Cik ilgi Putinam atļaus uzvesties kā gangsterim? Saruna ar ekonomistu Andreju Ilarionovu 19
Austrumukrainā notiek pilsoņu karš starp krieviem par dažādiem politiskās attīstības modeļiem.
Andrejs Ilarionovs dzimis 1961. gadā Sanktpēterburgas (tolaik – Ļeņingradas) piepilsētā Sestroreckā. Beidzis Ļeņingradas Valsts universitāti, ekonomikas zinātņu doktors. Deviņdesmito gadu sākumā vadījis ekonomiskās analīzes un plānošanas grupu pie Krievijas valdības, no 2000. līdz 2005. gadam bijis Krievijas prezidenta V. Putina padomnieks. Vīlies Putina politikā, kas padarījusi Krieviju par nedemokrātisku un nebrīvu valsti, un iesaistījies opozīcijas kustībā “Cita Krievija”, kļūstot par asu un argumentētu Kremļa politikas kritiķi. Kopš 2006. gada vecākais pētnieks Kato institūtā Vašingtonā, bieži uzstājas ar lekcijām un piedalās starptautiskās konferencēs par ekonomikas un drošības jautājumiem. A. Ilarionovs bija viens no 34 pirmajiem Krievijas opozīcijas pārstāvjiem, kurš parakstījis pret Putinu vērsto manifestu “Putinam ir jāatkāpjas”, kas publiskots tīmeklī 2010. gada 10. martā. Intervija ar A. Ilarionovu notika 13. septembrī Rīgas konferencē, kur uzmanības centrā bija Krievijas agresija pret Ukrainu.
– Kā izskaidrot, ka Ukrainas valdība sāka runāt par Krievijas izvērsto plaša mēroga karu pret Ukrainu tikai 28. augustā, kad jau bija pagājis pusgads kopš Krimas okupācijas un aneksijas, kam sekoja karadarbības izvēršana Ukrainas austrumos prokrievisko separātistu bandu aizsegā?
– Tas ir sāpīgs jautājums. Lai kāda būtu rietumvalstu reakcija (vai tās trūkums), galvenā darbojošās persona ir Ukraina un tās valdība. Diemžēl Ukrainas valdība septiņu mēnešu laikā, kopš notiek karš starp Ukrainu un Krieviju, nav veikusi daudz no tā, ko bija absolūti nepieciešams izdarīt. Tas attiecas kā uz pagaidu prezidenta Turčinova administrāciju, kas darbojās līdz 25. maijam, un viņu nomainījušo prezidenta Porošenko administrāciju. (Prezidents Porošenko parakstīja dekrētu “Par neatliekamiem pasākumiem Ukrainas aizsardzībai un tās aizsardzības spēju stiprināšanai” tikai 24. septembrī, lai gan tas bija sagatavots 28. augustā! – Red.) Pilnīga izskaidrojuma, kāpēc viņi nedarbojās tā, kā vajadzēja, man nav. Ir vismaz ducis darbību, ko vajadzēja veikt Ukrainas varas iestādēm, kad ir noticis uzbrukums valstij: karastāvokļa izsludināšana, vispārējas mobilizācijas izsludināšana, sauszemes robežu un gaisa telpas slēgšana, bruņoto spēku, iekšējā karaspēka un drošības dienestu vadības nomaiņa, attīrot šos dienestus no pretinieka aģentūras. Bruņoto spēku reorganizācija un labāka apgāde ar bruņojumu, munīciju un ekipējumu, apmācība un militāro vienību darbības koordinācija. Vēl 28. augustā daudzas Ukrainas armijas vienības nebija saņēmušas smago kaujas tehniku un pat vieglo bruņojumu, militārās vienības darbojās nesaskaņoti, nereti nokļūstot Krievijas spēku ielenkumā. Ukrainas armijai ir milzīgas problēmas ar nekompetentu vadību un, runāsim atklāti, ar nodevību dažādos līmeņos.
Tā saucamās “humānās palīdzības” konvoju iesūtīšanai Austrumukrainā caur Krievijas spēku kontrolēto teritoriju nav izskaidrojuma. Tāpat nav izskaidrojuma Putina un Porošenko pastāvīgajām tālruņa sarunām, kas notiek gandrīz katru dienu. Grūti saprast tālruņa sarunas apstākļos, kad agresors uzbrūk, valsts teritorijas daļa ir okupēta, ukraiņi tiek nogalināti, iet bojā gan karavīri, gan civiliedzīvotāji. 5. septembrī sarunās Minskā, kur piedalījās arī teroristu bandu vadoņi, tika parakstīta vienošanās par pamieru un teroristi saņēma amnestiju un juridiskas garantijas pret kriminālvajāšanu. Es tam nerodu nekādu apmierinošu izskaidrojumu.
Neviens no Ukrainas vadītājiem, izņemot Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcas patriarhu Filaretu, kurš asi nosodījis Krievijas agresiju pret ukraiņu tautu un apsūdzējis prezidentu Putinu divos lielos grēkos: slepkavībā un melos, nebija skaidri paziņojis, ka Krievija sākusi pilna apjoma karu pret Ukrainu.
