Zivīm augi ir neizsmeļams barības avots. Kā dažādi augi ietekmē zivju dzīvesveidu? Kuri no tiem ir vērtīgi, bet kuri kaitīgi? 1
Raivo Skrastiņš, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Augos var viegli paslēpties no briesmām, no medniekiem. Karstajās dienās zemūdens iemītniekiem vieglāk ir izturēt skābekļa trūkumu aļģu ēnā. Turklāt daudzām zivīm augi ir neizsmeļams barības avots. Kā dažādi augi ietekmē zivju dzīvesveidu? Kuri no augiem ir vērtīgi, bet kuri kaitīgi?
Ūdensaugu veidi
Mūsu ūdenskrātuvēs reģistrētas aptuveni 200 ūdensaugu sugas. Pazīstamākās ir: vilkvālītes, elodejas, niedres, peldošās glīvenes, ūdensziedi (latīniski Lemna minor), parastās ūdens gundegas u. c.
Augu nozīmi zemūdens iemītnieku dzīvē ir grūti pārvērtēt. Papildus tam, ka augi ir barības avots, tie darbojas arī kā sava veida filtrs. Tos var salīdzināt ar sauszemes augiem, kas izdala skābekli un rada labvēlīgus apstākļus visu organismu dzīvībai.
Ūdensaugiem ir dažāds garums. Daži izaug tikai līdz 2–3 centimetriem, bet citi pat vairāku metru garumā.
Vasarā vilkvālītes viegli var atpazīt pēc brūnajiem cilindra formas augļiem stublāja augšdaļā. Garās, stingrās lapas paliek zaļas visu vasaru un lielāko daļu rudens. Vietās, kur aug vilkvālītes, patīk dzīvoties karpām, karūsām, ruduļiem un asariem.
Vietās, kur aug vilkvālītes, patīk dzīvoties karpām, karūsām, ruduļiem un asariem. Visbiežāk šo augu var atrast mierīgās ūdenstilpju vietās, kur nav straumes vai tā ir pavisam minimāla. Vilkvālītes nevajadzētu jaukt ar niedrēm.
Vasarā upju atzaros, kā arī ezeru klusajās vietās var atrast ūdensziedus. Tie brīvi peld un atrodas uz ūdens virsmas. Ūdensziedi ir bagāti ar olbaltumvielām, ar tiem barojas karūsas un karpas. Ūdensziedos vislabāk ir makšķerēt ar pludiņa inventāru, protams, ja ir logi, kur iespējams iemest. Dažreiz var novērot lielus zaļas krāsas ūdensziedu paklājus. Šādas vietas vajadzētu ignorēt, jo iemest pludiņu ar ēsmu tādā praktiski nav iespējams.
Peldošās glīvenes jau pēc sava nosaukuma apliecina, ka atrodas uz ūdens virsmas. Šiem augiem ir lielas lapas un diezgan biezs kātiņš. Ar peldošajām glīvenēm klātajās vietās bieži tusējas ruduļi, karūsas un asari.
Elodejas nav īpaši iecienīti augi makšķernieku vidū. Šis augs zem ūdens aug tik ātri, ka zibenīgi aptver lielas ūdenstilpes platības. Copēšana ar grunts makšķerēšanas rīkiem ar elodeju aizaugušās vietās ir diezgan problemātiska, tikpat kā neiespējama. Reizēm, kad zini, ka tur gozējas zivis, vajag iepriekš nedaudz attīrīt kaut vai dažus metrus. Elodejas brikšņos patīk uzturēties karpām un karūsām.
Zaļās aļģes galvenā īpatnība ir tāda, ka tās garie pavedieni apņem akmeņus un citus zemūdens ķērājus, bet straumes ietekmē ļoti ātri attīstās. Ja ūdenskrātuve ir pārāk aizaugusi, tad zaļās aļģes bieži uzpeld ūdenskrātuves virspusē. Izveidojas plašas teritorijas ar spilgti zaļiem “dubļiem”. Ar zaļajām aļģēm barojas daudzas zivis. Tās garšo raudām un ruduļiem.
Zivju “dārzeņu” ēdienkarte
Jau sen ir noskaidrots un nevienam vairs nav noslēpums, ka dažādas zivis pārtiek arī no augiem. Piemēram, karūsām un līņiem patīk uzturēties vietās, kur aug niedres, vilkvāles un glīvenes. Līnis labi jūtas ar glīvenēm aizaugušās vietās. Dziļums tajās praktiski nepārsniedz divus metrus. Karpas vasarā var viegli noķert pie niedru sienas, kur dziļums vispār nepārsniedz pusmetru.
Asari, ruduļi un līdakas apmeklē vietas pie niedrēm un meldriem. Līdakas bieži šajās slēptuvēs atrodas, gaidot neuzmanīgos zivju mazuļus. Ruduļiem patīk baroties starp ūdensrozēm. Līdakas to zina un labprāt tos tur dzenā. Kopumā šādās vietās ir daudz mierīgo zivju un plēsēju (asari, līdakas).
Raglapes klātbūtne ūdens rezervuārā liecina par to, ka šajā vietā nevajadzētu īpaši cerēt uz lielu zivju klātesamību.
Kā barojas zivis
Ihtiologi zivis pēc ēšanas rakstura iedala trīs grupās. Pirmajā grupā ietilpst zivis, kas pārtiek galvenokārt no augu barības. Tie ir amūri, karpas, ruduļi un mazākā mērā arī līņi. Pirmajos dzīves mēnešos amūru mazuļi ēd tārpus un barojas ar zooplanktonu. Līdz ar turpmāko augšanu amūru izvēle mainās, tie pārtiek galvenokārt no augiem, aļģēm, niedrēm, meldriem utt. Amūri neēd lēpju lapas, glīvenes un grīšļus.
Sasniedzot divu gadu vecumu, ruduļi siltajā laikā pāriet uz barību, ko veido tikai ūdens gundegas (attēlā), raglapes un elodejas. Ūdens gundegas garšos arī sapaliem.
Ruduļi gandrīz visu laiku dzīvojas pa augiem. Tāpēc ļoti reti tos var noķert no augiem tīrās vietās. Pirmajos dzīves gados tie vienlīdz barojas gan ar bezmugurkaulniekiem, gan ar augiem. Sasniedzot divu gadu vecumu, ruduļi siltajā laikā pāriet uz barību, ko veido tikai ūdens gundegas, raglapes un elodeja.
Gandrīz visu pavasari karpas un sazāni labprāt ēd jaunos, sulīgos vilkvālīšu dzinumus. Karpu mutes dobums teicami tiek galā ar šo uzdevumu. Vasarā karpas dod priekšroku dzīvnieku barībai, taču reizēm tās vēlas nobaudīt aļģes.
Nākamā zivju grupa dod priekšroku dzīvnieku barībai un dažiem augstākiem augiem. Tās ir karūsas, brekši, pliči, asari, mailītes un vimbas. Karūsas labprāt ēd motiļus, dažādus bezmugurkaulniekus, dažkārt tās barojas ar jauno niedru un vilkvālīšu dzinumiem un raglapēm. Augu barība karūsām ir sekundāra atšķirībā no to lielākās un pazīstamākās radinieces karpas.
Pliči un vimbas labprātāk ēd dažādus mīkstmiešus, bet augu barību tās uzņem tikai siltā laikā, turklāt pavisam nelielos apjomos.
Sapaliem no augu barības visvairāk patīk ūdens gundegas un jaunās glīvenes. Par sapalu galveno barību tomēr jāuzskata dažādi kukaiņi, vaboles un to kāpuri.
Augu negatīvā ietekme uz zivju dzīvi
Ne visi augi ir piemēroti un patīk zivīm. Daži no tiem ir pat kaitīgi. Tos galvenokārt sauc par pūslenēm (latīniski Utricularia intermedia). Šis augs pārtiek no zivju ikriem. Pūslenēm uz kātiem ir tādi kā burbulīši, tieši šī iemesla dēļ tām ir šāds nosaukums. Šo burbuļu īpatnība ir tā, ka, ikriņam nokļūstot burbuļa iedobē, augs to absorbē. Ikram nav iespēju izkļūt no auga. Viss, kas nokļūst burbuļa iekšpusē, sadalās. Iegūtais ikra ekstrakts kļūst par barības vielu augam.
Interesanti, ka pūsleņu lapām ir vēl kāda īpatnība – tās aizveras augam vislabvēlīgākajā brīdī. Sīkajiem dzīvnieku organismiem nav iespēju reaģēt, un tie tiek iesprostoti. Tādējādi tiek iznīcināts noteikts skaits ikru.
Pārmērīgs augu slānis uz gultnes neļauj daudzviet iespīdēt saules stariem. Šādos gadījumos ir novērojams skābekļa trūkums, kas noved pie ilgstošas auga sabrukšanas, vai augi saguļas uz grunts, bet nesadalās, un ūdenskrātuve pamazām pārvēršas purvainā vietā.
Kā makšķerēt aizaugušās vietās
Makšķerniekiem, kuri, par spīti visam, izvēlas copēt aizaugušās vietās, jābūt ļoti uzmanīgiem, meklējot perspektīvās vietas, un līdzi jābūt pamatīgam aprīkojuma klāstam.
Labs risinājums būtu vietas sakopšana. Tas īpaši būtu noderīgi tiem makšķerniekiem, kas ķer no laivas. Izvēlamies labu, perspektīvu vietu, izpļaujam to un tad vairākas reizes ar grābekli vai speciāli sametinātu trīsžuburi sagatavojam sev makšķerēšanas laukumu, kur var iebarot zivis un makšķerēt dažādos ūdens līmeņos, arī no grunts.
Copējot piekrastes zonā, labāk izvēlēties vietu ar būtisku dziļuma atšķirību, bet iepriekš gan kārtīgi to iztīrīt no augiem. Ja vēl izdodas atrast laukumu, kur aizaugušā vieta robežojas ar smilšaino, tad tas vienkārši ir ideāli.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.
