmu kaut ko izstāstīšu, varbūt tas slogs kļūs mazāks.
***
Atceros tādu kā sapni, kā vīziju, kam nav ne sākuma, ne nobeiguma. Liels suns mani nogāž, un kāds cilvēks, vīrietis, pienāk man klāt, paceļ, noliek uz kājām, notīra mētelīti un kaut ko man saka. Ko tieši, neatceros, bet katrā ziņā kaut ko labu un mīļu. Kad es to izstāstīju māsīcai Gunai, viņa teica, ka tā patiešām ir bijis, ka mani pagalmā nogāzis suns Džeks. Tēvs tajā brīdī ir bijis klāt, viņš mani esot pacēlis un mierinājis.
Tās ir vienīgās konkrētās atmiņas, kas man saistās ar tēvu. Man tobrīd bija divi gadi un daži mēneši. Tas bija ļoti tuvu aresta brīdim. Šīs atmiņas ir kā kadri no vecām filmām, melnbalts attēls, ļoti miglains…
