Valdmanis: Nav iespējas uz burvju mājienu ievērojami palielināt energobūvniecības nozarē pieejamā darbaspēka kopējo kapacitāti 6
Gunārs Valdmanis, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējos mēnešos sabiedrībā izskan bažas, ka elektroenerģijas tīklu operatori – AS “Augstsprieguma tīkls” un AS “Sadales tīkls” – nav gatavi lietotāju pieprasījumam un zaļās ražošanas vilnim.
Parādās ziņas, ka “Sadales tīkls” ierobežos mājsaimniecības, kas “grib tīklā nodot pārāk daudz pašu saražotās enerģijas”.
Lai izprastu, kāpēc un ar kādu intensitāti sistēmas operatori veic jaunas investīcijas tīklos, ir būtiski saprast divas lietas. Pirmkārt, jebkuras investīcijas tīklā nav tikai tehnisks vai uzņēmējdarbības lēmums, bet gan process, kurš ir nepārprotami noteikts normatīvajos aktos un kura īstenošana plašā mērogā, nesaņemot iesaistīto pušu nepārprotamu piekrišanu, nemaz nav pieļaujama.
Otrkārt, ir jāsaprot, ka gan normatīvajos aktos noteikto prasību, gan arī veselā saprāta apsvērumu dēļ daudzas no attīstības iecerēm nemaz nav īstenojamas tādos apjomos un tempos, kā to šķietami vēlētos sistēmas lietotāji.
Kāpēc sistēmas operators, redzot ģeometriskā progresijā augošu lietotāju pieprasījumu pēc jaunām pieslēguma jaudām vai tīkla pārbūves, nevar acumirklī sākt iepirkumus un plānot investīcijas?
Energoapgāde ir regulēta nozare, un sistēmas operatora lēmumi nav biznesa lēmumi, par kuriem operators būtu tiesīgs uz saviem pleciem uzņemties risku, – uz tiem attiecas pienākums ņemt vērā visu klientu viedokli un intereses.
Tas nozīmē, ka, attīstot infrastruktūru tiem klientiem, kuri vēlas uzstādīt elektroenerģijas ražošanas jaudas, operatoriem jādomā arī par tiem klientiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ to neplāno darīt un vēlas izmantot tīklu ar esošajiem nosacījumiem, esošajām izmaksām un to sadalījumu.
It īpaši būtu jāņem vērā tas, ka pēdējo gadu laikā, līdz pat ļoti nesenai pagātnei, no būtiskas aktīvu lietotāju grupas, ražojošajiem uzņēmumiem, ir saņemts nepārprotams aicinājums atteikties no nevajadzīgām tīkla jaudām un ievērot pēc iespējas konservatīvāku investīciju politiku!
Ja operatoriem būtu brīva vaļa acumirklī veikt izmaiņas straujai tīkla jaudas palielināšanai, no tehniskā viedokļa tas nozīmētu apjomīgus iekārtu iepirkumus, kuru īstenošanai būtu nepieciešams arī atbilstošs ražotāja piedāvājums, laiks iepirkuma organizēšanai, savukārt iekārtu, tīklu un apakšstaciju būvniecībai un montāžai būtu nepieciešams liels darbaspēka apjoms.
Ir jāsaprot, ka nepastāv iespēja uz burvju nūjiņas mājienu ievērojami palielināt energobūvniecības nozarē pieejamā darbaspēka kopējo kapacitāti.
Minēto apsvērumu dēļ aicinātu sabiedrību nelauzt šķēpus par tiem jautājumiem, kurus ne nozare, ne citi iesaistītie nevar būtiski ietekmēt, bet gan koncentrēties uz tiem risinājumiem, kuri ir pieejami un arī ieviešami salīdzināmi ātri.
Pirmkārt, jau likumdevēja, regulējošās institūcijas un citu iesaistīto pušu dialogā ir jāpanāk vienota izpratne par to, ka tie, kas ražo elektrību pašu patēriņam, tīklu pēc būtības nenoslogo vai noslogo nedaudz, jo saģenerētā elektrība tiek iztērēta, nevis nodota atpakaļ tīklā.
Tāpēc kopumā visefektīvākais sistēmas izmantojums ir tad, kad elektrība tiek maksimāli izmantota tur un tajā brīdī, kad tā tiek ražota. Šādu principu vajadzētu veicināt arī valsts politikas līmenī.
Otrkārt, ar tik lielu pieprasījumu nepieciešams darīt visu iespējamo, lai lielāku elektrostaciju ģenerācijas jaudu rezervēšanas procesu pilnveidotu, neļaujot sistēmu noslogot un rezervēt jaudas tikai uz papīra.
Pozitīvi vērtējamas izmaiņas no š. g. 1. maija, kad no diviem gadiem uz deviņiem mēnešiem saīsināts sadales sistēmai pieslēdzamo elektrostaciju tehnisko noteikumu derīguma termiņš, kā arī nule apstiprinātais maksas par jaudas rezervēšanu nosacījums elektrostacijām virs 50 kW.
Treškārt, apzinoties rezervēto jaudu apjomus un faktiskā valsts patēriņa apjomus, jau tagad valstiskā līmenī jāsāk domāt, kā akumulēt to elektroenerģiju, kas pēc pašmāju patēriņa nosegšanas varētu palikt pāri, ja visus (vai kaut lielāko daļu) no pieteiktajiem ģenerācijas projektiem izbūvēs, paturot prātā, ka līdzīgas attīstības tendences ir vērojams arī citās Eiropas valstīs, un arī to, ka sadales sistēma nav nodalāma no pārvades sistēmas.
Šā iemesla dēļ viena no atbildēm varētu būt vietējā elektroenerģijas patēriņa palielināšana – aktīva elektrifikācija, cilvēkiem masveidā pārejot uz elektroauto, siltumsūkņiem, aktivizēta ekonomiskā aktivitāte, kas balstās elektroenerģijas patēriņā u. c. – par to valsts līmenī jādomā jau tagad, piedāvājot risinājumus, elektrifikācijas veicināšanas un atbalsta programmas.
