Īsāks par sešām nedēļām vasaras brīvlaiks noteikti nekļūšot. Vai mācību dienas saīsināsies? 72
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai tiešām Latvijā ir garākais skolēnu vasaras brīvlaiks Eiropas Savienības valstu vidū, kā nereti izskan no tiem, kas atbalsta Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas rosinājumu pagarināt mācību gadu? Un vai garāks mācību gads un īsāks vasaras brīvlaiks uzlabo izglītības kvalitāti, kā cer kaismīgākie īsāka brīvlaika aizstāvji?
Izglītības ministre Anita Muižniece savā paziņojumā sociālajā saziņu vietnē “Twitter” norāda, ka: “Pagarinot mācību gadu, ne tikai paaugstinās mācīšanās kvalitāte un ir labāki akadēmiskie sasniegumi, bet skolēniem ir arī vairāk laika mācībām, materiāla atkārtošanai, padziļinātai satura apguvei, kā arī vairāk iespēju mācīties pieredzē.”
Pēdējais no punktiem šajā uzskaitījumā – “iespēja mācīties pieredzē” – gan tiešā veidā atkarīgs no tā, kā tiek organizētas mācības un vai šāda mācīšanās pieredze tajā paredzēta. Taču arī pārējais uzskaitījums ir pārāk labs, lai no tā atteiktos. Vēl jo vairāk, ja viss, kas tam nepieciešams, saskaņā ar ministrijas apgalvoto, saīsināt vasaras brīvlaiku (turpmāk mācību gads ilgtu līdz Jāņiem). Vienlaikus gan plānots par vienu nedēļu pagarināt Ziemassvētku brīvlaiku, turklāt jau izskanējis, ka jūnijā nodarbības varētu rīkot svaigā gaisā, doties ekskursijās u. tml., tātad pat izmaiņu rosinātāji saprot, ka neba logoritmiskajiem vienādojumiem un termodinamikas likumiem tiks šis papildu laiks. Vai tiešām ir fakti, kas apliecina būtiskus ieguvumus no īsāka vasaras brīvlaika?
Dienvidi un Austrumi pret Centru un Rietumiem
Vispirms jāatspēko mīts, ka tik garu brīvlaiku kā Latvijā nav nekur, ja nu vienīgi Krievijā. Tomēr tā gluži nav. Gan pamatskolā, gan vidusskolā ilgu vasaras brīvlaiku – 12 līdz 13 nedēļas garu – bauda ne tikai Latvija, bet arī Bulgārija, Rumānija, Albānija. Tiesa, šīs valstis Latvijā lāga neuzskata par paraugu.
Tomēr tāpat 12–13 nedēļas skolēni atpūšas arī Portugālē un Itālijā. Galu galā arī Igaunijā, ar kuru latvieši labprāt salīdzinās un kuras izglītības sistēma tiek uzskatīta par ļoti labu, vasaras brīvlaiki ir tikai par nedēļu vai citkārt divām īsāki. Caurmērā igauņu skolēni atpūšas 11–12 nedēļas. Vasaras brīvlaiks mūsu ziemeļu kaimiņa skolās sākās jūnija vidū – nedaudz vairāk par nedēļu pirms Jāņu dienas.
Diezgan liela ir to valstu grupa, kurā vasaras brīvlaiks ir 10 līdz 11 nedēļas garš, proti, divarpus mēnešus. Un šajā grupā jau ir arī ar savu izglītības sistēmu daudzinātā Somija, Zviedrija, kā arī Spānija, Ungārija, Polija, Grieķija un vēl dažas valstis. Turpretim Vācijā, Nīderlandē un Dānijā vasaras brīvlaiks gan ir vien septiņas nedēļas ilgs vai pat īsāks. Savukārt Francija, Beļģija, Austrija un Čehija ar savu vasaras brīvlaiku ir kaut kur pa vidu; skolēni te atpūšas caurmērā astoņas līdz deviņas nedēļas. Tātad divi mēneši un varbūt vēl neliela “astīte”.
Starp citu, brīvlaiku sākumu un beigu datumi dažādu iemeslu dēļ var ievērojami atšķirties pat vienas valsts robežās. Tā, piemēram, Čehijā dažādos reģionos brīvlaiku sākumu un beigu datumi atšķiras. Citviet vērā ņemamas atšķirības pa klašu grupām vai mācību gadiem. Tā, piemēram, Īrijā vasaras brīvlaiks var būt deviņas līdz 12 nedēļas ilgs. Bet Šveicē amplitūda pat vēl lielāka – no piecām līdz 10 nedēļām. Īsākais brīvlaiks ir Cīrihes kantonā – piecas nedēļas, bet ilgākais Tičīno kantonā (kantona lielākā pilsēta ir Lugāno) – 10 nedēļas.
Domāšana, prasme un mentālā veselība
Šā gada sākumā Lielbritānijā publicēts pētījums (Kromydas, Campbell et al., 2022), analizējot tā saucamo mileniāļu kohortu, lai identificētu, kā vasaras brīvlaiks atsaucas dažādās “nevienlīdzībās” un skolēnu mentālajā veselībā. Uzreiz jāpiebilst, ka arī Lielbritānijā vasaras brīvlaika garums svārstās visai plašā amplitūdā – no sešām līdz deviņām nedēļām. Attiecībā uz verbālajām un kognitīvajām spējām vasaras brīvlaiks visvairāk ietekmēja jaunākos pētījuma dalībniekus. Vissliktākie rezultāti bija septiņgadīgajiem.
Arī mentālā veselība šajā grupā cieta vairāk, taču ietekme bija minimāla 11 gadu vecumā. Kurpretim vecākajiem pētījuma dalībniekiem – četrpadsmitgadniekiem – fiksētas izteiktākas atšķirības sociālajā uzvedībā (samazinās sabiedriskums), toties tādu nebija 7 līdz 11 gadu grupā.
Secināts, ka vasaras brīvlaikam ir zināma ietekme kognitīvajā (ar domāšanu un prāta darbību saistītajā) sfērā un mentālajā veselībā; skolas mudinātas par to vairāk piedomāt.
ES un vasaras brīvlaiks
2011. gadā Roberta Šūmaņa fonds nāca klajā ar savu pētījumu un vienlaikus politisko iniciatīvu. Jau tās ievadā atzīts, ka, ņemot vērā lielo pašvaldību un skolu autonomiju, labā tiesā ES valstu problēmas rodas, pat vēl tikai cenšoties salīdzināt mācību gada un brīvlaiku garumu.
Šūmaņa fonda ziņojumā atsaucas uz Francijas Izglītības ministrijas ierosinājumiem. Gluži tāpat kā citās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, arī Francijā raksturīga tāda mācību gada organizācija, kur mācību process ir koncentrēts aptuveni 38 nedēļu garumā, sadalot to ar īsākiem semestru brīvlaikiem, Ziemassvētku brīvlaiku starp semestriem un salīdzinoši ilgu vasaras brīvlaiku starp mācību gadiem. Tika piedāvāts mācību gada organizāciju kopumā nemainīt, saglabājot piecus periodus, tomēr izlīdzināt brīvlaiku garumus. Attiecīgi gan rudens, gan pavasara, gan ziemas brīvdienas būtu divas nedēļas garas, bet vasaras brīvlaikam atliktu sešas nedēļas.
Taču ar to franču ekspertu piedāvājums nebeidzas. Lai tiešām pilnvērtīgi organizētu slodzi, būtu jāmaina arī mācību organizācija nedēļas ietvaros. Pamatskolas posmā piedāvāts nedēļu sadalīt desmit dienu pusēs, proti, pirmā dienas puse un otrā dienas puse, bet vidusskolas posmā būtu vismaz deviņas šādas dienu puses ar ilgāku, turklāt obligātu, dienas vidus pārtraukumu starp tām un kopskaitā 23 mācībām veltītām astronomiskajām stundām nedēļā jeb aptuveni 35 mācību stundām.
Zīmīgi, ka Latvijā viens no iemesliem, kas tiek piesaukts mācību gada pagarināšanai – īsāka mācību diena. Tomēr, dalot dienu divās mācību pusēs, slodze gan būtu izlīdzināta, būtu nodrošināts pilnvērtīgs atpūtas režīms, taču no skolas (vai mācību procesā iekļautām sporta nodarbībām) bērni atgrieztos vēl vēlāk. Otrajā dienas pusē biežāk ir praktiskās nodarbības, sports, interešu nodarbības u. tml. Nav noslēpums, ka arī Latvijā daļa vecāku iebilst pret garu dienu skolā, lai gan vienlaikus tūdaļ pēc skolas viņu bērni nonāk sporta vai mūzikas skolās, kur nodarbības turpinās līdz vēlam vakaram.
Izglītība vai sociālā palīdzība?
Arī iepriekš minētajā Šūmaņa fonda publikācijā secināts, ka mācību laika organizācija caurmērā atspoguļo strādājošo vecāku, it sevišķi strādājošo māšu, vajadzības. Un patiesi, arī sākotnēji mācību gada organizāciju noteica gan klimatiskie apstākļi (telpas atdzesēt un uzturēt vēsas vasarā ir grūtāk nekā apkurināt ziemā), gan bērnu kā darbaspēka iesaiste agrāku laiku sabiedrībā. Šāda nepieciešamība lielā mērā zudusi, taču priekšplānā nu ir strādājošie vecāki, no kuriem daļa bērnus audzina vieni.
2013. gadā Anglijā (Apvienotajā Karalistē mācību gada organizācija Skotijā, Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā atšķiras) pieņēma lēmumu no 2015. gada ieviest vien sešu nedēļu jeb pusotra mēneša ilgu vasaras brīvlaiku. Turklāt konkrētus brīvlaika sākuma un beigu datumus lielā mērā nosaka konkrētā mācību iestāde. Publiskajās diskusijās kā lielāko ieguvumu piesauca tieši sociālos aspektus.
Tā, piemēram, dažādas izmaksas, kas saistītas ar garu brīvlaiku bērniem un atvaļinājumu viņu vecākiem vasarā, ir augstākas nekā citos gadalaikos. Tika lēsts, ka īsāks vasaras brīvlaiks ļautu mazāk turīgiem vecākiem ietaupīt un atvieglotu bērnu pieskatīšanas jautājumu.
Tiesa, atšķirībā no diskusijām Latvijā britus tomēr interesēja arī jautājums, vai bērni pārāk nepārdzīvos viņiem šādi laupīto brīvību. Secināja, ka tomēr arī vasaras vaļošanās ziņā visskaļāk skan ne bērnu, bet viņu vecāku balsis. Šie bērnu vecāki gan piemirstot, ka, salīdzinot ar viņu bērnības dienām, daudz kas mainījies. Arī vasaras brīvlaiks vairs nav brīvība, bet gan nemitīga loģistika, bērnu raidīšana uz nometnēm vai, jo sevišķi, ja rocība to neļauj, daudz nekvalitatīva ekrāna laika, proti, ar izglītošanos un attīstību nesaistīta satura patērēšana datoros un televīzijā.
Par vienu gan pagaidām var būt droši gan mazie, gan lielie eiropieši. Īsāks par sešām nedēļām vasaras brīvlaiks noteikti nekļūs, un, domājams, vēl ilgi būs arī milzīgas atšķirības ES valstu vidū mācību un atpūtas procesa organizācijā.
