Anda Līce: Cik mūsu ir īstenībā? 9
Latvijas iedzīvotāju provizoriskais skaits 2018. gada 1. aprīlī esot bijis nepilni divi miljoni, tas ir, 1 925 000. Tā kā provizoriskā skaitīšana ir stipri nepilnīga, esam spiesti savā tuvākajā apkārtnē skaitīt uz rokas pirkstiem, kas arī nepilnīga metode, tomēr dažas tendences uzrāda. Neviens precīzi nav skaitījis, cik īstenībā mūsu ir Latvijā pašreiz.
Pilsētās iedzīvotāju skaita samazināšanos, jādomā, nejūt, toties provincē tā ir tik dramatiska arī cilvēcisko kvalitāšu ziņā, ka reizēm gribas no laukiem bēgt prom. To šajā gadsimtā ar dažādiem līdzekļiem veicina pasaules finansiālās haizivis, ap kurām šaudās ne mazums vietējo kampēju.
Sarūkot lauku iedzīvotāju skaitam, lauku apvidos aizvien pamanāmāki kļūst tie, kurus gan drīzāk vajadzētu saukt par piedzīvotājiem un sirotājiem. Viņi, būdami slinki un nekaunīgi, sēž uz nodokļu maksātāju pleciem, izmanto visas sociālās solidaritātes iespējas un cilvēku iežēlināšanu, un degradējas ne tiki paši, bet degradē arī vidi. Sociālie dienesti ir birokrātijas pinekļu sapīti un psiholoģiski nav gatavi strādāt ar šo īpašo sabiedrības daļu.
Mūsu sabiedrībā, no vienas puses, valda liela neiecietība, no otras – nepiedodami liberāla attieksme pret nekaunību un visatļautību. Vai tad politiķi nesaprot, ka jaunā teritoriālā reforma teritoriju atbrīvošanu no iedzīvotājiem, ko iesāka jau iepriekšējā, vēl tikai paātrinās? Gan jau saprot, tomēr sava krekla dēļ, kas katram ir vistuvākais, cieš klusu.
Turpinoties tādai valsts politikai, kas sagrauj laukus, mēs savu valsti zaudēsim. Zaudēsim bez kara un epidēmijām. Mēs gan dziedam “Dievs, svētī Latviju!”, bet vai paši esam tai par svētību? Vai ministri un Valsts prezidents ir pabraukājuši šodien pa Latvijas mirušajām teritorijām, izņemot medību braucienus un viesošanos pašvaldībās, kur viņiem rīko uzņemšanas un tālāk par prezentācijas telpām neved? Vai novadpētniecības muzejos viņi ir papētījuši, kā šīs teritorijas izskatījās kaut vai padomju laikā, par ulmaņlaikiem nemaz nerunājot?
No valsts nebrauc projām sliņķi un dzērāji, brauc jaunie un uzņēmīgie, un negatīvā selekcija turpinās. Briselei par šīm mūsu problēmām ir nospļauties. Citu valstu pilsoņi par smiekla naudu tiek pie Latvijas zemes, un lielo peļņu saņem ne jau tie, kas savas nabadzības dēļ no zemes ir atteikušies.
Vēsture liecina – lauku cilvēki ir sīksta cilts, jo tai saknes ir zemē, tomēr šis gadsimts ar līdz šim nepieredzētām metodēm viņus pamazām iznīcina. Un ne tikai viņus. Lūk, tāpēc ir vajadzīga atbilde uz jautājumu, cik mūsu vēl ir palicis!