Taujāts par latviešiem piemītošo seksualitāti un tās izpausmēm, speciālists pauž savu redzējumu par latvisko “seksualitātes profilu”: “Dzīves alkas ievērojami apgrūtina nāves dziņa, kas lielā mērā saistīta ar pārdzīvotajiem kariem un vardarbību 20. gadsimtā. To pašu var teikt par ikdienas dzīves erotizāciju. Tā bieži tiek uztverta tikai kā seksa priekšspēle bez patstāvīgas nozīmes un vērtības. Attiecībā uz seksuālām attiecībām – šķiet, valda jaunībai raksturīgie seksuālās dzīves kritēriji (piemēram, vairāk vienmēr ir labāk nekā mazāk) un neizpratne par seksuālo dzīvi un tās normalitāti ārpus jaunības un bērnu dzemdēšanas perioda. Tāpat šķiet, ka seksualitāte bieži tiek pārdota augstākminētajās izpratnēs.” 9
Vērtējot Latvijas sievietes raksturojošo seksualitāti, kas nereti sabiedrībā tiek raksturota kā pārlieku saistīta, Rudzītis uzsver – diezin vai seksuālu noslēgtību būtu jāuztver kā trūkumu un atvērtību – kā lieliskuma pazīmi. “Ja šajā jautājumā tiek domāta sieviešu gatavība uz seksu, nevis seksuāla atvērtība un brīvība plašā nozīmē, tad tā vienmēr lielā mērā ir un būs saistīta ar drošību un “sasildītību”. Bet šīs lietas cieš, ja seksualitāti un seksu uztveram kā sinonīmus.
Turklāt – ne vienmēr seksuāla tuvība nozīmē arī emocionālu tuvību un ne vienmēr cilvēkiem vajadzīgi “divi vienā”. Bet dažreiz ir vajadzīgi, sevišķi ja domājam par attiecību perspektīvu.”
Nereti sastopamies ar apgalvojumu, ka latviešu sieviešu temperaments ir piezemētāks un arī savas seksualitātes paušana – slēptāka. Aplūkojot šo uzskatu, Rudzītis atgādina, ka sievietes ķermenim, sejai, mīmikai piemīt pievilcība, spēja savaldzināt: “Šīs īpašības ir atvasinātas no vārdiem “vilkt” un “valgi”. “Tas ir aktīvs, vīriešus izteikti ietekmējošs un manipulējošs spēks, kura priekšā vīrieši nereti kļūst mīksti kā plastilīns. Lai to regulētu, islama valstīs vīrieši liek savām sievām, meitām un mātēm aizsegt ķermeni un seju. Pie mums šis spēks nav pienācīgi novērtēts un izdiskutēts sociālas normalitātes nozīmē, tādēļ sievietes nereti jūtas vainīgas vai mulst par šo spēku.
Varbūt baidās no tā, iespaidojoties arī no ģimenes sieviešu interpretētās tautas folkloras, kur latviešu sievietes parasti (izņemot nerātnās dainas) nav tēlotas kā seksuāli aktīvas, kur tas neskaitās tautumeitas tikums. Piemēram, krievietes, iespējams, biežāk (bet noteikti ne vienmēr) bez kādām bremzēm droši izmanto pievilcību, lai sasniegtu savus mērķus.”
Taujāts par minēto atšķirību iespējamiem iemesliem, speciālists atzīst, ka runāt par nacionālām atšķirībām seksualitātes izpausmēs varam tikai hipotētiskā un pieņēmumu līmenī – šīs tēmas grūti padodas zinātniski korektai izpētei. “Vieglāk būtu runāt, izvērtējot konkrētās tautas vēsturi.
Latviešiem, domāju nozīme ir bijusi tam, ka tā ilgstoši ir bijusi zemākā, vāciešiem pakļautā nācijas daļa, tādēļ, visticamāk, bijusi pakļauta regulārai seksuālai izmantošanai un vardarbībai, kas nav vēl paguvusi tikt atveseļota un no kā var būt atlikusi savdabīga “netīrā” ķermeņa un “tīrā” prāta šķirtība. Bet tā ieved seksualitātē daudz nesaprotamas trauksmes un neveselīga kaunīguma.
Šķiet, nozīme ir arī reliģijai. Luterāņi ir izslaucījuši no savām baznīcām visu ķermenisko, sievišķo un potenciāli grēcīgo, tur ir palicis tikai aseksuālais bālais debesu Dievs. Katoļi ar Dievmāti un daudzajiem svētajiem ir vitālāki un vienlaikus grēcīgāki, bet ar veselīgāku attieksmi pret ķermeni un seksualitāti. Luterāņu seksuālās neirozes varētu būt vairāk tendētas uz bailēm un “netīrību”, bet katoļu neirozes – uz “grēku”.”
