Cik produktīva ir sadarbība meža dzīvnieku postījumu mazināšanā? Vērtē zemnieki un mednieki 0
Meža dzīvnieku postījumi lauksaimniekiem arvien sagādājuši zaudējumus. 2013. gadā notika asas diskusijas, bieži pat nikni strīdi par lauksaimnieku un mednieku sadarbību, līdz tika pieņemti Medību likuma grozījumi. Vai šogad situācija ir mainījusies uz labo pusi? Cik produktīva tā ir pašlaik, un vai grozījumi devuši abpusēju labumu? Vai reāli sākušas strādāt Medību koordinācijas komisijas pašvaldību paspārnē, un pie kā būtu jāturpina strādāt, jo ne visas problēmas ir atrisinātas.
Māris Kļaustiņš, Saldus novada Ezeres pagasta SIA Ezeres asni un z/s “Krastmaļi” īpašnieks:
“Es pats esmu mednieks, bet kādu līgumu ar medniekiem varu noslēgt, ja visu nosaka no augšas? Mežacūkas un brieži pastāvīgi izdara nekontrolējamus postījumus. Piemēram, manos laukos brieži pa ziemu apēd 20–25% ziemas rapšu. Lielas jēgas no likuma grozījumiem pagaidām neredzu. Iznāk taču, ka lauksaimniecības platība ir atrauta no medību platības. Tas ir, ja kāds privātais zemes iznomātājs ar kaimiņu negrib sadarboties, tad kontrolējamajā platībā rodas pārrāvums. Nu kaut vai saimnieks nomā lauku, kura īpašnieks ir Austrālijā, – vai būs tik vienkārši izskaidrot, ka viņa īpašumā jālaiž mednieki? Nav radīta vienota sistēma, lai varētu saprātīgi kontrolēt lauksaimniecības platības. Ir jābūt stratēģiskam plānam, jo reālā situācija rāda, ka zvēru populācija ir tik liela, ka tie, saprotams, nāk no meža laukā. Bet sadarbība ar šiem grozījumiem iznāk tāda, ka vienā pagastā ir gan mūsu pašu, gan cits mednieku kolektīvs. Es uzskatu: ir jāpieņem lēmums par teritoriju kā vienotu medību platību un tad nevarēs būt tā, ka kāds zemes īpašnieks atteiksies vienoties ar pārējiem.”
Kārlis Zemešs, Jaunjelgavas novada Staburaga pagasta z/s “Skudras” īpašnieks:
“Apsaimniekoju 300 ha lielu platību, bet no tās divas trešdaļas ir nomas zemes. Tā ir liela problēma, jo ne visi zemes īpašnieki nomas līgumus reģistrējuši zemesgrāmatā. Bet mednieku biedrības līgumus slēdz ar zemes īpašniekiem, savukārt nomniekam nav citu iespēju, kā mēģināt vienoties ar šo īpašnieku par sadarbību. Bieži gadās, ka iznomātie gabali ir izmētāti, tad ir pavisam grūti ko norunāt. Turklāt līgums jau arī negarantē, ka lauki tiks aizsargāti.
Piekrītu, ka medības ir bizness. Bet, ja es audzēju labību, tas ir mans bizness. Izskatās, ka par līgumu starp lauksaimnieku un medniekiem nav viss līdz galam izdomāts. Jā, arī man ir līgums ar Staburaga pagasta medniekiem, bet gribētu, lai tas būtu savstarpēji izdevīgs. Esmu novērojis, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar meža dzīvnieku uzskaiti – tā rāda, ka mūsu apvidū neesot staltbriežu. Nu kā tad nav, ja ziemā uz lauka reizēm redzu simts briežu! Domāju, citur notiek tāpat.
Ko īsti nozīmē meža zvēru migrācija ļoti plašās teritorijās? Vai par tās cēloņiem ir nopietni domāts? Meži taču milzu platībās tiek izcirsti, un dzīvnieks meklē, kur paslēpties, kur laist pasaulē mazuļus, kur baroties, un tad biežāk tiek apsēsti zemnieku sējumi. Meža izciršana nav tik nevainīga parādība, kā dažkārt uzskata…
Pēteris Kassalietis, Krustpils novada Atašienes pagasta z/s “Dzērves” īpašnieks:
– Esmu noslēdzis līgumu ar Atašienes mednieku biedrību. Apsaimniekoju kopā ar nomāto 78 ha zemes. Turu gaļas šķirņu lopus, ir ap 25 zīdītājgovīm, nopirku Simentāles šķirnes bulli. Par zvēriem īpaši žēloties nevaru, jo saimniecība atrodas kilometru no pagasta centra, vienā pusē dzelzceļš, bet līgums ir kā drošības līdzeklis un, iespējams, priekšdienām noderēs. Esmu iegādājies 28 ha lielu īpašumu Rites pagastā, kas ir uz robežas ar Lietuvu. Tur gan pagaidām ir mežs un purvs, bet ceru, ka ar laiku noderēs. Tur mani uztrauc bebri, tas ir tik negants zvērs, ka nobeidz pat ozolu – mizu nograuž un koks nokalst.
Valda Dene, Jaunpiebalgas novada Jaunpiebalgas pagasta z/s “Jaun-Skaruļi” saimniece:
“Man ir bioloģiskā saimniecība 40 ha platībā, ap 20 slaucamajām govīm, audzēju telītes, turu cūkas. Katru gadu sēju kādus piecus hektārus zirņauzu, tie dikti meža cūkām patīk, bet cūku mums nav daudz. Vairāk mana stirnas un bukus. Es slēdzu līgumus ar Jaunpiebalgas medniekiem un arī ar Jūrmalas mednieku biedrību Lielmežs. Viņi uzbūvējuši sargtorņus, uzmana, ko zvēri dara, pastāvīgi apbraukā laukus. Tagad uzradušies bebri, un mednieki jauc nost bebru dambjus. Ja tos laikus neierobežos, vēlāk būs grūti ko izdarīt.”
Jānis Jēgers, Gulbenes novada Tirzas pagasta z/s “Lejas Zosēni” īpašnieks:
“Manā saimniecībā vairāk manītas mežacūkas ar sivēniem. Visvairāk jau tām patīk kvieši, bet šad tad arī zālāju paposta. Vienmēr meklē ko garšīgu. Kad kaimiņam vienu gadu bija kukurūza, cūkas barojās tur un manā kviešu laukā nemaz nenāca. Bet līgumus ar medniekiem esmu slēdzis arī agrāk, vēl pirms Medību likuma grozījumu pieņemšanas. Tirzas pagastā ir medību teritorijas Druvienas un Jaungulbenes mednieku biedrībām – tās arī uzrauga manus laukus. Torņus ierīkojuši, braucot vakaros pa saimniecību, redzu, ka ceļmalā stāv mednieku mašīnas un viņi ir uz lauka. Aprunājamies, ko esmu manījis, mēs labi saprotamies.
Medniekiem līgumi ar saimniekiem ir izdevīgi – jo lielākas platības, jo vairāk medību atļauju viņiem pienākas. Dažs domā, ka meža dzīvnieki uzturas neapstrādātās platībās, bet ir gluži otrādi – viņi ganās tur, kur laba barība. Jo iekoptāki lauki, jo zvēru vairāk. No mednieku puses gan ir tā – medījumus jau izmanto pašpatēriņam, bet cik daudz tad viena ģimene vai vairākas var apēst? Ja medījumus varētu eksportēt, tad medniekiem rastos cita interese vairāk nomedīt, būtu ienākums.
Jānis Bārs, Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents:
“Medību likuma grozījumi bija nepieciešami. Uzskatu, ka valsts šajā ziņā savas funkcijas ir veikusi. Cita lieta, ka pusgada laikā nevar dzīvē realizēties, mainīties vai tikt ieviesti visi grozījumos paredzētie jautājumi. Piemēram, Medību koordinācijas komisiju darbība ir spēkā no šāgada 1. janvāra, turpretī Ministru kabineta noteikumi par to īstenošanas pasākumiem vēl nebija gatavi. Proti, komisijas ir likumīgas, bet darboties tās varēja brīvi. Tas nozīmē, ka grozījumu ieviešanas gaitā vajadzīga sadarbība starp Latvijas valsts meža dienestu un pašvaldībām. Tas pārsvarā gadījumu vēl priekšā.
Nevaru piekrist apgalvojumiem, ka mežu izciršana veicina stihisku meža dzīvnieku migrāciju. Gluži otrādi: vecajos mežos, kur koki pārauguši, zvēri jūtas slikti. Turpretī, atjaunojot mežu, kas ir obligāts nosacījums pēc izciršanas, rodas jaunaudzes, kur dzīvniekiem ir laba barības bāze.”
Jānis Baumanis, Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs:
“Sadarbība starp lauksaimniekiem un medniekiem pēc Medību likuma grozījumu pieņemšanas nekādā gadījumā nav kļuvusi sliktāka. Ilgās diskusijas pirms grozījumu pieņemšanas vēl noņēma spriedzi. Toreiz gāja karsti – apspriedēs un strīdos tika izteikti viedokļi, ka īpašnieks savā zemē var šaut visu, kas vien viņam ienāk prātā. To pat mēģināja nikni pierādīt. Kad tas neizdevās, tikai pēc tam varējām runāt par sadarbību, atrast kopīgas darbības vadlīnijas.
Tā nav likuma vaina, ka abas puses nespēj sadarboties. Labs paraugs ir Kokneses novads, kur jau labu laiku pirms grozījumu pieņemšanas pašvaldībā bija izveidota komisija, kas gādāja par kopīgu sasāpējušo jautājumu risināšanu lauksaimnieku un mednieku vidū. Pašlaik ir tā, ka jaunveidojamās Medību koordinācijas komisijas visur vēl nestrādā. Jo ātrāk tas notiktu visā Latvijā, jo labāk būtu. Saprotu to tā: jau rudenī šajā komisijā sanāk kopā saimnieki un mednieki, saimnieki izstāsta, ko un kur viņi sēs, mednieki pastāsta par savu rīcību un ko viņi sagaida no lauksaimniekiem.
Sāpīga lieta ir nomas zemes, kur saduras īpašnieka, nomnieka un mednieka intereses. Piemēram, ja zemes īpašnieks slēdz līgumu ar mednieku biedrību, viņam tādas tiesības ir. Cita lieta, varbūt tad vajag samazināt nomas maksu nomniekam. Te katrs gadījums var būt citāds, galvenais ir vienoties par abpusēji saprātīgu rīcību. Te šīs pašvaldību komisijas būtu labs palīgs!
Zinu, ka daudzi lauksaimnieki uzskata – Latvijas valsts meži izcērt pārāk daudz mežu. Nepiekrītu. Manuprāt, vismaz viena problēma te ir cita: tagad zemnieki audzē dažādas augkopības kultūras, kas ir Latvijai un Baltijas reģionam vēsturiski netipiskas – rapšus, kukurūzu u. c. Tieši tās meža zvēriem ir kā medusmaize, un, protams, viņi nesmādē arī kviešu vai kartupeļu lauku, kas ir blakus.”
Jānis Dūklavs, zemkopības ministrs:
“Ar Medību likuma grozījumiem beidzot ir sakārtota nozare, precīzāk, medību nozares sadarbība ar lauksaimniekiem. Protams, pirmajā šo likuma grozījumu ieviešanas gadā apgalvot, ka sasniegta pilnība, noteikti nevar. Galvenais ir tas, ka ilgu un sarežģītu diskusiju gaitā panākts kompromiss. Šo sarunu un apspriežu sākumposmā vispār tika uztiepta prasība – ja esmu īpašnieks, savā zemē šauju, ko un kā gribu. Iznākumā tomēr šo attieksmi izdevās mainīt, pārliecināt, ka vajadzīgs loģisks kompromiss un saprātīga rīcība.
Pagaidām vēl visur pašvaldībās nedarbojas Medību koordinācijas komisijas. Ja tās iestrādāsies, ja nodibinās tur, kur vēl nav pagūts to izdarīt, viss būs kārtībā. Daudzos novados panākta veiksmīga sadarbība starp lauksaimniekiem un medniekiem. Par likuma grozījumu niansēm var stāstīt daudz, bet svarīgi, ka tajos sakārtotas daudzas normas, izdarīti papildinājumi, ko ieteica lauksaimnieku un mednieku puse.
Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas pārzina savu nozari, iedziļinās lietās. Tur, kur no likuma nosacījumu viedokļa kaut kā vēl trūkst, visu var izdarīt kopīgā darbā. Piemēram, tiem saimniekiem, kas, būdami nomnieki, ir neapmierināti ar to, ka līgumu ar mednieku biedrību slēdz zemes īpašnieks, varu ieteikt tikai vienu: vienojieties ar iznomātāju, ka nomas līgumā tiek ierakstīts: nomnieks vēlas uz nomāto platību medību tiesības. Runas par vienotu medību teritoriju ir tukša lieta, jo nevar taču Latviju sadalīt vienādos medību gabalos – kur tad paliek privātā zemes īpašnieka tiesības? Kā jau teicu, likumu varam papildināt un pilnveidot.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
