Cik jēdzīga ir Latvijas un Latvenergo enerģētikas stratēģija? 5
Kaspars Osis, žurnāls “Baltijas Koks”
Vācijas Energiewende (jeb energy transition – enerģētikas pārmaiņu) politika Vācijas nodokļu maksātājiem vidēji gadā izmaksā vairāk nekā 30 miljardus eiro (Vācijas elektrības patēriņš ~500 TWh, Latvijas ~7 TWh). Tas ir ļāvis izveidot pasaules lielāko elektrosistēmu, kurā dominē vēja turbīnas (uzstādīta jauda 50 GW+) un saules paneļi (50 GW+). Rezultātā gada laikā ir brīži, kad šie divi AER (atjaunojamie energoresursi) ar labu vēju saulainā dienā spēj nodrošināt gandrīz 50 GW no vidēji 60 GW sistēmas slodzes. Ja nebūtu šī Vācijas patērētāju ieguldījuma iepriekšējā desmitgadē, kas motivēja galvenokārt Ķīnu izveidot atbilstošas piegādes ķēdes, visticamāk, pašreiz nebūtu pamata runāt par vēja un saules tehnoloģiju konkurētspēju.
No otras puses, Vācijas enerģētikas politikas eksperiments ir arī izgaismojis divas citas svarīgas lietas: pirmkārt, politikas virsmērķis jeb CO2 samazinājums elektrības ģenerācijā ir bijis niecīgs, jo vējš un saule ir vien aizstājuši slēdzamo AES (atomelektrostaciju) daļu, bet ogļu elektrostacijas turpina piesārņot vidi, kā arī, otrkārt, vējš un saule pat plašā ģeogrāfijā ir nepastāvīgi resursi, kam paralēli nepieciešamas ātri reaģējošas dabasgāzes elektrostacijas, lai sistēmas piedāvājums un pieprasījums būtu balansā jebkurā momentā. Tā dēļ brīžos, kad saules ģenerācija rudenī pazūd un vēja sistēmas uzturēšanai kritiski svarīgās dabasgāzes cena pieaug (kombinācijā ar CO2 kvotu cenu kāpums no 20 EUR/t līdz 80 EUR/t gada laikā), patērētāji nonāk neapskaužamā situācijā ar strauji augošiem elektrības rēķiniem.
Tikmēr Latvijas gadījumā valsts un Latvenergo stratēģija ir bijusi praktiski identiska: nodrošināt dabasgāzes TEC-2 atbalsta stabilitāti OIK formā un ar liekiem eksperimentiem un jauniem projektiem neaizrauties, lai varētu izmantot Latvenergo kā valsts budžeta piepildīšanas avotu (kopš 2016. gada dividendēs vidēji izmaksāti ~100mEUR/gadā). It kā racionāli, tomēr pat rupjš aprēķins rāda, ka Daugavas hidroelektrostacijām atsevišķi būtu jārada ~100mEUR/gadā dividendes bez pārāk lielas piepūles.
Savukārt garantētais OIK atbalsts TEC-2 un kopš 2016. gada par ~20mEUR/gadā palielinātie AS Sadales tīkls tarifi (MVU segmentam Top5 dārgākie Eiropā) ļauj nodrošināt Latvenergo komfortablu stabilitāti. Līdz ar to varam secināt, ka pievienotā vērtība no lielā mēroga (Latvenergo ir Latvijas vērtīgākais uzņēmums) ir bijusi tuvu nullei un Latvijas elektrības patērētājiem nav radīti apstākļi, kas uzlabotu to starptautisko konkurētspēju. Gluži otrādi, jo brīdī, kad 2021. gada augustā dabasgāzes cenas sāka kāpt, Latvenergo īpaši nekavējās jau septembrī piedāvāt lauzt fiksēto elektrības cenu līgumus, paliekot zem sitiena eksportējošos uzņēmumus. Tā nav atbildīga rīcība.
Lai varētu modelēt nākotni, svarīgi apzināties, ka esošās situācijas galvenie faktori papildu negaidīti straujajai pasaules ekonomikas atlabšanai, kas audzē enerģijas pieprasījumu, ir, pirmkārt, dabasgāzes cenu kāpums (Eiropas liberalizētajā tirgū dominē biržas cenas, kuras ir ļoti sensitīvas, pieaugot politiskajam saspīlējumam saistībā ar Nord Stream 2 sertifikāciju) un, otrkārt, CO2 cenu kāpums (kuru veicina Briseles politiķu uzņemtais zaļais kurss). Ņemot vērā, ka Latvija ir unikālā situācijā ar zemu CO2 intensitāti un neproporcionāli lielu Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, ir nepiedodami, ja valsts un/vai Latvenergo šīs dabiskās priekšrocības nespēj izmantot, lai amortizētu dabasgāzes cenu kāpumu Latvijas patērētājiem.
Kamēr Latvijas politiķi turpina kavēties ar atbilstoša mēroga atbalsta instrumentiem, drošākais ceļš patērētājiem ir paļauties uz sevi. Ir jāizmanto visas energoefektivitātes iespējas un nopietni jāvērtē savas lokālās ģenerācijas izveide pašpatēriņam, diversificējot riskus, kuri nākotnē tikai pieaugs.
