Pieradinātais klausītājs 16
Tikmēr “KZ” aptaujātie reģionu kultūras namu vadītāji atzīst – šlāgermuzikantu uzaicināšana ir arī iespēja aktivizēt vietējo kultūras un sabiedrisko dzīvi. “Nenoliedzami, šī segmenta piedāvājums nereti ir lētāks un pieejamāks, un izvēli bieži nosaka pieejamie līdzekļi, bet kvalitāte cieš,” norāda Siguldas novada kultūras centra projektu vadītāja Dace Pleša. “Arvien biežāk atsakāmies no šlāgermūzikas mūziķu piesaistīšanas, lai gan piedāvājums ir ļoti plašs un, iespējams, būtu arī pieprasījums. Tomēr pieredze liecina, ka piedāvājums nereti ir vidējas vai zemas kvalitātes, muzikanti mēdz ierasties pat iereibuši, priekšnesumā trūkst oriģinalitātes. Izņēmums varbūt ir Līgo svētku zaļumballe, taču arī tad cenšamies aicināt māksliniekus, kas var sniegt pievienoto vērtību, piemēram, pazīstamās ziņģes atskaņot īpašos aranžējumos.”
Normunds Rutulis novērojis, ka ārpus lielajām pilsētām publikā nereti lielāku interesi raisot tieši “lētais izklaides produkts”. “Publika tādā veidā jau ir pieradināta pie tamlīdzīga veida produktiem, ko grūti nosaukt citādi kā par “haltūriņu”,” sašutis ir dziedātājs.
Tikmēr paši šlāgermūziķi aizstāvas, apgalvojot, ka Latvijā attieksme pret šlāgeri ir nedaudz saasināta. “Ja dziesmai ir vienkāršs, bet dvēselisks teksts un tā ir melodiska, to pie mums mēdz uzskatīt par lētu un banālu. Amerikā, kur šis žanrs ir cieņā, dziesmu teksti ir vienkārši ikdienas stāsti. Sava daļa nievājošās attieksmes radīšanā vainas jāuzņemas raidstacijām, kuras atskaņo ne tikai kvalitatīvu mūziku,” uzskata Māris Sloka.
