Haltūriņas kultūra? 16
Paši jomā iesaistītie – muzikanti un pasākumu rīkotāji – par šlāgermūzikas žanru runā krietni vienkāršotākās kategorijās, atzīstot, ka līdzās radošām izpausmēm viņiem muzicēšana galvenokārt nozīmē maizes darbu, kurā darbojas visi tirgus likumi – no mērķauditorijas izzināšanas līdz pat sīvai savstarpējai konkurencei.
“Šlāgermūzika būs aktuāla un arī cilvēkus pulcinās vienmēr,” ir pārliecināts arī daudzu publikas iecienītu šlāgeru un populārās mūzikas sarīkojumu organizētājs Jānis Viduskalns. “Protams, jāņem vērā mērķauditorijas īpatnības – ir šlāgermūzikas grupas, kas piesaista vecāka gadagājuma cilvēkus, piemēram, “Rumbas kvartets”, kā arī tādas, uz kurām nāks arī jaunieši – kā “Apvedceļš”. Šī mūzika, iespējams, nepiesaista turīgākos klausītājus, tomēr publika ir stabila un savus māksliniekus mīl.”
Ja jau šlāgermūzika reiz ir populārākais žanrs, vai tā ir arī visvairāk pelnošais? Aptaujājot pasākumu rīkotājus un kultūras centru vadītājus, aina iezīmējas divējāda. Koncerta honorārs grupai “ar vārdu” ir no 500 līdz pat 1500 eiro, atlīdzībai reizēm pārsniedzot to, kas tiek maksāta vidējas klases grupām populārajā mūzikā. Savukārt mazpazīstamākas mūzikas grupas pelnot aptuveni 300 līdz 500 eiro par uzstāšanos. Pieprasītākie sniedz aptuveni 50 līdz 70 uzstāšanās gadā jeb reizi vai divas nedēļā (sk. tabulu). Skaitam pierēķināti gan publiski koncerti, gan privāti sarīkojumi – no kāzām līdz uzņēmumu ballēm.
“Mēs esam amatieri un tikai ar mūziku iztikai nepelnām. Ņemot vērā skaitliski mazo auditoriju Latvijā, to spēj tikai paši populārākie,” teic grupas “Klaidonis” līderis Māris Sloka. Vērā ņemamu peļņu nenesot arī ierakstu pārdošana. “Muzicēšana ir finansiāls atspaids, tomēr reizē visi strādājam,” stāsta grupas “Apvedceļš” basģitārists un menedžeris Armands Leimanis.
Tikmēr par nerentablu peļņas avotu šlāgermūziku mūsdienās atzinis leģendārā dueta “Sandra” muzikants Andris Brīnums, kurš grupu veidojis kā divu cilvēku, paša un dzīvesbiedres, uzņēmumu. Savu daiļradi viņš pašlaik dēvē par rokmūziku. Turklāt grupa koncertēšanas mērķauditoriju no lauciniekiem ir nomainījusi pret pilsētniekiem, šobrīd nokļūstot uz zaļa zara, jo var lepoties ar rekorda cienīgu koncertu skaitu – četri pieci nedēļā.
“Šlāgermūzikas ziedu laiki bija 90. gados, un tie ir pagājuši. Laukos, kur tā bija pieprasīta, šobrīd nav cilvēku, visi ir Anglijā, Vācijā, tāpēc šlāgermūzika vairs nav bizness,” muzikants ir kategorisks. “Pateicoties televīzijas aptaujām, laukos šlāgermuzikantu šobrīd ir vairāk nekā klausītāju. Mūzika ir mūsu peļņas avots, tomēr izdevīgāk ir darboties rokmūzikā – to pašu naudu vari nopelnīt 40 minūtēs, ko, būdams šlāgermuzikants, nopelnīju, pārslēdzot sintezatora pogas un murminot dziesmas piecas stundas pēc kārtas.”
