Cik ilgi vēl kultūrai svarīgi procesi tiks atstāti pašplūsmā? 0
Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) aizvakar nāca klajā ar patiesi satraucošu atklāsmi, ka tam vairs nepietiek līdzekļu, lai gadu no gada stutētu finansiāli tik briesmīgi apgrūtinošas lietas kā grāmatu iepirkums publiskajām bibliotēkām un lasīšanas veicināšanas programma “Bērnu un jauniešu žūrija”.
Principā šis lēmums nav nekas pārsteidzošs, jo VKKF jau sen ir atkārtojis, ka tā likumā noteiktā pamatfunkcija ir kultūras radošā procesa atbalstīšana, bet šādu lielu, valstiski nozīmīgu programmu finansēšana jāuzņemas valstij. Pērn valsts VKKF personā grāmatu iepirkumam bija piešķīrusi 4000 latus, kas ļāva 28 reģionālajām bibliotēkām un Neredzīgo bibliotēkai nopirkt deviņas ekspertu izvēlētas grāmatas, bet Bērnu un jauniešu žūrijai – 16 tūkstošus latu. Lai visām 470 bibliotēkām, kuru jaunie lasītāji gribētu piedalīties žūrijā, nodrošinātu grāmatu komplektus simts latu vērtībā, kopumā ir nepieciešami 45 tūkstoši latu. Ja jau šobrīd publiskās bibliotēkas tomēr nav atstātas gluži bez jaunām grāmatām un arī Bērnu žūrija turpina pulcēt jaunus lasītmīļus, šobrīd varam pateikties tikai un vienīgi pašvaldību un ziedotāju atbalstam. Protams, situācija katrā pašvaldībā ir atšķirīga, jo nevienam taču nav noslēpums, ka to turība krasi atšķiras. LNB Bērnu literatūras centra vadītāja un Bērnu un jauniešu žūrijas dvēsele jau divpadsmit gadus Silvija Tretjakova, kura vēl pērn saņēma Atzinības krustu par savu veikumu, VKKF lēmumu uzskata par bērnu tiesību pārkāpumu, jo valsts ir atbildīga par bērnu programmu attīstīšanu un izplatīšanu. Mazāk tiek uzsvērts, ka lasīšanas veicināšanas programma nav tikai Kultūras ministrijas vai VKKF, bet arī Izglītības un zinātnes ministrijas atbildības lauks.
Nav saprotams – cik ilgi vēl visai sabiedrībai un kultūrai kopumā visplašākajā kontekstā nenoliedzami svarīgi procesi tiks atstāti pašplūsmā, paļaujoties vienīgi uz pašvaldību godaprātu un vēlmi atbalstīt kultūru? Nesaņemot no valsts signālu, ka arī tā gatava kaut cik nopietni iesaistīties šajā procesā, tām var pietrūkt motivācijas un spēka.
Šķiet, ka arī pašam VKKF, sadarbojoties ar KM tā vidējā termiņa stratēģijas izstrādē, beidzot derētu pārorientēties no mūžīgajām žēlabām par nenoliedzami nepietiekamo finansējumu uz konstruktīvāku rīcību, precizējot un padarot reālajai situācijai atbilstošākus kritērijus, pēc kuriem tiek dalīta nauda, lai gadu no gada nerastos aizdomas par subjektīvismu un neskaidriem motīviem tās piešķiršanā. Šobrīd no fonda vadības puses dzird vienīgi aicinājumus atgriezties pie VKKF iepriekšējā finansēšanas modeļa no akcīzes nodokļa ieņēmumiem, tomēr ar naudu vien nekas nebūs līdzēts, ja kritēriji naudas piešķiršanā paliks tikpat neskaidri un plūstoši.
Protams, Latvijai, kā tas pēdējā laikā bieži gadās, ir nepārvarama vēlme izgudrot no jauna riteni. Varbūt labāk palūkoties, kā bibliotēku iepirkuma problēmu jau kuru gadu veiksmīgi risina mūsu kaimiņvalstīs. Igaunijā valsts dotē bibliotēku iepirkumu, un tas ir 1,17 miljoni latu – tātad gandrīz 300 reizes lielāks nekā pie mums. Arī Lietuvā valsts šogad šim mērķim atvēlējusi 800 tūkstošus latu, un iepriekšējos gados atbalsts bijis vēl lielāks.
Bet – ko mēs? Mēs paliekam cerībā, ka viss nokārtosies kaut kā pats no sevis. Ka bērni turpinās aizrautīgi lasīt; ka izdevēji turpinās izdot oriģinālliteratūru, neraugoties uz to, ka prognozējama bibliotēku iepirkuma tā arī nebūs. Jau šobrīd ir bibliotēkas, kuru darbinieces grāmatas Bērnu žūrijai pērk par savu jau tā niecīgo algu. Šeit kārtējo reizi vietā ir klasiskās dzejnieka Māra Čaklā dzejas rindas, ka “dziesma jau nav par krekliem (lasi – naudas summām. – A. B.), bet ir par sirdsapziņām”.
