Šlāgermūzikas bizness Latvijā. Cik pelna pieprasītākās grupas? 16
Šlāgeris – mīlētais un nīstais
Laikā, kad valstsvīri sasparojušies stiprināt latvisko identitāti un piešķir atbalstu atsevišķiem pašmāju mūziķiem balvā par latviskuma karoga nešanu, mūzikas patēriņa rādītāji liecina, ka plašāka sabiedrība netieši “balso” par citu muzikālo kodu. Protams, klausītājs mīl gan “Līvus”, gan “Iļģus”, tomēr kopumā visvairāk mīlētā ir nevis kāda atsevišķa grupa vai izpildītājs, bet vesels žanrs – tā ir tā dēvētā šlāgermūzika.
Vieni to uzskata par sentimentālu kiču, bet citiem bez tās nav iedomājama nedz ikdiena, nedz kopīgi svētki. Apgalvojums, ka tieši šlāgermūzika, nevis pops, roks, hiphops, deju vai tautasdziesmu ritmi ir tas, ko ikdienā skaņu celiņos vēlas dzirdēt lielākā daļa Latvijas mūzikas klausītāju, tas, kas uzmundrina garu un modina latviskuma jūtas, ir pamatots.
Par to liecina kaut vai fakts, ka pašmāju pārliecinoši populārākās radiostacijas “Latvijas Radio 2”, visbiežāk spēlētās dziesmas vismaz 60 procentos gadījumu ir šlāgeri. Iknedēļas visbiežāk spēlēto dziesmu sarakstos neatradīsit nedz “Iļģus”, nedz “Līvus”, toties ar uzviju sastapsim Lieni Šomasi, grupas “Apvedceļš”, “Galaktika”, “Klaidonis” un citus žanra pārstāvjus.
Joprojām populārāko šlāgeru jeb latviskajā versijā “sirdsdziesmu” aptauja ir visvairāk skatīto pašmāju televīzijas raidījumu divdesmitniekā. Šlāgermūzika atradusi stabilu vietu arī digitālajā laikmetā – tās spilgtāko pārstāvju video pelna simtiem tūkstošu skatījumu interneta vietnēs. Par žanra popularitāti nacionālā mērogā liecina arī vietējie šlāgermūzikas festivālu un koncertu producenti – tieši šlāgermūzikas klātbūtne garantē pieklājīgu apmeklētāju skaitu, kas mērāms vairākos tūkstošos. “Šlāgermūzika Latvijā ir bijusi pieprasīta visos laikos, un tam ir būtisks pamatojums, jo tā ir nacionālās identitātes ikdienas apliecinājums. Latviešu muzikantu radītajai mūzikai mājas un vieta ir Latvijā. Tikai dažam ir izdevies izsisties Krievijas tirgū, varbūt pat laužot sevi vairāk, nekā gribētos, bet Rietumi vēl ir latviešu muzikantu lielais izaicinājums,” uzskata LR2 direktors Armins Ronis.
Kas uztur spēkā šo popularitāti – padomju laika paaudzes muzikālā mantojuma inerce, ko ekspluatē veikls mārketings, mediji, kas apkalpo (un reizē rada) pieprasījumu, vai varbūt tomēr kāds kolektīva latviskuma kods?
Stāstam, kā šlāgeris no vācu ziņģēšanas tradīcijas pārtapis par latviešu nacionālo vērtību, ir vēsturisks pamats. Pats šis vārds cēlies no vācu “schlager” jeb “grāvējs”, un mūsdienās tā robežas izplūdušas starp popmūziku un pašdarbības grupu muzikālajiem centieniem. Tas ir vieglās jeb populārās mūzikas virziens, kam raksturīgas vienkāršas melodiskas līnijas, nereti – sentimentāli, pasauli idealizējoši teksti, adaptējot ģeogrāfiski lokālas mūzikas tradīcijas, kā arī neprasot no izpildītāja un klausītāja specifisku muzikālo kvalifikāciju.
Žanrs attīstījies Rietumeiropā, sevišķi Vācijā, laikā pirms un pēc Otrā pasaules kara, vienkāršojot populāru operešu melodijas. Rietumu muzikologi šlāgermūzikas popularitāti savulaik skaidroja kā reakciju uz kara sekām un arī pārāk sarežģīto un pilsoniskajam vidusslānim nesagremojamo rokenrola izplatību Rietumos. Padomju Latvijas iedzīvotāju muzikālo gaumi sargāja jeb cenzēja dzelzs priekškars, tomēr šeit iesakņojās vieglās estrādes mērcē pasniegtas vācu šlāgermūzikas atskaņas. Tā laika estrādes zvaigznes, piemēram, Viktors Lapčenoks, pat izpelnījās atzinību Rostokas un Drēzdenes šlāgerfestivālos, dziedot Raimonda Paula dziesmas. Rietumniecisku kantrimūzikas vēsmu tautai tuvajam žanram atmodas gados piešķīra trimdas muzikālās tradīcijas. “Mūsdienu latviešu šlāgermūzika ir tāds vācu šlāgera, kantrimūzikas un krievu romanču kokteilis,” atzīst pazīstamās kantrimūzikas grupas “Klaidonis” līderis Māris Sloka. Savukārt dziedātājs Normunds Rutulis uzskata: “Pēc atmodas šlāgera žanram pamatīgu cirtienu pa kājām iedeva 90. gadi, kad ekonomiskās krīzes apstākļos mūzika nolaidās līdz pašspēlējoša sintezatora un primitīva teksta līmenim, degradējot žanru kopumā.”
“Nevar teikt, ka šlāgermūzika ir konkrēts žanrs, kas būtu saistāms tikai ar triviālas mūzikas radīšanu, jo tajā darbojas arī augstas raudzes mūziķi. Protams, ir arī grupas, kas pamanījušās iekrist klausītāju sirdīs ar vienu dziesmu. Popularitāti nosaka arī reģionāla piederība, un atbalsts grupām, īpaši Latgalē, ir ne tikai muzikālas gaumes, bet identitātes jautājums. Paaudze, kas vecāka par pusmūžu, pie šlāgermūzikas atgriežas kā pie pazīstama žanra, ar kuru auguši, kamēr cilvēki, jaunāki par 30 gadiem, ir ar plašāku muzikālo interešu loku,” norāda vairāku šlāgermūzikas festivālu un projektu producents Jānis Kļaviņš.
