Anda Līce: Kas un kad uzņems filmu par jaunāko laiku melu laboratoriju? 13
Nezinu, kā citiem, bet man netīk caurvējš, kāds velk, stāvot uz tiltiem, pazemes pārejās un koridoros. Dzirdot pieminam Latviju kā tiltu un koridoru gan uz austrumiem, gan rietumiem, es nejūtos diez cik labi. Man Latvija ir kaut kas daudz vairāk, un piederību skaitliski nelielai tautai es vērtēju kā priekšrocību, nevis kā trūkumu. Vēsture rāda – tieši mūžīgais apdraudējums ir licis mums pastāvēt. Šo mīklu atminēja Rainis: “Mēs maza cilts, mēs būsim tik lieli, cik mūsu griba.” Liela griba izaug no ilgošanās pēc tā, kas ir lielāks par mums katru atsevišķi. Vēsturē ir bijuši lielas gribas brīži, kad mēs nejutāmies, kā dzīvojot uz tilta vai koridorā.
Priecādamies par viegli atgūto neatkarību un paļaudamies uz ES un NATO aizsegu, mēs esam palaidušies un ļāvušies pašplūsmai, kas noved pie izkurtēšanas. Kad lielumu aizstāj lielummānija, bet gribu – iegribas, demagoģija un meli sit augstu vilni. Tas viss vairo neiecietību, kā to redzam diskusijās publiskajā telpā, īpaši LTV 1 jaunajos interviju formātos. No vienas puses, augstprātīgos politiķus vajag bāzt maisā un gāzt zemē no viņu iedomātajiem augstumiem, no otras – nospārdīt nedrīkst nevienu. Tā neredzamā robeža, aiz kuras sākas jauna netaisnība, ir klātesoša vienmēr, tikai iekarstot mēs visi (un žurnālisti tajā skaitā) to ne vienmēr pamanām, un tad tie, kas vēro duelēšanos, piedzīvo lielu neērtības sajūtu un gribot negribot solidarizējas ar starmešu gaismā nokļuvušajiem, kaut gan pirms tam arī paši ir vēlējušies izvaicājamos iedunkāt.
Kad tāds apgalvo: “Es jums teikšu pilnīgi atklāti,” ir skaidrs, ka tūlīt melos. Dokumentālā filma “Melu laboratorija” runā par pagājušā gadsimta lielajiem meliem. Kas un kad uzņems filmu par jaunāko laiku globālo un lokālo melu laboratoriju? Piemēram, par mediju “neatkarību”, Latvijas izpārdošanu, “brīvo” tirgu, banku diktātu un to, kāds īstenībā ir globalizācijas mērķis. Lielie meli mēdz būt tik lieli un tik labi iesaiņoti, ka tos var arī neieraudzīt, kamēr mazo melu visapkārt ir tikpat daudz, cik kritušu lapu rudenī. Vai par godīgiem eiro ieviesējiem būtu uzskatāmi tie, kas šodien steidz pacelt cenas? Es neredzu šī laika politiķos patiesu vēlmi noturēt Latvijas zemi un ļaudis un neticu savā laikā politisko bankrotu piedzīvojušajiem, kuri tagad, ne par ko šajā valstī neatbildēdami, labi nostādītā balsī runā kā no grāmatas. Cīņu par savu valsti ir nomainījusi cīņa par amatiem. Izskatās, viss tiek pakārtots vienai dziņai – iekļūšanai vispirms Saeimā, pēc tam – Briselē. Aktuālajās diskusijās no amatpersonām to vien dzird: “Par šo jautājumu ir jādomā… Par to mēs domāsim…” Cik ilgi mēs tikai domāsim un runāsim? Kamēr caurvējš mūs izraus laukā no koridora vai nopūtīs no tilta?
