Cik liels ir risks, ka krūšu implants plīsīs? 0
Lasītāja jautā: “Lai uzlabotu krūšu formu, apsveru veikt to pacelšanu un implantu ievietošanu. Internetā lasu, ka implanti var plīst un veidoties infekcijas. Ļoti baidos, ka tā varētu gadīties arī man. Cik liela iespēja, ka implanti var pārplīst un iztecēt? Kā laika gaitā ir mainījušies krūšu palielināšanā izmantotie materiāli un metodes? Pēc cik gadiem implanti atkal jāmaina?”
“1962. gadā tika ievietoti pirmie krūšu implanti pasaulē, un kopš tā laika pārmaiņas bijušas ļoti straujas,” atklāj plastikas ķirurģe Evija Rodke-Sproģe. “Patlaban tiek izmantoti jau piektās paaudzes implanti. Ražotāji iegulda milzum daudz līdzekļu, lai izpētītu ne tikai implanta pildvielas (gela), bet arī apvalka īpašības un organisma reakciju. Sākumā implanti bija ar diezgan šķidru saturu, bet biezu apvalku. Organisms tos uzņēma ļoti labi, bet bija mazliet par cietu. Vēlāk sāka ražot plānākus apvalkus, līdz ar to implanti zaudēja izturību un biežāk plīsa. Nebija izpētīts, kas notiek, ja implants pārplīst, tāpēc Amerikā sākās tiesu prāvas. Pēc implantu ievietošanas sievietes varēja iegūt kompensācijas, pat ja mocījās ar galvassāpēm, izsitumiem, saslimšanām. Vēlāk plašos pētījumos noskaidroja, ka implantiem ar to nav saistības. Bija laiks, kad izmantoja gan ar fizioloģisko ūdeni pildītos implantus, kurus uzpildīja tieši operācijas laikā, gan arī jau gatavos, ar silikona gelu pildītos implantus.
Šķidrais gels laika gaitā tika pārveidots par mīkstu, saturīgu un viendabīgu masu. Tas jebkādu asu bojājumu vai traumu gadījumā saglabā savu formu un saturu – organismā neuzsūcas, neizplūst un nepārvietojas. Mūsdienās ir ergonomiskie geli, kas imitē dabisko krūti. Ja sieviete pieceļas no guļus stāvokļa, krūts dabiski iesēžas – atbilst gravitācijai un kustībām. Ir vieglie implanti, kuriem gela pildījums ir sajaukts ar ļoti vieglām mikrosfērām, līdz ar to implants kļūst aptuveni par 25–30% vieglāks. Tas īpaši piemērots smalkas uzbūves sievietēm, kuras vēlas lielāku krūšu izmēru. Ir pieejama formu (lāsītes vai apaļie) un profilu (zemi, vidēji, augsti vai izteikti augsti pacelti) dažādība, kur visu nosaka gela struktūra un formas stabilitāte vai ergonomiskums.
Arī apvalka tehnoloģiskās pārvērtības ir bijušas ļoti izteiktas. Sākumā apvalki bija gludi, pēcāk novēroja, ka tie ir pārāk slideni. Sāka ražot teksturētus, porainus apvalkus, kas ieķeras, ieaug audos un nodrošina, ka implants saglabā savu stāvokli. Mūsdienās izmanto gan mikroteksturētus, gan makroteksturētus apvalkus, gludus vai porainus, ar speciālām poliuretāna putām vai nanopārklājumiem. Tā kā nav viena sejas krēma, kas derētu visu vecumu un rasu sievietēm, tāpat nav viena ideālā implanta, un katrai jāpiemeklē atbilstošākie.
Lai ražotājs iegūtu attiecīgu sertifikātu, implantus ļoti uzmanīgi pārbauda milzīgās slodzēs, kas vairākkārt pārspēj to, ko cilvēka organisms var izturēt. Implanti ar 250 kg svaru saspiež pilnīgi plakanus, pēc tam testē zem mikroskopa. Gels un apvalks ir veidots tā, lai izturētu pat kritienu no liela augstuma. Ražotāji demonstrē, kā, pārbraucot pāri implantam ar mašīnu, tas saglabājas vesels un atgriežas sākotnējā formā. Iespēja, ka implants sadzīvē varētu plīst no slodzes, līdzinās nullei.
Var būt citi bojājuma veidi, kad implants tiek traumēts ar asu priekšmetu. Organismam pret svešķermeni var būt izteikta pretreakcija, skābā vide var izšķīdināt implanta apvalku. Tas notiek ļoti reti, aptuveni 1% gadījumu.
Sievietei reizi gadā profilakses nolūkos jāveic ultrasonogrāfija krūtīm, lai redzētu implanta gela un apvalka veselumu, dziedzera, kā arī apkārtējo audu stāvokli. Ja viss ir kārtībā, implantus nevajag mainīt aptuveni 10–15 gadu. Ja nekas netraucē, nav sūdzību un viss ir kārtībā, implantus var atstāt krūtīs pat ilgāk.
Implanti jāmaina tikai tad, ja:
• ultrasonogrāfijas izmeklējumā redzams, ka bojāts implanta gels;
• ir bojāts implanta apvalks;
• ir agresīva organisma reakcija pret implantiem (izteiktas kapsulofibrozes, seromas);
• pati sieviete vēlas kaut ko pamainīt: formu, izmēru, modeli.”
