Cik dzīvs mūsdienās ir Rozentāls? 0
Piektdien, 18. martā, 150. gadskārta apritēs Janim Rozentālam – gleznotājam, grafiķim, mākslas kritiķim, vienam no latviešu nacionālās profesionālās mākslas pamatlicējiem. Jaņa Rozentāla vārds ir ierakstīts Latvijas kultūras kanonā, viņa jubileja iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Latvijā un arī ar Rozentāla likteni tuvu saistītajā Somijā šogad iecerēts plašs norišu klāsts. Nozīmīgās gadskārtas priekšvakarā “Kultūrzīmes” noskaidroja, cik dzīvs ir Rozentāls mūsdienās – mūsu sakņu izjūtā un kultūrapziņā? Cik šobrīd pieejami un novērtēti ir latviešu zelta raudzes klasiķa darbi Latvijas, kā arī starptautiskajā mākslas tirgū? Kur ikdienā apskatāmas Rozentāla gleznas?
Radoši apsēsts un dārgs
Braucot pa K. Valdemāra ielu Rīgā, nevar nepamanīt Burkarda Dzeņa darināto gleznotāja Jaņa Rozentāla pieminekli pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ēkas. Saldenieki, ejot garām Saldus baznīcai, gluži neviļus atcerēsies tur tapušo Rozentāla slaveno diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma” (“No baznīcas”), par ko 1894. gadā, Pēterburgas Mākslas akadēmiju beidzot, jaunajam talantam piešķīra mākslinieka grādu. Pārdaugavā skatot J. Rozentāla mākslas vidusskolu, varam iedomāties, cik mākslinieku paaudzes smēlušās gleznotāja mantojumā un skolojoties saskārušās ar Jaņa Rozentāla vārdu. Kad arhitekts Konstantīns Pēkšēns Rīgā būvēja namu Alberta ielā, viņš tajā izveidoja dzīvokli un darbnīcu tieši Janim Rozentālam, kur tagad kā jau memoriālā muzejā, tiesa, nedaudz dalītā ar Rūdolfu Blaumani, var izjust mākslinieka radošās un privātās dzīves garšu, kā arī apskatīt viņa darbus.
Savukārt Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā pārsvarā nonākuši agrīni, vēl skolnieciski darbi, apkārtējo ļaužu portreti, kurus Rozentāls gleznojis, vasarās atgriežoties no studijām Pēterburgā un pelnot naudu iztikai. Ik pa laikam muzejs Saldū turpina saņemt arī nelielas dāvanas no visai plašās Rozentāla radinieku saimes. Māksliniekam ir spēcīga dzimta – Rozentālam bija trīs bērni, divas meitas un dēls –, kuri katrs veidojuši savu atzaru. Rozentāla darbi sastopami arī nelielajā, bet ļoti izmeklētajā Leonīda Āriņa veidotajā mākslas kolekcijā Tukuma muzejā. Izcilā meistara darbi glabājas arī privātkolekcijās, piemēram, pie Gunta Belēviča un Jāņa Zuzāna.
Kā man nupat atklāja mākslas pazinējs un kolekcionārs Jānis Zuzāns, no vairākiem dārgumiem viņam pašam vistuvākā esot 1916. gadā tapusī glezna “Sieviete laivā”. Vaicāts, cik plaši jāatver maciņš par Rozentālu un vai cenu nosaka kāda darba trūkums kolekcijā, kolekcionārs atteic – Rozentāls ir vērtība pati par sevi un runa, protams, esot par tūkstošiem eiro. Jāpiebilst, ka Rozentāla darbi sastopami arī Somijas pusē.
Taču pilnīgākā, bagātākā un plašākā Rozentāla darbu kolekcija Latvijā un arī pasaulē glabājas LNMM. Atšķirībā no Purvīša, kura kolekcijā trūkst pat vairāku viņa darbības periodu, Rozentāla darbi Latvijas lielākajā muzejā ir ļoti bagātīgi sakrāti – apmēram 150 darbi glezniecības un vairāk nekā simt – grafikas kolekcijā.
Lai arī Janis Rozentāls nodzīvoja samērā īsu mūžu – tikai 50 gadus –, būdams savā darbībā ļoti ražīgs, strādīgs, pārņemts ar radošumu, viņš ir atstājis bagātu mantojumu. Mums paveicies, ka gleznotāja dzīvesbiedre dziedātāja Ellija Forsele rūpējās par viņa radošā mantojuma saglabāšanu. Kaut arī, būdama somiete, varēja palikt dzimtenē kopā ar saviem radiniekiem, pēc Rozentāla nāves 1916. gadā viņa ar bērniem atbrauca uz Latviju, atvezdama arī lielu daļu Rozentāla atstātā glezniecības mantojuma. Ellijai Forselei bija vēlme uzaudzināt bērnus par latviešiem, jo arī Rozentāls bija patriotiski noskaņots cilvēks.
