Ierēdņi lemj, gudrāk jābrauc jau tagad: svarīgākās izmaiņas satiksmē šogad 2
Kādas izmaiņas likumos jaunajā gadā satiksmi skar visbūtiskāk? Tās, par kurām tika tērzēts arī pie eglītēm. Un glāzītēm. Promiles gan sākumā palika, kā saka, otrajā plānā. Rīt glāzēs neliesim, nebrauksim… Bet bākas pildīt drīz vajadzēs.
Nav jau tik traki…
Tāds ir īss optimista secinājums, pirmajās darbdienās degvielas staciju tablo ieraugot. Benzīna cena ir pieaugusi vien par jaunās akcīzes tiesu. Papildus pievienotie vēl pieci procenti bioetanola acīmredzot nav bijuši dārgāki par naftas izcelsmes pamatproduktu.
Un, ja sakārtoju savus maršrutus tā, lai pirktu lētākajās stacijās, ja izmantoju visus iespējamos izvēlētā tirgotāja piedāvātos lojalitātes bonusus, joprojām varu litru E95 (ar piebildi E10) dabūt, maksājot mazāk par 1,30 eiro.
Kaimiņiem esot labāk? Gada pirmajā sestdienā bijām ārzemēs – nolēmām paskatīties ķīniešu gaismekļus Pakrojas muižā (bija vērts!). Jonišķu “Circle K” prasīja aptuveni to pašu.
Sāpīgāk izmaiņas skar dīzeļa dedzinātājus. Jau tagad tā cena pavisam tuva benzīnam. Bet pavasarī klāt nāks biopiedeva, kuras tirgus perspektīvas pagaidām miglā tītas. Un gluži iespējams, ka šis piedziņas veids patiešām kļūs izdevīgs tikai tiem, kuri brauc ļoti daudz, tālu, ar smagām kravām.
Vēl pa vienai?
Akcīzes pielikums degvielai bija vajadzīgs. Turklāt šis nodokļa veids neapšaubāmi ir labāks par auto teorētiskajiem izmešu datiem piesaistītajiem. Vairāk (arī ātrāk, dinamiskāk) brauc – maksā kopējā katlā vairāk. Taisnīgi. Vēl pa vienai?
Hm… Dzirdēju, ka atļautās promiles šogad būšot mazākas…
Tā tiešām varas gaiteņos tiek spriests. 0,2 veco 0,5 vietā mums vajagot. Vai tiešām vajag? Kas šajā jomā notiek pasaulē? Brīvdienās parakos tīmekļa statistikas krājumos, palūdzu talkā dažus, kuri vairāk par mani tālus ceļus mēro (Jānis K. – dzīvo Dundagā, strādā Norvēģijā; Māra T. – vada taksometru Hjūstonā; Māris Dz. – kravu tālvedējs ar astoņu gadu stāžu). Un atļaujos šī priekšlikuma savlaicību un lietderību apšaubīt. Kāpēc? Dzērājus aizstāvu?
Nebūt ne. Bet “sausā likuma” iespējamībai neticu. Un pašlaik gan pie mums, gan vairumā Eiropas valstu atļautā līmeņa (0,5 promiles) kaitīgums un bīstamība ir pārspīlēti.
Pirmkārt, tāpēc, ka absolūts vairākums stūrētāju šo atļauju nemaz neizmanto. Viņi iedzer, kā saka, ar mēru. Un tikai līdz pusnaktij. Brauc nākamajā dienā – pa alko nullēm. Un tērēt jau tā trūcīgos kontroles spēkus, lai noķertu un “noformētu” tos dažus, kuri tomēr iemaldījušies atlikumā 0,3 līmenī, nez vai ir prāta darbs.
Otrkārt, alkohola klātbūtne smagos satiksmes negadījumos (sk. tabulu) Latvijā nemaz nav tik liela, ir pēdējos gados stabili dilstoša. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi dižajai Vācijai. Un tālu priekšā vēl dižākajai Amerikai, kur katrs ceturtais satiksmes nāves gadījums saistīts ar alkoholu. Te Māras stāstiņš no Teksasas:
“ASV valsts noteiktais pieļaujamais alkohola līmenis asinīs ir 0,8 promiles autovadītājiem, kas sasnieguši 21 gada vecumu. Uz šoferīšiem, kas jaunāki par 21 gadu, vairumā štatu attiecas tā sauktais nulles tolerances princips – asinīs nedrīkst būt ne pilītes grādīgā.
Sodi par braukšanu dzērumā ir dažādi, atkarībā no tā, cik iecietīgā štatā plosto, bet visur visnotaļ bargi – naudas sods līdz 6250 dolāriem, vadītāja apliecības atņemšana no 30 dienām līdz pat trim gadiem, cietumsods līdz trim gadiem.
Vairākos štatos dzērājšoferīšiem pēc soda izciešanas un tiesību atgūšanas pašiem par savu naudu nākas aprīkot savus auto ar aizdedzes bloķēšanas ierīcēm, kas liek pūst alkometrā, lai iedarbinātu mašīnu. Autovadītājs var tikt pie naudas soda līdz 1000 dolāriem pat tad, ja pats nav dzēris, bet viņa mašīnā atrodas atvērta alkohola pudele.
Policijas kontrolpunkti ir visai bieža parādība, īpaši nedēļas nogalēs ap bāru slēgšanas laiku, un šeit ar piečuku cauri vis netiksi. Nāksies ne vien pūst alkometrā, bet arī ceļmalā izpildīt dažādus reibuma pārbaudes uzdevumus – stāvēt uz vienas kājas, skaitīt alfabētu no otra gala, iet pa taisnu līniju. Ja atteiksies to darīt, tiksi pie bezmaksas brauciena policijas mašīnā un nakts cietumā.
Pret braukšanu dzērumā gan necīnās tikai ar bargiem sodiem. Ceļmalās bieži redzami brīdinoši plakāti ar vienkāršiem saukļiem: “Nebrauc dzēris, cietumā nav jautri”, “Taksis – 20 USD, drošības nauda – 2000. Tu nevari atļauties braukt dzērumā” un tamlīdzīgi. Notiek arī kampaņas pilsētu līmenī, īpaši svētku dienās, kad vietējās pašvaldības sadarbojas ar taksometru kompānijām un ar “Uber”/”Lyft”, piedāvājot ievērojamas atlaides braucieniem pilsētu robežās, kā arī bezmaksas braucienus ar sabiedrisko transportu.”
Par sodiem un prevenciju
Pamanījāt? 0,8 promiles amerikāņi drīkst… Bet kontroles biežas, daudzveidīgas. Tādus masveida plūsmas stopēšanas pasākumus, kādi modē pie mums, Māris visā Eiropas plašumā astoņos gados esot redzējis vien pāris reizes. Arī tad tie parasti izvietoti tur, kur jau tāpat jāapstājas (maksas ceļa beigās, piemēram).
Vai – Norvēģijā – speciāli šim nolūkam izbūvētos laukumos. Lai gan šīs kontroles nekur vairs netiek uzskatītas par īpaši efektīvām. Modernie sakaru līdzekļi un “WAZE” vai līdzīgas lietotnes padara šādas policijas ofensīvas tālu redzamas un apbraucamas. Efektīvāka un patiešām preventīva ir barjera prāmja nobrauktuvē Stokholmā – iepūt, tad pacelsies…
Vai noliks tevi maliņā. Bez cita soda, starp citu. Tāpat kā pēkšņajās kontrolēs tālbraucēju stāvvietās pie Vācijas bāņiem. Tev vienkārši atgādina, ka miega zāles esi ieņēmis nepareizā devā.
Par sodiem. Ne tikai atļautās promiles pie mums grib pazemināt. Naudas sodi būšot lielāki. Iedarbosies? Uz “vidusslāni” – jā. Uz “biezo” – vāji. Jo izredzes uzrauties niecīgas. Un tās 400 “naudas soda vienības” (2000 eiro) viņam nav liela problēma. Un nav tā nekāda problēma arī nabaga miķelim, kura asinīs mazāk par promili dižalus vai kandžas nav gandrīz nekad, kuram “mantība” visa jau sen apķīlāta un oficiālas algas, no kuras kaut ko piedzīt, arī jau pāris gadus nav.
Vai tomēr arī Latvijā nevajadzētu soda naudu nevis vienkārši celt, bet padarīt atkarīgu no ienākumiem, kā tas ir Norvēģijā un Zviedrijā? Vai nevajadzētu arī pie mums nevis vienkārši atcelt cietumsodus, kuri ir dārgi, jo finansējami no nevainīgu līdzpilsoņu nodokļiem, bet nomainīt tos pret nenoņemamu soda sprādzi ap kāju (norvēģi tā dara). Un nevajag greznos ieslodzījuma apartamentus. Pļēgurs tiek izsekots, atļaujot soda laikā tikai taciņu no darba uz mājām…
Atgādinām promiļu aritmētiku
Kamēr likumdevēji noteikumus pilnveidot cenšas (vēlam radošu izdomu, nevis vētrainas darbības imitāciju), mēs ievērosim vecos zelta likumus. Puspromili dod divi šņabja mēriņi (40 g katrs). Ja drīz jābrauc – drīkstētu jau it kā vienu.
Bet labāk gan nevienu. Ja šīsdienas braucieni beigušies – varam omulīgi sadzert ar žurciņu. Bet atceramies gan – ārā tas tvaiks iet diezgan lēni (promilei vidēji vajag 4–6 stundas), sevišķi – ja radīts ar burbuļainiem kokteiļiem vai brangu alu.
Un Jaungada vēlējums no Māras Teksasā: “Izvēle un sekas, protams, ir katra paša rokās. Pāris aliņi kādam nekaitē, savukārt citu var ievest taisni grāvī. Visdrošāk tomēr sekot pavisam vienkāršam principam – ja brauc, nedzer. Ja dzer, nebrauc. Šis moto glābs no sodiem vai vēl skumjākām sekām jebkurā pasaules malā.”
