Cik reālas ir drīzas kara beigas? Ārvalstu eksperti par Ukrainas pamiera neērtajiem jautājumiem 0
Šonedēļ visai plaši gan Latvijā, gan citur pasaulē pieminēja nu jau trešo gadskārtu kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. Ņemot vērā spraigas diskusijas medijos gan par pašu karu, gan par ASV prezidenta Donalda Trampa sarunām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, šoreiz par karu Ukrainā, bet no citas perspektīvas, raksta lsm.lv.
Latvijas atbalsts Ukrainai aizvien pieaug
Par Ukrainu šajās dienās tiešām ir runāts daudz, tomēr svarīgi ir runāt arī par neērtiem jautājumiem. Pirms aplūkojam tos, kliedēsim vienu zināmu stereotipu, proti, ka Latvijas sabiedrība jau ir pārāk nogurusi no kara. Protams, trīs gadu laikā gan ukraiņi, gan arī latvieši un citi jūt sava veida nogurumu, bet Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai nesarūk un pat pieaug!
Vismaz par to liecina Valsts kancelejas pasūtītā aptauja, kas veikta pagājušā gada novembrī. Tās dati liecina, ka
61,7% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi atbalstīt Ukrainu līdz tās uzvarai. Un tas ir 8% pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo aptauju.
Un par 9% ir sarucis to cilvēku skaits, kas ir noguruši no ziņām par Ukrainu. Tātad redzams, ka latviešu atbalsts ir spēcīgāks par dažviet izskanējušo nogurumu.
Vairāki notikumi tieši Baltijas reģionā ietekmē Latvijas iedzīvotāju pieaugošo atbalstu Ukrainai, jo īpaši Maskavas pieaugošās agresīvās aktivitātes. Piemēram, kabeļu bojājumi Baltijas jūrā un dezinformācijas kampaņu palielināšanās.
Mēs visi vēlamies dzīvot drošā vidē, tādēļ gaidām Ukrainas uzvaru un kara beigas. Tomēr mums ir arī jāatzīst, ka Ukraina viena pati nevar un arī nevarēs uzvarēt Krieviju. Pagājušais gads to ir pierādījis. Un arī dažādi hibrīduzbrukumi mūsu reģionā, visticamāk, tikai pastiprināsies.
Ukrainā strauji sarūk karotspējīgo skaits
Viens no iemesliem, kāpēc mēs varbūt esam tik skeptiski vai piesardzīgi, ir fakts, ka Ukrainā strauji sarūk karot spējīgu cilvēku skaits. Pērn aprīlī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izdeva dekrētu, ar kuru samazināja iesaukšanas armijā vecumu no 27 līdz 25 gadiem. Tomēr karavīru joprojām trūkst.
Aprēķini liecina, ka Ukrainai nepieciešami 500 000 jaunu karavīru tā brīža frontes līnijas apstākļos. Domājams, ka tagad šis skaitlis varētu būt vēl lielāks, jo situācija frontē ir ļoti smaga.
Trūkstot cilvēkresursiem, artilērijai un tehnikai, Ukraina piekāpjas. Turklāt mēs redzam, ka Krieviju atbalsta Ziemeļkoreja, sūtot arī savus karavīrus uz fronti Ukrainā.
Ziemeļkoreja it kā esot atsaukusi savus karavīrus, jo cieta lielus zaudējumus, tomēr pastāv viedoklis, ka tā atvilka savus spēkus, lai labāk sagatavotos un nosūtītu otru “palīdzības” vilni. Toties mēs arvien biežāk dzirdam stāstus, ka Ukrainas vīrieši cenšas izvairīties no dienesta. Vairāki tūkstoši ukraiņu, nevēlēdamies doties frontē, ir nelegāli pametuši dzimteni. Viņi apgalvo, ka nav piemēroti karošanai, nevēlas nogalināt citus un negrib mirt. Tas, protams, neuzmundrina šobrīd frontē karojošos ukraiņus.
Tikmēr Krievijai ar dažādām metodēm tomēr izdodas piesaistīt daudz lielāku skaitu cilvēku, kuri vēlas iznīcināt Ukrainu. Un tas diemžēl Ukrainai nav visai glaimojoši. Bet, no otras puses, cilvēku vēlmi izdzīvot arī ļoti labi var saprast.
Trampa sarunas ar Putinu – trieciens sabiedrotajiem
Jābilst, ka nesenās ASV prezidenta Donalda Trampa sarunas ar Putinu kļuva par sava veida triecienu gan Ukrainai, gan Eiropai. Skaļākie kritiķi to ir nosaukuši par nodevību un kapitulāciju.
Starp Ukrainu un Krieviju ar dažādiem starpniekiem ir notikušas jau vairākas sarunas, kas rezultējās tikai ar gūstekņu apmaiņu. Tramps ar Putinu ir uzsācis sarunas par iespējamo miera sarunu kara izbeigšanai organizēšanu, apgalvojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt visas pašlaik Krievijas okupētās teritorijas. Iespējams, Ukraina zaudētu arī tiesības iestāties NATO.
No vienas puses – nesolīt Ukrainai NATO dalību nedrīkst un nebūtu korekti, taču, no otras puses, vairums politiķu tomēr gana skaidri apzinās, ka ne tuvākā, ne pārskatāmā nākotnē Ukraina par NATO dalībvalsti nekļūs vai vismaz process nebūs vienkāršs.
Ukraina šobrīd vistuvāk dalībai NATO nekā jebkad iepriekš
Ukraina pašlaik tomēr ir vistuvāk dalībai NATO, nekā tā jebkad ir bijusi, jo šis jautājums tiek izskatīts visnopietnāk un reālistiskāk šo triju gadu laikā. Taču to mainīgo pašlaik ir tik daudz, ka prognozēt iznākumu ir daudz par agru. Bet, skatoties uz notikumu dinamiku, var prognozēt, ka Ukraina viena pati nepaliks.
Pēdējo nedēļu laikā ASV un Krievijas aizsāktos procesus ir ļoti aktīvi kritizējušas Eiropas Savienības valstis, apgalvojot, ka Ukrainai obligāti ir jāpiedalās miera sarunās par pašas likteni. Un arī Eiropas Savienība, kā tiešā Ukrainas kaimiņiene, ir pieprasījusi arī savu dalību jebkurās tā saucamajās miera sarunās.
Pašreizējie scenāriji gan liek prognozēt, ka neko īsti nevar prognozēt. Neviena no lielajām Eiropas valstīm īsti līdz galam nav gatava uzņemties līderību – un neviena arī nav gatava skaidri pateikt, ka atbalstīs Ukrainu līdz tās uzvarai.
Jā, to dara Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, taču būsim reāli – to finansiālā un militārā ietekme ir salīdzinoši neliela. It kā Francija pauda gatavību sūtīt savus karavīrus, it kā arī Apvienotā Karaliste un Polija ir gatava iesaistīties, bet jautājums – vai tam būs segums un vai vārdi materializēsies darbos.
Aptauja: 52% ukraiņu vēlas ātru kara izbeigšanu
2024. gada oktobrī ASV analīzes un konsultāciju uzņēmuma “Gallup” veiktā aptauja liecina, ka 52% ukraiņu vēlas ātru kara izbeigšanu. Un viņi piekrīt, ka izbeigt karu var tikai miera sarunās. 70% ukraiņu vēlas, lai galvenie miera sarunu vedēji ir Eiropas Savienības valstis, kā arī 63% piekrīt, ka vadošo lomu varētu ieņemt Apvienotā Karaliste. Tikai tad seko ASV.
Tomēr mēs redzam, ka tieši Tramps tagad ir pavēris Putinam durvis, izjaucot nu jau trīs gadus ilgušo starptautiskās sabiedrības izolāciju. Kāds būs miera sarunu vedēju sastāvs, šobrīd ir grūti teikt, tomēr var redzēt, ka ASV un Krievijas lomas pieaug.
Starp citu, savus starpnieka pakalpojumus šajā situācijā ir piedāvājusi arī Ķīna, kas patiesībā būtu ļoti interesants pavērsiens.
Ukraina, visticamāk, nepieņems Trampa un Putina vienošanos
Tomēr neaizmirsīsim, ka Ukrainai ir arī sava balss. Un gandrīz droši var teikt, ka Ukraina nepieņems vienošanos, kuru savā starpā ir sarunājuši Tramps un Putins. Šeit gan jāņem vērā, ka ASV varētu veikt spiedienu uz Ukrainu, pārtraucot jebkāda veida atbalstu. Politiskie procesi attīstās nu jau tik neprognozējami, ka nevar īsti paredzēt, kas būs tālāk.
Jautājums, kas noteikti interesē visus mūs – vai Baltijas valstīm būs kāda ietekme potenciālajās miera sarunās? Baltijas valstis, ja tā drīkst teikt, ir skaļākās Ukrainas atbalstītājas.
Jācer, ka Eiropas Savienība (ES) un NATO piedalīsies potenciālajās miera sarunās, pārstāvot arī mūsu pozīcijas. Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ukrainai nāksies kaut ko atdot, lai panāktu vismaz aktīvā kara izbeigšanu. Zelenskis teica, ka Ukraina būtu gatava atkāpties no Kurskas apgabala, tomēr mēs visi saprotam, ka Putins ar šo piedāvājumu nebūs apmierināts un pieprasīs daudz lielāku teritoriju.
Taisnīgam mieram svarīga arī vainīgo sodīšana
Runājot par taisnīgu kara izbeigšanu, svarīgi minēt ne tikai Ukrainai piederošās teritorijas atgūšanu, bet arī visu kara noziegumu identificēšanu un vainīgo sodīšanu.
Jau ir sākts darbs pie Īpašā tribunāla agresijas noziegumam pret Ukrainu izveidošanu.
Tomēr, ņemot vērā, ka Putins pirms gandrīz 9 gadiem atsauca Krievijas dalību Starptautiskajā krimināltiesā, rodas šaubas par šāda tribunāla spēju funkcionēt.
Lai labāk izprastu šo situāciju, vērsāmies pie Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieka un Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta direktora vietnieka Marta Eduarda Ivaska.
2023. gada janvārī notika pirmā pamatgrupas sanāksme par īpašā tribunāla izveidi, kura mērķis bija noteikt vispiemērotāko tribunāla modeli, lai sauktu Krievijas galvenās amatpersonas pie atbildības par agresijas noziegumu. Šobrīd jau sākam redzēt vēsmas ziņās, ka process tuvojas beigām. Vienīgi jāmin, ka publiski pieejamā informācija par tribunāla statūtiem un to darbību ir minimāla. Būtībā arī aktuālie jautājumi jau visiem ir sen zināmi – tās ir imunitātes, tā ir tiesāšana “in absentia” jeb tiesvedība prombūtnē un arī īpašā tribunāla starptautiskais raksturs.
Tātad par tribunāla starptautisko raksturu ir svarīgi saprast, ka būtībā tiesa ir suverēnās varas izpausme un viena suverēna vara nevar īstenot jurisdikciju pār citu suverēno varu, jo visām valstīm ir tāda suverēna vienlīdzība. Būtībā tas nozīmē, ka tev nav tiesību iejaukties manās darīšanās kā valstī.
Tikmēr starptautiskajām tiesām ir cita būtība un raksturs. Tās nav suverēnās varas izpausme, bet gan pārstāv starptautisko sabiedrību. Runājot par imunitātēm, ir jāsaprot, ka starptautisko tiesību ietvarā pastāv galvenokārt divi imunitātes veidi. Pirmā ir funkcionālā imunitāte, ko piešķir cilvēkiem, kuri veic noteiktas valsts funkcijas. Un otrā ir personīgā imunitāte, kas tiek piešķirta noteiktām amatpersonām viņa ieņemamā amata dēļ. Tātad par personīgo imunitāti – tie būtu prezidents, premjerministrs un ārlietu ministrs.
Kā risināt personīgo imunitāti? Mums ir Starptautiskās tiesas judikatūra, spriedums “arrest warrant”, kurā mēs redzam, ka personīgā imunitāte tiek piemērota tikai uz to brīdi, kamēr persona ir amatā. Tātad būtībā šis jautājums ir savā veidā jau atrisināts. Šī imunitāte nav absolūta.
Vēl arī, runājot par tiesvedībām, interesentiem ir jāsaprot, ka tas ir ļoti būtisks jautājums, jo ir maz ticams, ka mēs [Krievijas vadoni Vladimiru] Putinu vai [Krievijas ārlietu ministru Sergeju] Lavrovu, vai [Krievijas ārlietu ministru Mihailu] Mišustinu dabūsim īpašā tribunāla priekšā klātienē.
Protams, tiesvedība bez personas klātbūtnes ir sarežģīta un piņķerīga. Šeit es tiešām nešaubos, ka eksperti būs raduši vajadzīgo līdzsvaru, lai netiktu pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, bet tiktu nodrošināts, ka šīs tiesvedības reāli var virzīties uz priekšu un mēs varam saņemt spriedumus.
