Agrāk vēlētājs bija ilgstoši jāpārliecina. Tagad pietiek ar saukli: “Mēs dzīvosim labāk” 2
Ja ne koronavīruss, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) darbība aprīlī un maijā būt iezīmējusies ar veselu publisko aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920–1990–2020”, kurā bija paredzētas gan diskusijas, gan divas izstādes un vēl citi pasākumi, kas tagad jāatliek uz labākiem laikiem. Šī projekta veidotāji TOMS ĶIKUTS, IMANTS CĪRULIS un ILONA JEKELE gan cer, ka vismaz izstādi varēs atvērt maija otrajā pusē.
Izstāde būs neierasta, jo atradīsies liepu alejā iepretim LNVM ēkai Rīgā, Brīvības bulvārī 32.
Izstādi veidos 12 tematiski ārtelpas stendi, kas aicinās padomāt par 12 “pārlaicīgiem jautājumiem”. Piemēram, “Kādam jābūt politiķim?”.
“Vai valsts drīkst visu?”, “100 tautas kalpus vai 1 vadoni?”, arī par korupciju, protestu kultūru, sieviešu līdzdalību politikā utt.
“Gribējām nolikt blakus abus Latvijas demokrātijas posmus un uzdot jautājumu, kas tiem demokrātiskā parlamentārisma sistēmā kopīgs,” teic LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā T. Ķikuts. Pirmskara Latvijā un pat 90. gadu sākumā par to vēl bijušas šaubas, bet tagad, pēc 30 demokrātijā nodzīvotiem gadiem, var sacīt, ka demokrātija un parlamentārisms nenozīmē tikai “partiju haosu” Saeimā.
Vācot materiālu projektam un apzinot demokrātijas laikmetiem kopīgo un atšķirīgo, vai neradās sajūta “labi, ka tā vairs nav”, vai “žēl, ka tā vairs nav”?
T. Ķikuts: Kaut kādā ziņā žēl, un nezinu, vai tas labi vai slikti, taču politikas klātbūtne mūsdienu sabiedrībā zūd. Dzīve politikā no rīta līdz vakaram bija 20.–30. gadu Latvijas fenomens. Ja palasa to laiku partiju presi, var redzēt, cik ļoti politika visu laiku visā bija klāt, cik ļoti viens politiķis dzīvoja no tā, ka centās pierādīt konkurenta ačgārnības.
Šodien vairs neredzēsiet līdz sīkumam izvērstus politiķu rakstus, teiksim, par valsts muitas politiku, kādus varēja sastapt laikrakstā “Sociāldemokrāts”.
Man šķiet, esam kļuvuši vienkāršāki politikas izpratnē.
I. Cīrulis: Drukātajās 20.–30. gadu partiju programmās un statūtos ir definēti partiju politiskie mērķi. Tie atkārtojās atreferējumos šo partiju preses izdevumos. Cilvēki tos masveidā lasīja. Viņus tiešām interesēja, kāda būs partiju attieksme pret nodokļu politiku sīkgruntniekiem vai amatniekiem.
Mūsdienās pirms vēlēšanām aģitācijas materiālos redzam pazīstamas partiju “lokomotīvju” sejas. Šobrīd ārkārtīgi liela loma ir harismas faktoram – kā cilvēks izskatās, cik pārliecoši runā. Starpkaru laikā tā vietā bija rakstu “palagi” avīzēs ar ļoti konkrētiem pozīciju izklāstiem dažādos jautājumos.
Tas rāda tābrīža sabiedrības gatavību iedziļināties, bet mūsdienās – negatavību iedziļināties.
T. Ķikuts: Man tiešām šķita pārsteidzoši, cik daudz kas mainījies, piemēram, partiju elektorāta meklējumos toreiz un tagad. Toreiz partijām bija raksturīga ārkārtīgi liela konkrētība pat līdz tam, ka tās definēja tieši uz kādu sociāli ekonomisko slāni attiecas – uz “jaunzemniekiem”, “sīkzemniekiem”, “tirgotājiem”.
Šodien partiju universalitāte ir ārkārtīgi augusi. Mūsdienu partiju nosaukumos ir “attīstība”, “vienotība”, “saskaņa” – tādi universāli principi, jo laikam zaudētas cerības, ka ar specifiskām grupām pietiek, lai iegūtu mandātu.
I. Cīrulis: 20. gadu priekšvēlēšanu plakāti skaidri definē, pie kā vēršas: “Nodrošināsim tiesības mazzemniekiem!” 90. gados lasīsiet saukļus, zem kuriem varētu parakstīties jebkura politiskā partija: “Nodrošināsim visiem pensijas!” Pretstats ir diezgan liels.
Un vienlaikus interesanti salīdzināt sabiedrības līdzdalību politikā. Mūsdienās tikai dažas partijas var lepoties ar vienu vai diviem tūkstošiem biedru.
Pirms 1934. gada apvērsuma Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP) un Latviešu Zemnieku savienībai (LZS) katrai bija pāris desmiti tūkstošu biedru un vēl apakšorganizācijas.
Toms jau ieskicēja, ka partiju programmās esam attālinājušies no konkrētības. Bet samazinājusies arī pašu cilvēku iesaiste. Mūsdienās interesanti palūkoties uz fotogrāfijām, kas rāda LZS nodaļas vismazākajos pagastos, vai LSDSP Bolderājas nodaļu, kas gatavojas kārtējam mītiņam. Politika tur notika uz vietas, un tas ir krasā pretstatā mūsdienām.
T. Ķikuts: Agrāk katrai lielajai partijai bija savs dienas laikraksts. Šodien pietiek “izšaut” labi pārvaldītu, īslaicīgi atmiņā paliekošā vizuālā materiālā balstītu mediju kampaņu pirms vēlēšanām.
Pietiek ar saukli: “Mēs dzīvosim labāk.” Bet toreiz vēlētājs bija ilgstoši jāpārliecina, “jāpilina” ar laikraksta starpniecību.
Nu un tad pirms vēlēšanām sarīkoja partijas sapulci ar zaļumballi un bufeti! Toreiz bija cita komunikācija ar vēlētāju, kas tad bija politiski ieinteresētāks, kaut kādā mērā nobriedušāks.
I. Jekele: Mūsdienās jebkurš var nodarboties ar politisko aģitāciju sociālajos tīklos. Bet es gribētu arī teikt, ka vēl 21. gadsimta sākumā mazajām partijām ir ļoti svarīga komunikācija “viens pret vienu”. Tās dodas, piemēram, uz pilsētu svētkiem, uz konkrētiem pasākumiem, kur pulcējas daudz ļaužu, un tad arī niecīga partija var izvērst savu popularizēšanas kampaņu.
Kā vēlētāji 20.–30. gados reaģēja uz sieviešu līdztiesības jautājumiem?
I. Jekele: Satversmes sapulces vēlēšanas bija Latvijas vēsturē pirmās, kurās sievietes varēja gan kandidēt, gan balsot. Satversmes sapulcē ievēlēja sešas sievietes. Pēc tam pirmajās trijās Saeimās neievēlēja vairs nevienu, kaut tīri sieviešu saraksti tika veidoti. Problēma bija tā, ka talantīgākās dāmas no šiem sarakstiem pārvilināja uz citiem.
4. Saeimā no Demokrātiskā centra iekļuva Berta Pīpiņa, taču tas notika, lielā mērā pateicoties partijas biedru nostājai, ka vienai dāmai parlamentā jābūt.
5. Saeimā pēc neatkarības atjaunošanas bija 14 sievietes un pirmā sieviete valdībā – finanšu ministre Indra Sāmīte. Tiesa, 30. gados bija runa, ka Milda Salnā varētu būt labklājības ministre, taču laikabiedri uzskatīja, ka ministra amats sievietei nav piemērots. Kā zināms, šā brīža Saeimā ir lielākā sieviešu pārstāvniecība Latvijas parlamentārisma vēsturē – 31.
Par mazākumtautību līdztiesību runājot, kā salīdzināt 20. gadus ar 90. gadiem, ja apstākļi un demogrāfiskā situācija ir pavisam citi?
T. Ķikuts: Nacionālo minoritāšu jautājums ir dimensija, kas minētajos laikmetos tiešām fundamentāli atšķiras. Kopīga palikusi kultūras autonomijas ideja un principiālais jautājums, cik tālu iet minoritāšu skolu autonomijā. Bet 90. gadu jaunums ir pilsonība. Un tā ir mainījusi mazākumtautību politiskās līdzdalības ainu Latvijā.
I. Cīrulis: To norādījuši vairāki vēsturnieki, ka starpkaru Latvija varēja atļauties ļoti tolerantu mazākumtautību politiku tieši demogrāfiskās situācijas dēļ. 90. gados, Latvijai atdzimstot, realitāte demogrāfijā ir tik ļoti mainījusies, ka minoritāšu jautājumam jāmeklē jauna pieeja, lai neapdraudētu valsts eksistenci. Slidens un pretrunīgs jautājums.
I. Jekele: Saeimā 20.–30. gados bija, maksimums, 18 vai 19 mazākumtautību frakciju deputātu. Un viņu viedokļi pat nekādā veidā neradīja opozīciju. Ja paskatāmies mūsdienās, mazākumtautību skaits parlamentā ir ļoti liels un lielākoties viņi visi atrodas vienā partijā.
T. Ķikuts: Mainījušies principi, pēc kādiem rekrutējas partiju locekļi. Ja agrāk bija krievu vecticībnieku partija, tad viņu idejas bija skaidri definētas nosaukumā. Kā šodien noteiksim, ka tas ir minoritāšu deputāts? Pēc ieraksta viņa pasē nacionalitātes ailē?
Toreiz Saeimā no tribīnes runāja vāciski un krieviski!
T. Ķikuts: Tā bija cita vide. Šodien runāt no tribīnes krieviski nozīmētu atgādināt padomju okupācijas laikus.
I. Cīrulis: Tas būtu pilnīgi cits politiskais vēstījums! 1920. gadā LZS līderis Kārlis Ulmanis, braucot aģitēt Satversmes sapulces vēlēšanām uz Daugavpili, skaidri runāja krievu valodā, jo tas bija elementārs veids, lai viņu saprastu. Visiem jau vēl bija atmiņā cara laiku apspiestība, taču, atšķirībā no 90. gadu sākuma, nebija sajūtas, ka tas apdraud Latvijas valstiskuma pamatus. 90. gados piekāpība pilsonības un valodu politikas ziņā, iespējams, būtu krasi mainījusi Latvijas realitāti.
Jā, un interesanti, cik ārkārtīgi uzkrītoša pēdējo gadu politikā ir “Saskaņas” stratēģija kabināt sev klāt sociāldemokrātijas zīmolu.
Pēc sabiedriskās domas aptaujām, būtiska Latvijas vēlētāju daļa spriež drīzāk kreisi un ļoti labprāt vēlētu par tādu partiju, kas pārstāvētu sociāli mazāk nodrošināto intereses, taču vienlaikus būtu lojāla Latvijas kā Rietumu aliansēs iesaistītas valsts idejai.
Pirmskara Latvijā LSDSP nostāja bija skaidra. Bet par ko 90. gados lai balso cilvēks, kas aizstāv 1918. gada Latvijas ideju un vienlaikus ir kreisi noskaņots? Šī niša joprojām ir brīva. Kopš 90. gadiem robežšķirtne parlamentā vairs nav starp labējiem un kreisajiem, bet starp tā saucamajām latviešu un krievu partijām. Tā ir ļoti būtiska atšķirība, kas liedz politiskajās debatēs izvirzīt priekšplānā sociālās problēmas.
Vai tā laika politiķi, salīdzinot ar mūsdienām, nebija atraktīvāki?
I. Cīrulis: 20. gadu sākumā, kad veidojās Latvijas politiskās aprindas, tur ir ļoti raiba kompānija – juristi, skolotāji, bijušie revolucionāri, baņķieri un tādi patriarhāli konservatīvi tēli kā Jānis Čakste.
Izpratne par to, kādam jābūt ideālam politiķim, tad bija ļoti dažāda.
Paraugs bija Čakste un vēl vairāki, kas savu kompetenci parādīja, izstrādājot Satversmi un citus fundamentālos likumus. No otras puses, bija arī politiķi, kuru popularitāte balstījās skaļos izteicienos, skandalozos apgalvojumos par politiskajiem sāncenšiem, stundām ilgās uzrunās no Saeimas tribīnes.
20.–30. gados ideāla politiķa tēls bieži saistījās ar ideju par universāli aktīvu cilvēku. Tāds politiķis varēja būt uzņēmējs, partijas avīzes redaktors, rakstnieks. Par tādiem teica: redz, viņš pierādījis sevi kā praktiķis. 90. gados arī izskanēja vēlme, ka pie varas vajadzētu būt tiem, kas zina lauksaimnieku vai strādnieku praktiskās vajadzības.
T. Ķikuts: Arī 90. gados bija šarmā un nosvērtībā balstīti tēli. Tas pats Anatolijs Gorbunovs, ko vienmēr lika priekšplānā “Latvijas ceļš”. Bet turpat līdzās bija arī jaunie un enerģiskie, uz kuriem atsaucās priekšvēlēšanu reklāmās, – tādi, par kuriem rakstīja, ka “viņš mēnesi izglītojies Kanādā”. Vēl 90. gadu sākumā priekšplānā lika kultūras personības – aktierus, dziedātājus.
Pirmskara demokrātijā tādas bija personības no rakstniecības aprindām, tie, kas savulaik formulēja Latvijas ideālu. Piemēram, Jānis Akuraters.
Mūsu izstādē ir vairāki piemēri, kur tolaik parādījās politiķu paralēlās darbības politikā un saimniecībā – tas, uz ko mūsdienās raugāmies ļoti kritiski, jo Saeimas politiķi esam sākuši redzēt tikai kā birokrātu. Toreiz politiķis varēja būt ar partiju saistītas bankas vai krājaizdevu kases vadībā. Tā bija visām partijām.
