Cik skarba būs kovida „salna pavasarī”? Kultūras veselības aina jaunākā pētījuma spogulī 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada laikā Covid-19 ietekmē kultūras patēriņa vide radikāli mainījusies no klātienes par labu digitālajiem formātiem, un trešdaļa auditorijas arī paudusi gatavību maksāt par piedāvāto tiešsaistes produktu. Tomēr būtiski kritusies arī tādu aktivitāšu popularitāte, kam šķietami nav tiešas saiknes ar pandēmiju, piemēram, iedzīvotāji retāk lasījuši grāmatas.
Auditorija nogaida ierobežojumu pilnīgu izbeigšanos, jo jau oktobrī tikai trešdaļa teikuši, ka plāno apmeklēt kultūras pasākumus tuvāko sešu mēnešu laikā. Tajā pašā laikā kultūras patēriņš samazinājies vairāk nekā līdzdalība, jo iesaistītība amatiermākslā kritusies tikai par diviem procentiem.
Šī ir daļa no secinājumiem jaunākajā “Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījumā”, ko īstenojusi Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” un SIA “SKDS”, veicot 1044 Latvijas iedzīvotāju, kā arī kultūras organizāciju un pasākumu rīkotāju aptauju un sešas intervijas Latvijas cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošās organizācijās. Faktiski tas atspoguļo kultūras veselības ainu Covid-19 ietekmē, jo veikts gan īsi pirms pandēmjas, gan tās laikā.
Kas noticis ar kultūras auditorijām Covid-19 iespaidā, cik gatavas kultūras patēriņa paradumu maiņai ir Latvijas kultūras institūcijas un politikas veidotāji? Cik stindzinoša varētu izrādīties pandēmijas izraisītā kultūras nozares “salna pavasarī”, un cik ilgā laikā varētu notikt atveseļošanās?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem “Kultūrzīmju” rīkotajā attālinātajā diskusijā satikās Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, prorektore, Dr.sc.soc. ANDA LAĶE, Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks ULDIS ZARIŅŠ, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra valdes locekle INDRA LŪKINA, Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis JĀNIS VIMBA, “Dirty Deal Teatro” direktore ANNA SĪLE, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS.
Digitālie projekti – glābiņš, saglabājot auditorijas?
A. Bormane: – Vai ir pamats secinājumam, ka vismaz viena auditorijas daļa pamazām atradinās no kultūras?
A. Laķe: – Mūsu pētītais laikposms no 2019. gada septembra līdz 2020. gada septembrim ietver gan kultūras patēriņa prakses pirms Covid-19 ierobežojumiem, gan to laikā. Dati, protams, apliecina, ka kultūras patēriņš ir radikāli krities praktiski visās aktivitātēs, izņemot digitālās kultūras patēriņa formas. Bet, ja jūs jautājat, vai auditorija atradināsies no kultūras procesiem, tad prognozēt ir ļoti grūti.
To noteiks gan psiholoģiski, gan ekonomiski faktori, proti, kāda pēckovida laikā būs iedzīvotāju maksātspēja, gan tas, kā būs mainījušās brīvā laika pavadīšanas un kultūras prakses šajā laikā. Šobrīd nevaram droši atbildēt uz jautājumu, vai un kuri auditorijas segmenti, cilvēku grupas spēs apmierināt savas kultūras un mākslas vajadzības tikai digitālajā vidē.
Svarīgi arī, vai kultūras pieredze interneta vidē aizstās vai papildinās kultūras notikumu baudīšanu klātienē. Šķiet, ka pusotrs gads tomēr nevar izmainīt kultūras patēriņa modeļus, kas izveidojušies ilgākā laikā, un tā sabiedrības daļa, kuru kultūras vajadzības ir noturīgas un vērtībās balstītas, savus paradumus nemainīs. Citādi ir ar cilvēkiem, kuru interese par kultūras un mākslas piedāvājumu ir nenoturīga un nejauša.
– Krīzes pirmajā vilnī izskanēja pieņēmums, ka pulcēšanās ierobežojumi var atstāt paliekošu psiholoģisku ietekmi uz cilvēku apziņu un radīt piesardzību vai bailes no lielu publisku pasākumu apmeklēšanas. Vai jaunākais pētījums to apliecina?
– Aptaujā 2020. gada septembrī vēl pirms radikālo ierobežojumu noteikšanas 40% cilvēku apgalvoja, ka tuvāko sešu mēnešu laikā noteikti neapmeklēs nevienu kultūras pasākumu, 25% nebija konkrēta viedokļa, bet 35% norādīja, ka tos apmeklēs. Var pieņemt, ka tā iedzīvotāju daļa, kas uzskatāma par aktīvo kultūras auditorijas daļu, ir elastīga, proti, ir gatava atsākt savu kultūras aktivitāti.
Tomēr samērā liela iedzīvotāju daļa ir piesardzīga, kas liecina, ka pat tad, kad noteiktie ierobežojumi tiks atcelti, viņu kultūras aktivitāte atjaunosies pakāpeniski. Piesardzības pakāpe ļoti atšķirīgi izpaudīsies dažādās cilvēku grupās. Neesmu psihologs, bet arī tagad redzam, ka sabiedrībā ir viena daļa cilvēku, kuri nelabprāt ievēro pulcēšanās ierobežojumus, un šie cilvēki, visticamāk, ātri atjaunos līdzšinējo aktivitāti.
Neskatoties uz respondentu piesardzīgajām prognozēm attiecībā uz savu kultūras patēriņu pēc Covid-19, proti, pēc ierobežojumu atcelšanas, manuprāt, piesardzība ātri aizmirsīsies. Turklāt cilvēki būs izslāpuši pēc kultūras pieredzes un mākslas sniegtajām brīvā laika pavadīšanas iespējām.
– Covid-19 ietekmē izteikti pieaudzis digitālās kultūras patēriņš – īpaši mūzikas un kino. Cik gatavas šādam pieprasījuma pavērsienam ir Latvijas kultūras institūcijas?
I. Lūkina: – Ir atšķirīga situācija un atšķirīgi modeļi, piemēram, klasiskās mūzikas jomā vai teātra jomā, vai arī dalot vēl sīkāk. Tikko “Culturelab” pētniece Baiba Tjarve intervijā (“Ir”, 11.02.2021. – Red.) teica, ka attiecībā uz tiem kultūras pasākumiem, kas bija ļoti cilvēktietilpīgi, darbojas citi algoritmi un citas likumsakarības.
Konkrēti mūsu jomā pēc atgriešanās klātienē saredzu riska faktoru, un tas ir nevis psiholoģisks, bet ekonomisks un finansiāls. Šobrīd 90% piedāvājuma digitālajā vidē ir bez maksas, un, tālāk runājot, es varēšu minēt konkrētus skaitļus par mūsu darbību. Viens aspekts varētu būt tas, ka cilvēki ir pieraduši saņemt ļoti kvalitatīvu produktu par velti, un tieši šī iemesla dēļ es nezinu, kā mums veiksies, kad būs jāpārdod biļetes.
Tas mums ir jādara, lai mēs varētu sabalansēt savu budžetu. Mūsu gadījumā gandrīz visai mākslinieciskajai darbībai līdzekļi ir jānopelna ar biļešu naudu. Otru riska faktoru saredzu iespējā zaudēt to publikas daļu, kurai jau bija izstrādājies ciklisks, uz abonementu pirkšanu balstīts apmeklējums.
Tas gan varētu ciest, jo, mūsu gadījumā, piecu gadu ilgumā bijām audzējuši to auditorijas skaitu, kas bija gatavi apmeklēt bērnu, pusaudžu un arī, kā sakām, lielos vakara koncertus. Vai to uzreiz izdosies atjaunot – droši vien ne.
A. Laķe: – Arī dati apstiprina Indras Lūkinas tēzi par to, ka stabilā, regulārā auditorija, visticamāk, nepazudīs, bet tie cilvēki, kuru patēriņa prakses ir retas un t. s. jauniegūtā auditorijas daļa atkritīs. No kultūras organizāciju mārketinga viedokļa, visticamāk, darbs, kas bija ieguldīts jaunas auditorijas apguvē, būs jāveic no jauna.
– Kā teātra skatītājai man pietrūkst jaunu e-teātra projektu – tādu kā 2020. gada pavasarī Elmāra Seņkova “Irānas konference” vai Nacionālā teātra “Baltā kuba” cikls. Kas traucē to turpināt?
J. Vimba: – Nacionālais teātris šobrīd ir startējis ar papildu divu izrāžu ierakstiem e-teātra platformā, ko veicis pats teātris (izrādes “Indrāni” un “Latvieši”. – Red.), un trešais ieraksts būs marta sākumā. Strādājam pie tā, lai digitālo formātu izvērstu kā nopietnu repertuāru. Nākotnes plāns ir pāriet uz jaunu produktu – acīmredzot jātic tiem pētījumiem, kas apliecina, ka digitālais formāts mums nenozags skatījumu skaitu klātienē, kad atgriezīsimies.
Bet es gribētu piebilst pie iepriekšteiktā: man liekas, ka, runājot par kultūras patērētāju, nevajadzētu radīt fonu, ka viņš, nosacīti runājot, būtu tādā kā narkotisko vielu atkarībā – tā ir tāda patīkama atkarība, bet tas ir mazākais lauks, ar ko mums ikdienā ir jāstrādā. Piekrītu Laķes kundzei – Nacionālajam teātrim lielākā problēma ir tieši tie cilvēki, kurus uz vienu vai divām reizēm gadā pierunājam atnākt uz teātri.
Tieši viņi veido lielāko skaitu, kas mums sanes ienākumus, lai mēs tos varētu atkal reinvestēt mākslā un kultūrā. Manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz šo auditorijas daļu, un mēs esam par to diskutējuši. Ja runa ir par to, vai vajag par velti piedāvāt kultūras norises, tad mums, visiem kultūras iestāžu vadītājiem, jāsaprot, ka nedrīkstam to darīt, un, ja mums ir šāds valsts uzdevums, tad tam ir jāseko līdzi naudai.
2020. gada pavasarī bija brīnišķīga akcija “Paliec mājās”, mēs tajā rādījām desmit izrādes, uzskaitījām visus skatītājus, jo par katru mums bija jāmaksā autoratlīdzības. Rezultātā ne tikai par velti iedevām saturu, bet arī piemaksājām, ka cilvēki par velti to skatās.
A. Sīle: – Mūsu auditoriju pandēmijas laikā var sadalīt divās daļās – pirmā ir cilvēki, kas pie mums nāca iepriekš klātienē, un par viņu reakciju spriedīsim rudenī vai nākamajā gadā, kad ierobežojumu vairs nebūs. Pētījumā ir secināts, ka lielākā daļa cilvēku gaidīs, kad ierobežojumi beigsies pavisam.
Tā kā teātris lielā mērā ir saistīts ar telpu apmeklējumu, tad ļoti ceru, ka epidemioloģiskā drošības sajūta būs jau no nākamā gada – par šo gadu es vēl tā nedomāju, varbūt šajā ziņā esmu pārāk negatīvi noskaņota. Redzot, kā mums klājas ar vakcināciju, ceru, ka mēs publiku varēsim atkal pulcināt no 2022. gada.
Pavasarī aktīvi sākām veidot izrāžu-instrukciju sēriju – vērojām skatījumu skaitu, kas sākumā bija pavisam mazs, bet tad pēkšņi tas uzlēca daudzreiz lielāks. Lielā mērā tā notika, pateicoties sociālajiem tīkliem, jo ļoti daudz skolotāju dalījās ar šo pieredzi. Mēs ieguvām pilnīgi jaunus skatītājus – vairākums no viņiem bija līdz 18 gadiem, skolotāji ar skolēniem izspēlēja šīs izrādes-instrukcijas, kas kompetenču izglītības ietvarā noderēja kā mācību materiāls.
Otrs, kas mani priecē, – iepriekš, strādājot ar programmu “Latvijas skolas soma”, ļoti daudz bērnu brauca pie mums ciemos klātienē, bet tagad, kad jau novembrī izveidojām digitālu izrādi pamatskolēniem, novēroju, ka daudzām lauku skolām, kuras līdz šim šo izrādi nekad nebūtu varējušas atļauties klātienē, šī kultūras pieeja ir paplašinājusies.
– Vai no politikas veidotāju puses ir nodrošināti pietiekami finansiālie resursi digitālajiem projektiem?
U. Zariņš: – Viens no atklājumiem, kas mums šajā pētījumā bija jauns un interesants, ir salīdzinošā augstā cilvēku gatavība maksāt par digitāliem kultūras produktiem (vismaz trešdaļa respondentu). Ļoti apsveicami, ka teātri un citas kultūras iestādes šobrīd aktīvi eksperimentē un pārbauda šo tēzi praksē, jo, protams, ļoti atšķiras pirmās krīzes nedēļas un mēneši no šībrīža situācijas.
Martā, protams, nezinājām, ne cik ilgi tas būs, ne kā pareizāk uz to reaģēt. Līdz ar to pirmā reakcija bija – jādara jebkas, lai kultūras produkts būtu pieejams arī digitālā formātā. Līdz ar to bija diezgan daudz eksperimentu tieši bezmaksas satura radīšanā, tomēr, krīzei turpinoties, redzam, ka diezgan veiksmīgi startē arī produkti, par kuriem tiek prasīta samaksa. Kā teica Indra – digitālie kultūras projekti nespēj nosegt tādu pašu ienākumu plūsmu kā fiziskie projekti, tomēr kopumā signāls, manuprāt, ir pozitīvs un mēs visnotaļ atbalstītu šādu projektu turpināšanos.
– Vai runa ir par papildu finansējumu institūcijām, lai tās varētu sasniegt jaunas auditorijas šajos apstākļos?
– Vismaz attiecībā uz KM kapitālsabiedrībām, un es domāju, ka arī nevalstiskajam sektoram situācija ir stipri līdzīga, mēs skatāmies uz atbalsta sniegšanu divos līmeņos – primārais ir izdzīvošanas līmenis, kas jānosedz neatkarīgi no tā, kas ir iestādes dibinātājs, otrais – finansējums attīstībai, lai tā varētu radīt jaunus produktus.
Abiem šiem virzieniem pa vidu ir institūciju nespēja šobrīd gūt pašu ienākumus, kas ir jākompensē, palīdzot segt fiksētās izmaksas un palīdzot arī attīstīt jaunus produktus. Tāpēc es arī konceptuāli šķiru šos jautājumus, jo nevaram runāt tikai par atbalstu jaunu produktu radīšanai, kamēr neesam noseguši atbalstu eksistencei. Un, protams, tāpat kā aizvadītajā, arī šajā gadā būs VKKF mērķprogramma jauna digitālā kultūras satura radīšanai.
A. Laķe: – Varu tikko teikto precizēt ar skaitļiem, augsts procentuālais rādītājs – 33% aptaujāto – apliecina, ka (vismaz teorētiski) būtu gatavi arī maksāt par digitālo produktu. Praksē tas būs atkarīgs no tā, vai produkts digitālajā vidē būs unikāls vai arī to var aizvietot. Tomēr tā ir pozitīva perspektīva. Latvijā aktīvie kultūras patērētāji ir tikai 10 līdz 15% , bet, ja trešdaļa respondentu atzīst, ka būtu gatavi maksāt par kultūru digitālajā vidē, tas norāda uz augstu potenciālās auditorijas atvērtību digitālajām kultūras praksēm un zināmu auditorijas palielināšanas potenciālu.
– Saprotu, ka šis pētījums pamatā ir Covid-19 laika apstākļu atspoguļojums, tomēr jau 2018. gadā viens no pētījuma secinājumiem bija, ka noteiktas sabiedrības grupas kultūras pieejamībā aizvien vairāk marginalizējas. Vai var saprast, kas tieši ir pazaudētā auditorija? Vai tam ir sakars ar pētījumā pausto, ka mazāk šajā laika periodā uz pasākumiem devušies seniori (tikai 36% ir apmeklējuši vismaz vienu pasākumu), cittautieši (26%), iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem (27%), kā arī Zemgalē un Latgalē dzīvojošie (attiecīgi 28% un 26%)?
– Zemgalē un Latgalē ir liels iedzīvotāju skaits ar zemu ienākumu līmeni, kuru dzīvesveids bieži saistīts ar zemu iesaisti kultūras aktivitātēs. Cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, ir ļoti augstas finansiālas, izglītības, informatīvas un cita veida kultūras pieejamības barjeras. Tur pat nav runa, vai kultūras notikums tiek piedāvāts par maksu vai bez tās, bet par sociāli atstumtiem cilvēkiem, ģimenēm, ko kultūras process neinteresē, un tādu Latvijā ir ļoti daudz.
I. Lūkina: – Es vēlētos vēl atgriezties pie jautājuma par maksas un bezmaksas piedāvājumu digitālajā vidē. Pagājušā gada pavasarī, martā, aprīlī, LNSO sāka ar bezmaksas piedāvājumiem, un par to bija ļoti liela interese. Kad sākās pirmie atļautie publiskie pasākumi, tad, apzinoties, ka mūsu produkts kaut ko maksā, piedāvājām cilvēkiem biļetes par maksu.
Dinamika bija tāda, ka sākumā cilvēki pirka biļetes uz digitālajiem pasākumiem labi, bet, tiklīdz sāka nākt paralēli arī dzīvie pasākumi, tā momentā kritums bija uz leju, pat tuvu nullei. Augustā bijām ar “LNSO vasarnīcu” Ventspilī, un, tā kā koncertzāles “Latvija” zāles infrastruktūra nozīmē, ka pat 50% zāles nenozīmē 50% vietu skaita, uz katru koncertu klātienē bija iespējams piedāvāt maksimāli 150 biļetes, domājām – mums ir unikāls saturs un piedāvājums – un sākām piedāvāt arī digitālās biļetes.
Tās pirka ļoti slikti, un ne jau tāpēc, ka saturs būtu neinteresants vai netīkams. Secinājums – tikko ir iespēja paralēli apmeklēt dzīvos pasākumus, pārdot biļetes uz digitālajiem praktiski nav iespējams. Taču arī šajā ziņā ir ļoti liela starpība starp žanriem – mēs kā klasiskās mūzikas piedāvātāji šobrīd konkurējam ar visu pasauli, turklāt klasiskās mūzikas jomā šie piedāvājumi šobrīd pārsvarā ir bez maksas.
Tomēr ir arī iespējas pārdot – piemēram, Vecgada koncertu mums ir izdevās samērā veiksmīgi pārdot, piedāvājot biļetes, bet tie ir tikai kādi ļoti specifiski projekti. Protams, varu runāt tikai par klasisko mūziku, teātros tas ir citādi. Runājot par digitālo pasākumu biļešu pārdošanu par maksu – LNSO ir 2020. gada laikā pārdevis 654 biļetes – vasaras, rudens periodā tās vairs nepiedāvājām, saprotot, ka tam nav jēgas, toties koncertu skatījums bez maksas ir 27 000.
A. Laķe: – Bet, ja situācija stabilizētos un jūs justu, kuri tomēr ir tie produkti, kurus skatītos arī par maksu, vai tādā gadījumā auditorija nekļūtu stabilāka?
I. Lūkina: – Es tomēr esmu skeptiska – ja paziņotu, ka šī situācija ir uz diviem gadiem, kas nekad nebūs, tad apstākļi būtu citi. Zinu, ka Berlīnes un arī Vīnes filharmoniķiem ir abonements digitālajiem skatījumiem, tomēr būsim reālisti! Piekrītu iepriekšteiktajam, ka esam sasnieguši ļoti lielu skaitu jaunas auditorijas un varam arī savus koncertus piedāvāt visā plašajā pasaulē, no kurienes nāk atgriezeniskā saikne. Otrs – piekrītu, ka būtiska ir sadarbība ar “Latvijas skolas somu” un jauniešiem.
– Arī uz LNT e-teātra platformu ir jāpērk biļetes.
J. Vimba: – Mēs politiski esam pieņēmuši lēmumu vairs nedot iespēju par velti skatīties saturu, kas ir ražots un mums prasījis līdzekļus. 2021. gada janvārī un februārī esam pārdevuši 1700 biļešu, un tas ir ļoti labs rādītājs. Skaidrs, ka lielākā daļa ir “Latvijas skolas somas” produkti, bet tiem līdzās ir arī pieaugušajiem cilvēkiem mērķētie.
Runājot par teātri, ir svarīgi apzināties lielo atšķirību starp žanriem – teātris tomēr primāri ir skatuviska, ar bildi saistīta māksla, mūzika – pārsvarā ar ausi baudāma, un šis formāts ir bijis saprotams jau no radio izgudrošanas laika.
Līdz ar to mums ir daudz jāinvestē, lai bildes kvalitāti pārraidītu jaunā formātā. Ja runājam par klātienes un neklātienes formātiem, mums ir ļoti labs piemērs – Reiņa Suhanova izrāde “Margarēta”, kas notika vienlaikus gan zūmā, gan klātienē, rādītāji abiem formātiem bija vienādi. Bet ko tas nozīmē? Iiekšēju transformāciju teātrim un tā filozofijai, pilnīgi jaunu formātu, kas jārada atsevišķi tieši interneta videi.
– LRSP ģenerālsekretārs Haralds Matulis pirmajā vilnī intervijā “KZ” prognozēja, ka gandrīz visas organizācijas būs sapratušas, ka steidzami jāsāk kustēties un var rasties digitāla satura plūdi. Cik šis paredzējums piepildījies?
H. Matulis: – Es personiski neizjūtu šos plūdus, jo tos ignorēju. Taču domāju, ka tie noteikti ir. Tomēr, priecājoties par pozitīvo, ko tie nes, es negribētu, ka tie pārvērstos par jauno normalitāti; ka digitālais kļūtu līdzvērtīgs dzīvajiem pasākumiem – teātru, koncertu ziņā. Katrā ziņā priecājos, ka notiek jaunās telpas iekarošana, bet reizē man ir kaut kādas bažas, ka tad, kad mums atkal sāksies tā saucamā normālā dzīve, vai valdošā ekonomiskā ideoloģija neteiks – nu, redz, cik labi aizgāja digitāli! Es par šo nedaudz baidos – jo labāk mums ies digitālajā vidē, jo grūtāk būs argumentēt kultūru klātienē.
– Viens no secinājumiem, kas izriet no pētījuma – digitālā kultūra nākotnē kļūs par kultūras ainas dabisku sastāvdaļu.
A. Laķe: – Jā, pētījuma dati liecina, ka 2020. gadā ļoti pieauga Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņa aktivitāte internetā, piemēram, latviešu filmas tiešsaistē bija skatījušies gandrīz puse iedzīvotāju, 45% skatās vai klausās kultūras pārraides internetā, vairāk kā ceturtdaļa bija lasījuši rakstus vai blogus par kultūru u. tml.
Visticamāk, straujais to cilvēku skaita pieaugums, kas izmantoja digitālo kultūras piedāvājumu, ir saistīts ne tikai ar pulcēšanās ierobežojumiem, kas ļāva vairāk laika pavadīt interneta vidē, bet arī ar milzīgo kultūras organizāciju un mākslinieku ieguldījumu digitālo kultūras produktu jaunradē, pārsteidzošajā operativitātē, kādā tika attīstīti oriģināli mākslas jaundarbi un citi kultūras pakalpojumi, kas baudāmi tiešsaistē.
Protams, ka nākotnē kultūras notikumi digitālajā vidē var būt viena no kultūras pieredzes formām, tie var kalpot kā kultūras daudzveidības avots, kā arī iespēja to pieredzēt tiem cilvēkiem, kuriem nav vēlmes baudīt koncertu, izstādi, izrādi tradicionālās kultūras vietās, jo ir viena daļa cilvēku, kuriem sava veida barjera ir kultūras institūcijas “durvis” (kā ģērbties, uzvesties u. tml.).
Tomēr mākslas notikums klātienē, konkrētā tam piemērotā un mērķtiecīgi izvēlētā vietā, ar to saistītā (gan mākslinieku, gan auditorijas) emocionālā pieredze ir unikāla un neatņemama kultūras sastāvdaļa un digitālā vide, visticamāk, spēs to papildināt, bet ne aizvietot.
I. Lūkina: – Šeit ir jautājums par paaudzēm. Pusaudžu dzīvē šis laiks atstās neizdzēšamu iespaidu. Mana prognoze ir, ka šai paaudzei digitālā kļūs par pamatplatformu.
U. Zariņš: – Arī KM šo jautājumu ir pārrunājusi ar nozari, runājot par investīcijām nākotnes kultūras piedāvājuma radīšanā. Viens no jautājumiem bija, cik ļoti vajadzētu atbalstīt jaunos digitālos piedāvājumus un produktus, un arī 2020. gada pieredze pierādīja, ka interese no organizāciju puses ir milzīga – VKKF mērķprogrammā jauna digitālā kultūras satura radīšanai 200 000 eiro finansējumam pieprasījums bija par diviem miljoniem –, tomēr jautājumā, vai stumt kultūras organizācijas šajā virzienā, secinājums bija, ka nav jāpārcenšas.
Nedrīkstam pieļaut situāciju, kad vienas kultūras organizācijas fiziskais un digitālais produkts konkurē viens ar otru. Tieši tā pieredze, ko pieminēja Anna un visi pārējie, – ka ilgtermiņā lielākas ieguvējas, dažādojot savu auditoriju, būs tās organizācijas, kas piedāvās produktus, kas izstrādāti tieši interneta formātam un tā auditorijai, un nevis konkurē ar fizisko piedāvājumu, kas noteikti reiz nāks vaļā, bet papildina to. Tomēr vai tas ir pašmērķis? Noteikti – nav, jo ļoti daudzās kultūras jomās digitālais pakalpojums nevar aizstāt klātienes pieredzi.
– Būtiska auditorija, ko ar digitālo piedāvājumu varētu aizsniegt, ir diaspora. Vēl jo vairāk, ka no 370 000 ārpus Latvijas dzīvojošajiem puse būtu ieinteresēti kultūras notikumos no Latvijas. Vai šajā virzienā vērojama kāda kustība?
A. Sīle: – Mēs to pēdējā laikā tiešām esam novērojuši un – tieši pateicoties vienam mūsu mazajam, bērniem adresētam piedāvājumam. Tūlīt, februāra beigās un marta sākumā, tam būs trīs vai četras tiešsaistes izrādes ASV, par mums interesējas arī no Apvienotās Karalistes.
Gribu vēl paturpināt Ulda teikto – manuprāt, ir būtiski, ja mēs turpinām jaunos digitālos piedāvājumus, mēs nevaram aizstāt tieši tādu pašu formu, kas jau ir bijusi uz skatuves, tas ir daudz ilgāks laiks un daudz lielāki resursi. Marta beigās ceram izdot pilnīgi jaunu produktu – audiospēli, kas ir internetā – ar limitētu apmeklētāju skaitu un apmeklējuma ilgumu.
Sākumā bija paredzēts to veidot teātrī uz vietas un ļoti mazam skatītāju skaitam, bet tad sapratām, kā šādu notikumu pārcelt uz digitālo vidi. Arī mēs daudz domājam par “Latvijas skolas somas” finansējuma izmantošanu. Esmu ļoti pateicīga šai iniciatīvai, jo, tieši pateicoties tai, ļoti daudzi kultūras operatori var turpināt savu darbību. Tajā pašā laikā – kas notiek ar pieaugušo, arī ar vecāka gadagājuma cilvēku auditorijām?
Kas notiek ar lasīšanu un amatiermākslu
– Pētījums liecina, ka būtiski kritusies arī tādu aktivitāšu popularitāte, kam šķietami nav tiešas saiknes ar pandēmiju, – iedzīvotāji retāk lasījuši grāmatas un retāk skatījušies kultūras pārraides televīzijā. Līdzīgi secinājumi izskanēja jau 2018. gada pētījumā.
LKA prorektore Anda Laķe uzsvērusi, ka patēriņa vide radikāli mainās, pārvietojoties uz digitālo vidi. Vai tas attiecas arī uz grāmatu lasīšanu, jo e-grāmatu lasīšana tiešsaistē vai lejupielādējot sarakstā ir tikai 13. vietā ar 17%? Vai tomēr attiecībā uz šo segmentu nav nepieciešami vēl padziļināti pētījumi?
A. Laķe: – Diemžēl arī iepriekšējie pētījumi liecina, ka to cilvēku skaits, kas gada laikā izlasa vismaz vienu grāmatu (unikālais grāmatu lasītāju skaits) Latvijā pēdējos desmit gados samazinās. Pētījumā tikai 28% iedzīvotāju atzina, ka pēdējā gada laikā ir izlasījuši grāmatu (2018. gadā – 48%). Tiesa, 17% iedzīvotāju norādīja, ka Covid-19 ietekmē grāmatas un žurnālus lasījuši biežāk, turklāt jāņem vērā, ka joprojām grāmatu lasīšana ir viena no izplatītākajām kultūras aktivitātēm (trešā populārākā).
Taisnība, ka arī e-grāmatu lasīšana nav viena no tipiskākajām digitālā kultūras patēriņa aktivitātēm, tomēr salīdzinājumā ar 2018. gadu par 10% pieaudzis to cilvēku skaits, kas lasījuši e-grāmatas tiešsaistē vai lejupielādējuši tās lasīšanas ierīcēs.
Acīmredzot grāmatu lasīšanas tradīciju izspiež citas brīvā laika pavadīšanas un kultūras prakses, jo intensīva grāmatu lasīšana raksturo tikai nelielu iedzīvotāju daļu.
H. Matulis: – Es situāciju pārāk nedramatizētu, ja tas ir noticis, tad jau pirms 25 līdz 30 gadiem. Ievērojami autori dzejas nozarē izdod grāmatas 500 eksemplāros. Ja domā, ka labi veiksies ar pārdošanu, tad drukā 800. Ja ļoti labi veicas, tad nodrukā papildu tirāžu – vēl 1000 eksemplāru.
Tā ir ļoti maza auditorijas daļa, kas to lasa. Ja par e-grāmatām, tad, cik zinu, manā paziņu lokā cilvēki vairāk lasa papīra grāmatas, bet zinu arī ievērojamus rakstniekus, kas lasa arī e-formātā. Esmu arī dzirdējis, ka pēdējo trīs mēnešu laikā samērā maz pirkta augstvērtīgā latviešu daiļliteratūra, kas droši vien saistīts ar pārdošanas ierobežojumiem, kas padārdzina pirkumu, ja to pērk ar piegādi.
J. Vimba: – Arī mums ir pieredze ar audiogrāmatām. Būtisks faktors ir tas, ka saiti apmeklē ļoti daudz cilvēku, bet tikai 10 līdz 12% ierakstu noklausās līdz galam. Šī statistika arī parāda kopējo bēdu ieleju – resursus, ko šajā segmentā ieguldām, nekādi nespējam atpelnīt – kaut vai klausītāju skaita ziņā.
A. Laķe: – Šī ir kultūras patēriņa prakse, kas varētu prasīt vēl detalizētāku izpēti.
– Dziesmu svētku kopiena aizvien neatlaidīgāk ceļ trauksmi par to, ka Covid-19 ierobežojumu ietekmē Dziesmu svētku process ir apdraudēts. Pētījums liecina, ka kultūras patēriņš tomēr krities vairāk nekā līdzdalība, jo pēdējā gada laikā 8% iedzīvotāju (iepriekš 10%) dejo vai dzied. Tā ir laba zīme Dziesmu svētku procesam vai tomēr nav tik viennozīmīgi?
– Pētījums notika septembrī un tiešām uzrādīja, ka līdzdalības kritums amatierkustībā ir ļoti mazs, taču jāņem vērā, ka Covid-19 ierobežojumu stingrākā daļa nāca tikai gada beigās. Tomēr, vai tie, kas gadiem ir piedalījušies Dziesmu un deju svētku kustībā, ja gadu ir traucēta šī prakse, vairs neatgriezīsies? Tas, protams, lielā mērā ir atkarīgs arī no valsts un pašvaldības rīcības.
– Jau tagad var novērot, ka cilvēkiem rodas citi vaļasprieki un arī pašvaldību attieksme pret kolektīvu vadītājiem ne visur ir atbalstoša.
– Protams, brīvā laika pavadīšanas veidi šobrīd radikāli atšķiras no laika pirms Covid-19. Tomēr gribētos teikt, ka tās ir deformētas prakses, jo cilvēki nedara to, ko vēlētos, bet to, ko pieļauj ierobežojumi. Ir, piemēram, deju kolektīvu dalībnieki, kas atsakās piedalīties digitālos mēģinājumos, un tiem, kas nāk no amatiermākslas kustības, var likties, ka viss jūk.
Vai Covid-19 laika ieradumi saglabāsies un cilvēki, kuri savu dzīvi ir ilgstoši saistījuši ar dalību kādā amatiermākslas kolektīvā, negribēs piedalīties 2023. gadā Dziesmu svētku 150 gadu svinībās… Jaunajā estrādē? Jautājums ir, kas būtu tie apstākļi vai nosacījumi, kas traucētu noteiktai cilvēku daļai vairs neatgriezties kustībā.
– Šķiet, dažas pašvaldības dara visu, lai kolektīvi nevarētu atgriezties Dziesmu svētku kustībā, piemēram, aizbildinoties ar klātienes mēģinājumu trūkumu, neapmaksājot to vadītājiem darbu.
– Cik tad kolektīvu šajā laikā ir likvidēti?
– To esam jautājuši svētku organizatoriem, bet apkopojuma nav.
U. Zariņš: – Arī mums nav informācijas par masveidā slēgtiem kolektīviem, tomēr zinām atsevišķus gadījumus, kad pašvaldība, ja kolektīva vadītājs ir pašnodarbinātais, nepagarina līgumu. Pie Latvijas Nacionālā kultūras centra pašlaik strādā darba grupa kolektīvu vadītāju atalgojuma modeļu izvērtēšanai, lai piedāvātu risinājumu, kas nākotnē novērstu šādu situāciju veidošanos.
Likumā nekur nav noteikts, ka kolektīvu vadītājiem obligāti jābūt darba ņēmējiem, līdz ar to pašvaldībām ir iespējas izmantot visdažādākos nodarbinātības modeļus, un mēs nevaram pārmest pašvaldībām, ka tās izmanto likumā paredzētās tiesības.
Tomēr nenoliedzami – riski pastāv. Un varbūt ne tik daudz no skaitliskās, cik no kvalitātes puses – kolektīvu vadītāji uztraucas, ka, ilgstoši nepraktizējot šīs prasmes, riskējam degradēt svētku saturisko pusi.
Kā ar kovidu sadzīvot ilgstoši
– Kā šo krīzes laika auditoriju kustību izjūt radošajās savienībās apvienotās radošās personas?
H. Matulis: – Situācija iestājas ar pāris mēnešu novēlošanos. Tikko saņēmu ziņas, ka VKKF pirmajā projektu konkursā ir daudz lielāks pieprasījums nekā iepriekšējā gadā – esot vairāk gan kultūras nozares tradicionālo pieteicēju, gan komerciālo, kas tipiski nesniedza, gan arī lielāks ir pieteikumu skaits uz radošajām stipendijām. Var jautāt – tas ir tāds pēkšņs uzlidojums vai arī mūs ar sešu līdz deviņu mēnešu nobīdi ir sasniegusi ekonomiskā krīze?
Tūdaļ varēs pieteikties Radošo personu nodarbinātības programmā, tomēr ir jautājums, vai visi, kas nozarē strādā, varēs tajā kvalificēties. Sagaidu, ka tuvākajos mēnešos atklāsies, vai kultūrā viss notiek labi vai arī ir vajadzīga vēl kāda ātra iejaukšanās. Viena lieta, ko jūt aizvien vairāk no kultūras nozarē strādājošiem – cilvēki jūtas nomākti, jo mēnešiem ilgi ir liegta darbība.
Lai gan Kultūras ministrija rūpējas, lai visi izdzīvotu materiāli, mentālā spriedze tomēr krājas, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc luksofora principa, kultūra būs priekšpēdējā nozare, ko kaut kādā veidā pavērs vaļā. Tas, par ko diskutējam ar radošajām savienībām – kopš esam sapratuši, ka šis būs ilglaicīgas sadzīvošanas laiks ar kovidu, būtu jādomā par protokoliem, kā nodrošināt kaut vai minimālu kultūras pieejamību, pat ja kumulatīvie rādītāji nenokrīt zem 100 uz 100 000 iedzīvotāju līdz 2022. gada janvārim.
Nevaru iedomāties, ka divus gadus visa kultūra ir ciet vienkārši tāpēc, ka skaitļi ir slikti. Tas kaut kādā ziņā saslēdzas ar jautājumu par Dziesmu svētku tradīciju: es tomēr domāju, ka ļoti ilga kādas sociālas lietas liegšana var izmainīt uztveri tā, ka cilvēki tur nekad vairs neatgriežas.
U. Zariņš: – Šeit mēs atgriežamies pie tā, ka auditorijas ir atšķirīgas – gan attiecībā uz patēriņu, gan līdzdalību. Jāsaprot, ka vienmēr būs daļa, kas cauri kupenām bridīs uz kora mēģinājumiem un sēdēs teātra izrādēs kaut vai skafandrā, un būs tie, kas ir “uz sētas” (angliski – “on the fence”): sanāks – aiziešu, nesanāks – neaiziešu, kora vietā labāk nodarbošos ar distanču slēpošanu, un vēl ir tie, kuriem kultūras piedāvājumu var pievest klāt un ar karoti barot, vienalga spļaus atpakaļ.
Skaidrs, ka nekas nav jādara ar auditoriju, kas tāpat atgriezīsies kultūras praksēs, un tikpat noteikti nav vērts tērēt resursus, lai sasniegtu tos, kam tas nav nepieciešams. Svarīgi ir strādāt tieši ar šaubīgo daļu. Tas ir arī mūsu turpmāko septiņu gadu kultūrpolitikas kodols, kā arī vēl tas, ko varam darīt specifiski grupām, kuras kultūras patēriņā piedalās mazāk.
– Vai notiek darbs arī pie Haralda Matuļa pieminētajiem protokoliem – ja situācija ar inficēšanos paliek sarežģīta ļoti ilgi?
– Jau tika pieminēts luksofora princips, kas, protams, ir samērā raupjš instruments. Tajā ir iezīmēta visu publisko pasākumu norise, kur cilvēki pulcējas lielākās vai mazākās grupās, bet nav iezīmētas specifiskās darbības formas, kas pēdējās tika aizvērtas, – muzeju apmeklējumi un individuālās nodarbības koru un deju kolektīvu dalībniekiem. Strādājam pie scenārija, ka ierobežojumi kultūras jomā tiek atvieglināti tieši tādā pašā secībā, kā tika aizvērti.
H. Matulis: – Es vedinu saprast, ka esam pārgājuši no īslaicīgas krīzes uz to, ka mēģināsim ilgstoši sadzīvot ar kovida ierobežojumiem, tāpēc ir jāizgudro protokoli, kā rīkoties, ja nekrītas tie skaitļi. Es, protams, dramatizēju, bet – kaut vai notiek izrāde un tajā ir trīs skatītāji.
U. Zariņš: – Reāli par to varēsim runāt aprīlī-maijā, kad redzēsim, kāda būs epidemioloģiskā situācija. Redzam, ka, neraugoties uz šo skaidro luksofora principu, izņēmumi notiek nepārtraukti. Mums arī reizēm ir grūti argumentēt, ar ko muzejs ir labāks par makšķernieku veikalu, tomēr pārstāvam kultūras sektora intereses.
Izdzīvos gudrākie un stiprākie?
– Viens no pētījuma secinājumiem bija arī, ka kultūras nozari gaida kvantitatīvas un strukturālas izmaiņas, kas vispirms skars privāto, bet pēc tam arī valsts sektoru. Vai šeit ir doma par to, ka izdzīvos gudrākie un stiprākie?
A. Laķe: – Covid-19 ietekme gan uz mākslas notikumu un kultūras produktu radīšanas, gan pārdošanas iespējām ir milzīga, jo ierobežojumi skar gan mākslinieciskās jaunrades un kultūras produktu radīšanas procesu, gan to pārdošanu un izplatīšanu. Strukturālās pārmaiņas lielā mērā būs atkarīgas no tā, kuriem māksliniekiem, autoriem, kultūras pakalpojumu sniedzējiem būs pieejams finansējums produktu radīšanai un izplatīšanai.
Kultūras līdzdalības un daudzveidības procesam svarīgi – kas notiks ar nevalstisko sektoru, piemēram, mazajām teātra apvienībām, kas pēdējos gados lauzās iekšā skatuves mākslas sektorā ar oriģināliem piedāvājumiem, eksperimentālām formām, mazu auditorijas nišu un nestabilu finansējumu. Attiecībā uz publisko sektoru – cik atbalsta mehānismi būs palīdzējuši nodrošināt nodarbinātību, cik ir atlaisto cilvēku, cik – ar samazinātu atalgojumu?
Tas ir tā kā ar salnu pavasarī – salna būs gājusi pāri un palikuši būs tie, kam bijuši stabilāki finansiālie nosacījumi, prasme pārkārtoties. Attiecībā uz valsts dibinātajām organizācijām – nedomāju, ka kāda būtu uz iznīkšanas robežas, nevalstiskajā sektorā, visticamāk, būs aktīvo organizāciju samazinājums, komerciālajā – atkarībā no tā, kas bija galvenie radošās uzņēmējdarbības finansējuma avoti un kā tos ietekmēja Covid -19 laiks.
Strukturāli izmaiņas varētu izpausties gan kultūras un radošo sektoru pārstāvošo organizāciju un uzņēmumu skaitā, gan nodarbināto skaitā, gan atalgojuma sistēmā, gan piedāvājuma apjomā un formā, gan, protams, arī kā auditorijas interešu un uzvedības tektoniskās svārstības, ko izraisa distancēšanās prasības un pulcēšanās ierobežojumi. Kopumā – šobrīd tiek testētas nozares adaptācijas un pārkārtošanās spējas, kas protams, rada un vēl var radīt zaudējumus, gan arī attīstīt jaunas radošuma formas.
– Anna, kā jūs vērtējat nevalstisko teātru spēju piemēroties jaunajiem apstākļiem un kapacitāti atdzimšanai?
A. Sīle: – Tas, kas mums skatuves mākslas nozarē pēdējā laikā šķiet ļoti būtiski, – paralēli valsts un pašvaldību dibinātām organizācijām un tiem nevalstiskajiem teātriem, kas darbojas jau vairāk nekā desmit gadus – kā “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātris – mūsu jomā ienākuši ļoti daudz augstas kvalitātes profesionālu mākslinieku, kas arī veido jaunas nevalstiskas grupas.
Tomēr mums diemžēl nav daudz papildu finansējuma iespēju, lai gan saprotam, ka jau tagad un nākotnē apkalposim diezgan daudz skatītāju. Pašlaik, piemēram, situācija VKKF ir diezgan dramatiska – lai lielie nevalstiskie teātri un lielās nevalstiskās organizācijas kā Latvijas Teātra darbinieku savienība un Jaunā teātra institūts vispār varētu izdzīvot, teātra nozares komisija no kopējā budžeta, kas tiek nozaru administratīvajam atbalstam (telpas, algas utt.), piešķīra daudz lielāku finansējumu nekā iepriekšējos gados.
Tomēr, domājot par teātra mākslas stratēģiju, ko pašlaik veidojam nākamajiem septiņiem gadiem Kultūras ministrijā, esam secinājuši, ka finansējuma modeļi ir jāmaina un tieši attiecībā uz nevalstiskajām organizācijām, jo citādi profesionālais teātris Latvijā ir attīstījies, cik varējis, un tālāk tam pietrūkst finanšu resursu.
U. Zariņš: – Runājot par kvantitatīvajām izmaiņām – viens ir nozaru spēja pārdzīvot šo kovida situāciju, īpaši to sektoru, kas ir ļoti atkarīgi no pašu ieņēmumiem; otrs – Kultūras ministrija ir ļoti centusies atbalstīt visus sektorus, tomēr vienmēr jau kādu iemeslu dēļ gadās izņēmuma situācija, kad kāds nesaņem atbalstu, kas tam būtu objektīvi nepieciešams.
Lai gan mēs, protams, gribētu saglabāt pilnīgi visus nozarē strādājošos, arī izejot no krīzes, vienlaikus apzināmies, ka tā noteikti nenotiks. Būs cilvēki, kas zaudēs motivāciju strādāt nozarē, par ko mums patiesībā ir visvairāk bail. Skaidrs arī, ka situācija pēckovida pasaulē vairs nebūs tāda, kā pirms tam.
Par strukturālajām pārmaiņām – jāņem vērā, ka kultūrpolitika Latvijā ir nostabilizējusies ap gadu tūkstošu miju un kopš tā laika fundamentālas pārmaiņas to nav skārušas. Teātra nozarē saskaramies ar situāciju, ko pieminēja Anna, – līdz šim kultūras piedāvājumu lielā mērā veidoja lielās spēcīgās valsts kultūras organizācijas, bet tagad pasaule ir mainījusies.
Mums ir arī sarunas ar pašvaldībām par to, kāds ir sadalījums starp valsts un pašvaldību atbildību kultūras dzīves organizēšanā – un ne tikai attiecībā uz Dziesmu svētku procesu, bet, piemēram, arī reģionālo teātru darbības modeļiem. Tāpēc nozares strukturālās pārmaiņas būs mūsu uzmanības fokusā arī nesaistīti ar kovida krīzi.
