Anda Līce: Cik maksā atmoda? 30
Lai cik tas skanētu apkaunojoši, daži gaisa jaucēji visā nopietnībā šodien iestājas par piemaksām pie pensijas par stāvēšanu barikādēs. Kas ar mums ir noticis? Šādu jautājumu krievu žurnāliste uzdeva asprātīgajam rakstniekam Viktoram Šenderovičam. “Nekas nav noticis,” viņš atbildēja. To viņš teica par Krievijas ļaudīm. Arī mēs varam jautāt, vai un kas ir noticis ar mums, uz kuru pusi esam mainījušies, varbūt mums brīvība nemaz nepienācās, jo jau šūnu līmenī bijām kļuvuši par vergiem. Atmoda daudziem nāca kā atbrīvošanās tikai tādā nozīmē, ka deva iespēju izvēlēties jaunas verdzības formas. Grūti teikt, cik bija to, kuriem atmoda tiešām bija garīgā atbrīvošanās un kuri vēlējās pārmaiņas arī visas sabiedrības mērogā. Acīmredzot viņu nemaz tik daudz nebija un tāpēc viņiem ieteica stāvēt pie ratiem, kur viņi stāv arī šodien. Varbūt labi, ka tā – pie kādiem taču ir jāglabājas nākamo atmodu ieraugam.
Visos laikos pārmaiņām nobriest sabiedrības mazākums. Kad tās sākas, kādu ļaužu daļu pārmaiņu vējš parauj līdzi, tomēr ļoti daudzi turpina stāvēt malā. To dienu dalībnieki zina teikt, ka ciematos un mazpilsētās (kur tas bija redzams kā uz delnas) tādu vērotāju un naidīgi noskaņoto bija milzum daudz. Vēlāk, kad ienācās kādi taustāmi augļi, sarosījās arī tie un sāka sist pie krūtīm: “Vai mēs toreiz par to cīnījāmies?” Protams, mēs necīnījāmies par valsts izzagšanu, par oligarhu varu, par laicīgo un garīgo vadītāju augstprātīgu attieksmi pret tautu. Jautājums ir par ko citu – cik mēs katrs neatkarības gados esam praktizējuši šīs nosodāmās lietas un kā to šodien vērtējam.
Vēl ir grūti aptvert, cik negribīgi pēc okupācijas laika mainās mūsu cilvēciskā daba, cik nepiedodoši un egocentriski joprojām esam. Jābrīnās, ka daudzi atmodas laika domu un cīņu biedri šodien nespēj pat sarunāties, ka tie, pēc kuru prāta lietas gluži objektīvu iemeslu dēļ nebūtu varējušas notikt, to joprojām neatzīst un ar nepārejošu aizvainojuma sajūtu dzīvo kā sava veida trimdā. Viņi gan runā par pārmaiņām, tomēr nepieļauj domu, ka cilvēks patiešām var mainīties, kā tas tolaik notika ar daudziem nevis konjunktūras dēļ, bet pēc būtības. Žēl to, kuri nespēj izkāpt no ierakumiem, kaut gan frontes līnija šodien jau ir citur. Atmoda, vai nu cilvēkā notiek vai nenotiek, un ar piemaksām pie pensijas tam nav nekāda sakara.
