Uldis Šmits: Izskatās, ka Ukrainas ieguvumi no Rīgas samita nebūs nekādi dižie 3
Tuvojas Eiropas Savienības Austrumu partnerības samits Rīgā un līdz ar to arī Latvijas prezidentūras ES Padomē izskaņa, kas galu galā noteiks, cik “labi izskatāmies”. Galvenokārt to austrumu partneru acīs, kuri saista zināmas cerības ar Latvijas prezidentūru. Tas parādīs, kādus augļus nesusi Latvijas daudzinātā taktika – nelaist garām iespēju paklusēt, bet strādāt rezultatīvi.
Mūsu ārpolitikas vadītāji gluži pamatoti uzsver ES Austrumu partnerības valstu sešnieka neviendabību un atšķirīgās intereses. Baltkrievija ir cieši integrējusies Maskavas izveidotajā Muitas ūnijā, taču Ukrainā notiekošais dara Lukašenko domīgu, viņš izrāda vēlēšanos ideoloģiski atkratīties no Kremļa “krievu pasaules” koncepcijas un pat reiz drusku ironiski izteicās – varbūt eiropieši beidzot esot atskārtuši, ka viņš nemaz nav “Eiropas pēdējais diktators”, katrā ziņā ne tas bīstamākais… Minska negrib ne politiski tuvināties ES, ne pārāk neaizsniedzami attālināties, un, iespējams, līdzīga nostāja būtu šobrīd piemērotākā arī Eiropas Savienībai, veidojot attiecības ar Minsku. Daudz niansētākas ir attiecības ar Armēniju, kura aizpērn bija veiksmīgi noslēgusi priekšdarbus, lai parafētu un vēlāk parakstītu asociācijas līgumu ar ES, taču pēdējā brīdī piekāpās Putinam un pieslējās Muitas ūnijai. Jo Maskavas izdarītais spiediens – gāzes cenu celšana un drošības garantiju atcelšanas draudi – skāra Kalnu Karabahas iesaldētajā konfliktā iesaistītās Armēnijas eksistenciālos pamatus. Savukārt šajā konfliktā tāpat iesaistītā energoresursiem bagātā Azerbaidžāna nealkst slēgt līgumu ar ES, kas varētu uzlikt noteiktus pienākumus, piemēram, cilvēktiesību un vispār tiesību jomā. Bet arī līgumu parakstījušajās valstīs pastāv iesaldētie konflikti, nerunājot par karadarbību Donbasā. Tās ir važas, ar kurām Moldova, Ukraina un Gruzija tiek pieķēdētas Krievijai. Eiropas organizācijas, kuru iekšienē šīs krīzes vajadzētu risināt – Eiropas Padome un EDSO, jo minētās valstis tajās ietilpst –, neko nav spējušas paveikt.
Eiropas Savienība pievērsa nopietnāku skatienu bijušajai padomju telpai tikai 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijas teritorijā, lai sodītu gruzīnus par viņu izraudzīto rietumniecisko kursu. Polijas un Zviedrijas ierosmē radās ES Austrumu partnerības programma (pamattēmas – laba pārvaldība, ekonomiskā konverģence ar ES, enerģētika, cilvēciskie kontakti), kuru oficiāli sāka 2009. gadā Prāgā, bet nākamos starpposmus iezīmēja galotņu tikšanās Varšavā (2011), Viļņā (2013) un šogad Rīgā (21. – 22. maijā). Taču galvenie notikumi ir noritējuši periodā starp Viļņu un Rīgu, kurai būs jāuzņem, kā mēdz teikt, “kara laika” samits. Par karu gan nav paredzēts spriest, bet it kā pašsaprotama būtu pretimnākšana agresijas upurim. Tikmēr Kijevai no visām pusēm paģēr reformēties, kas nenoliedzami ir svarīgi, tomēr šajās prasībās jaušama arī krietna deva liekulības, jo prasītāji nemīl izskaidrot, kā efektīvi veikt reformas un vienlaikus karot ar militāru lielvalsti, kas jau okupējusi lielu daļu Ukrainas teritorijas. Turklāt prasītāju skaitā ir ES valstis, kuras pašas nespēj pienācīgi īstenot reformas pat miera apstākļos. Arī Vācijai ir vienkāršāk dīdīt Porošenko, nevis likt Putinam ievērot starptautisko tiesību normas. Tāpēc izskatās, ka Ukrainas ieguvumi no Rīgas samita nebūs nekādi dižie. Vien jācer – Asociācijas līgumā ietvertā sadaļa par brīvo tirdzniecību ar ES netiks vēlreiz iesaldēta un nākamgad stāsies spēkā. Protams, arvien paliek lielas iespējas, ka mēs “izskatāmies labi”. Raugoties no Berlīnes vai Briseles.
