Izpēta, uz kurieni iedzīvotāji no rīta brauc strādāt un vakarā atpakaļ 7
Cilvēki dodas strādāt tur, kur var nodrošināt sev labus dzīves apstākļus un saredz sociālās kāpnes, lai īstenotu individuālās attīstības perspektīvas. Kādas tās ir Latvijai? Cik un kādi centri mums ir, kur redzama attīstība un iedzīvotāju pievilkšana?
LMT torņi uzrāda 76 “vilkmes” vietas
Lai noskaidrotu, kāda ir iedzīvotāju iekšējā mobilitāte, viens no veidiem ir pētīt svārsta migrāciju. Tas ir – uz kurieni cilvēks no rīta brauc strādāt un vakarā dodas atpakaļ, tādā veidā nosakot saimnieciskās attīstības centra ietekmes areālu. Latvijas Universitāte (LU) sadarbībā ar “Latvijas Mobilo telefonu” (LMT) ir veikusi pētījumu par Latvijas reģionu attīstības indeksu, apkopojot lietotāju pieslēgumu skaita intensitāti LMT bāzes stacijās trīs gadu periodā.
LMT ir apmēram viens miljons lietotāju, pētījumā apkopoti vairāki miljardi ierakstu (telefonu pieslēgumi mobilo sakaru torņiem, nevis sarunas).
Pētījuma rezultātu oficiālā prezentācija paredzēta 28. oktobrī, taču “LA” bija iespējas ar to iepazīties agrāk, aprunājoties ar vienu no projekta vadītājiem, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu profesoru Gundaru Bērziņu.
“Attīstības centri ir tikai tur, kur cilvēki no rīta tiešām brauc,” skaidroja profesors. “LMT pieslēgumi parāda, kur iedzīvotāju svārsta migrācija notiek. Iecerētās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā redzam, ka gandrīz uz visiem plānotajiem centriem vilkme ir.
Problēmas ir ar Rūjienu un Valku, Īkšķili un Ogri, tāpat arī Carnikavu un Ādažiem. Tur iedzīvotāju kustība pamatā notiek citos virzienos. Kopumā visā Latvijā esam konstatējuši 76 attīstības vietas, uz kurām pēc svārsta migrācijas metodes redzama izteikta kustība.
Esam atklājuši arī tādas vietas, kur, pēc oficiālās statistikas, gandrīz nekas nenotiek, bet, pēc mūsu datiem, aktivitāte ir pārsteidzoši liela. Piemēram, Krāslava, Balvi un Rucava. Mērot pieslēgumu intensitāti, var redzēt arī centru lielumu.
Mans ieteikums centru stiprināšanu turpmāk būtu veikt, sekojot Igaunijas piemēram, kur subsidē nevis pašvaldības, bet iedzīvotājus tieši. Savukārt uzņēmēji no pētījuma datiem saņems signālu – kur ir pietiekams iedzīvotāju blīvums un pakalpojumu pieejamība, lai izvietotu uzņēmumu.”
Reģionu un attīstības centru pievienoto vērtību rada apjoms. G. Bērziņš atzīmē, ka, piemēram, Rīgai un pārējai Latvijai šajos rādītājos tomēr esot neproporcionāli liela atšķirība.
Rīga iedzīvotāju skaita ziņā ir piecas reizes lielāka par Daugavpili, bet pievienotās vērtības radīšanā atšķirība esot 60 reizes. Kopumā redzams, ka visu plānoto centru ietekmes areālā dzīvo vidēji 20 000 cilvēku katrā, kas esot pietiekams potenciāls, lai izveidotu un uzturētu efektīvu sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūras objektu tīklu.
Uz Rīgu caur šoseju sastrēgumiem
“Veicot reformas un plānojot investīcijas, Latvijā līdz šim nebija informācijas, kas mums rada pievienoto vērtību un kāda ir tās reģionālā izcelsme,” iepazīstinot ar savu pētījumu par uzņēmumu pievienoto vērtību, kas rezultātā pārtapis digitālā kartē – telpiskās nodarbinātības platformā, “LA” stāstīja ekonomģeogrāfs, SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” galvenais redaktors Jānis Turlajs. Viņa uzskatā aktuāla informācija precīzās kartēs ir pareizākais resursu pārvaldības rīks.
“Jāņa sētas” karšu izdevniecība jau sen savus produktus piedāvā arī digitālajā vidē, uzņēmuma risinājumi saņem lielus pasūtījumus no Skandināvijas un “vecajām” ES bloka valstīm. Ārzemēs nopelnīto naudu izdevniecība ieguldījusi arī Latvijas pievienotās vērtības uzņēmumu digitālās kartes veidošanā, piecu gadu laikā apkopojot ziņas par apmēram 55 000 uzņēmumu ar apgrozījumu virs 70 000 eiro gadā. Šobrīd karšu izdevniecība, pildot VARAM pasūtījumu, iesākto pētījumu turpina pilnveidot.
“Uzņēmumu pievienotās vērtības apkopojumam izmantojam divus pamatlielumus: algu fondu ar nodokļiem un peļņu,” paskaidroja J. Turlais.
“Centrālajai statistikas pārvaldei tamlīdzīgi dati bija tikai par plānošanas reģioniem un republikas nozīmes pilsētām. Smalkāk neko nevarēja dabūt, turklāt viss tika rēķināts tikai pēc juridiskajām adresēm.
Piemēram, “Maxima” visi ienākumi un darbinieku tūkstoši tikai Ķekavas novadā. Vai “Latvijas valsts mežiem” – viss Rīgā, Pārdaugavas adresē, kaut gan reāli šim uzņēmumam ir 650 vietējās pievienotās vērtības vienības pa visu valsti.”
Arī šis pētījums vēlreiz apliecina, ka visspēcīgākā ekonomiskā attīstība ir Rīgā, veidojot 2/3 pienesumu visas valsts mērogā, kas gada griezumā sastāda 6,4 miljardus eiro. Pēc karšu izdevniecības pētnieku lietotās metodoloģijas, nākamais lielākais pievienotās vērtības devējs Latvijā ir Mārupes novads ar EUR 361 milj., trešā – Liepāja ar EUR 349 milj., ceturtā – Daugavpils ar EUR 282 milj., piektā – Ventspils ar EUR 224 milj. utt.
Pēc J. Turlā domām, nav vietas ilūzijām, ka pēc plānotās novadu reformas pašvaldību dotēšana varētu beigties. Pašpietiekama ir tikai Rīga. Taču Latvijas mērogam un iedzīvotāju mobilitātes iespējām tas nav nekas dramatisks. “Jāņa sēta”, izmantojot datus par ceļu tīklu un transporta pieejamību, izveidojusi atsevišķu karti, kurā redzams, ka ārpus 40 minūšu reģionālo centru sasniedzamības dzīvo tikai 2% valsts iedzīvotāju.
Tādā ziņā viss it kā būtu kārtībā, ja vien neparādītos cita problēma: 67% no visas transporta plūsmas Latvijā notiek pa 10% ceļu! Līdz ar to uz mūsu maģistrālajiem ceļiem veidojas sastrēgumi un nekur laikā aizbraukt nevar. “Tā ir vēl viena kļūda, kas pieļauta, plānojot ieguldījumus iepriekšējos periodos. Pa visu to laiku, kamēr ir pieejama ES nauda, Latvijā nav uzbūvēta neviena jauna automaģistrāle,” rezumē J. Turlais.
Alternatīvas: īres mājas un ekspresvilcieni
Uz Rīgu darbaspēks turpina plūst, katru dienu laužoties cauri sastrēgumiem, toties reģionu pilsētās, kur vērojama veiksmīga ekonomiskā attīstība, pašvaldības un uzņēmēji izdomā veidus, kā trūkstošās darbarokas piesaistīt. Viens no tiem ir izaicinājumu risināšana ar mājokļu pieejamību.
Kā izdevušos piemērus EM valsts sekretāra vietnieks būvniecības un mājokļu jautājumos Edmunds Valantis “LA” minēja divas īres mājas Valmierā, pa vienai – Smiltenē un Cēsīs.
Savukārt Ventspilī mājokļu pieejamība tiekot risināta tādā veidā, ka pašvaldība uzpērk dzīvokļus, izremontē un tad izīrē vajadzīgajiem speciālistiem. EM izstrādājusi arī speciālu atbalsta programmu pašvaldību īres dzīvokļu celtniecībai, tomēr pagaidām šī iniciatīva valdībā neesot atbalstīta.
“LA” klātienē apskatīja īres namus Cēsīs un Smiltenē. Abiem namiem ir 24 dzīvokļi, un tie uzcelti, pārņemot nepabeigtas jaunbūves. Lai gan abas ēkas ir līdzīgas un arī pašvaldības samērā tuvu, izrādījās, ka tapšanas motīvi un arī pielietojums tomēr atšķiras.
Īres nams Cēsīs, Ata Kronvalda ielā 56, būvēts sadarbībā ar Aizsardzības ministriju, Cēsu novada pašvaldībai savā rīcībā iegūstot 17 labiekārtotus dzīvokļus par kopējo ieguldījuma summu 1,39 miljoni eiro. Nams ekspluatācijā nodots šā gada augustā. Noteiktā maksa par kvadrātmetru ir 4,09 eiro, līdz oktobrim izīrēti seši dzīvokļi.
Pašvaldības pārstāvis Kārlis Pots informēja, ka dzīvokļi tiekot izīrēti un “pieturēti” augsta līmeņa vadītājiem gan pašvaldības, gan privātajiem pilsētas uzņēmumiem. Viens no īrniekiem, piemēram, esot Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma direktors, īres līgumi, ko pašvaldība slēdz uz diviem gadiem, esot arī ar citiem vadītājiem veselības un izglītības iestādēs.
Īres nams Smiltenē, Daugavas ielā 7a, ekspluatācijā nodots 2018. gada decembrī. Kopējās investīcijas 1,22 miljoni eiro, ko Smiltenes novada dome pamatā finansējusi no savu struktūru līdzekļiem, kā valsts budžeta līdzfinansējumu piesaistot 200 000 eiro. Līdz ar to pašvaldība savā īpašumā ieguvusi visus 24 dzīvokļus, ko izīrē dārgāk nekā Cēsīs – 4,90 eiro par kvadrātmetru mēnesī.
Namu apsaimnieko “Smiltenes NKUP”, un namu izrādīja mājas pārvaldnieks Jānis Liniņš. Viņš pastāstīja, ka nams pilnībā bijis apdzīvots jau pāris mēnešu laikā: pašvaldība rīkojusi īres tiesību izsoles uz pieciem gadiem un dzīvokļi burtiski izķerti. Piedalīties varējis ikviens, ierobežojumu nav bijis.
Mājā dzīvojot, piemēram, arī kāda kundze gados, kura no Anglijas atgriezusies uz dzīvi dzimtenē. Kopumā pārvaldnieks vērtē, ka pašvaldībai “bizness te nav, bet ir sakopta vide pilsētai, mājas iedzīvotājiem un kaimiņiem”.
Skaidrs, ka viena, divas vai pat piecas īres mājas attīstības centros mājokļu trūkuma problēmu neatrisinās. Piemēram, Cēsīs īres dzīvokļu pieprasījums reālo piedāvājumu pārsniedzot septiņas reizes! Taču cilvēku piesaistīšanai un mobilitātei ir arī citi risinājumi.
Kā zināms, šogad ar labiem panākumiem sācis kursēt ekspresvilciens Cēsis–Rīga. Maršruta izveide notika samērā operatīvi, iesaistoties satiksmes ministram Tālim Linkaitam, kurš pats arī komentēja šo procesu: “Vilciena ekspresis maršrutā Cēsis–Rīga ir tikai sākums pasažieru vilciena kustības paātrināšanai esošajos maršrutos.
No decembra plānots Cēsu vilciena ekspresi pagarināt līdz Valmierai, jo pasažieri novērtē un vairāk izmanto iespēju pārvietoties ar vilcienu, ja kustība ir ātra un ērta. Cēsu ekspresis tapa, lielā mērā pateicoties Cēsu pašvaldības atbalstam, bet arī nākotnē plānojam šādus projektus virzīt operatīvi.”
